Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

"Lāčplēsis"

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

"Pilna Māras istabiņa". Piln

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Skats no izrādes “Lācis” Nacionālajā teātrī. Foto: Gunārs Janaitis

Pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī 2009.gada 14.novembrī

Māras Zālītes luga “Lācis” Nacionālajam teātrim tika sarakstīta, domājot par 90 gadu jubilejas sezonu, kas pagāja ar moto “Sapnis par Latviju”. Dažādu iemeslu dēļ lugas iestudējums tika pārcelts uz šo sezonu un gluži simboliski pārtapa par “sapņa” noslēgumu. Izrādes galvenais varonis nav tikai populārais rakstnieks Vilis Lācis, kura uzvārds izmantots izrādes nosaukumā. Lai cik skaļi tas izklausītos, izrādes galvenais varonis ir tauta – tie, kas savas vienīgās dzīves spiesti dzīvot lielu vēsturisku notikumu ēnā. Sabrūk sapnis par brīvu Latviju, un ir cilvēki, kuriem tiek dota iespēja izvēlēties, kā dzīvot tālāk – sadarboties ar varu, glābt dzīvību, gūt peļņu, ietekmi sabiedrībā, slavu, vai – atteikties no tā visa, riskējot ar bojāeju. Starp latviešiem ir kā vieni, tā otri. Vilis Lācis kļūst par iekšlietu ministru un Ministru prezidentu, tiek tulkots visās padomju tautu valodās un mācīts skolu programmās, kamēr viņa privātā dzīve met daudz sāpīgākus kūleņus. Jauni latviešu puiši, tostarp trīs brāļi – Aleksis, Edgars un Oskars – nolemj pretoties, jaunības maksimālismā nerēķinoties ar sekām.
Cik tālu latvietis ir gatavs iet, lai glābtu sevi, lai mēģinātu izdzīvot par spīti visam – arī tā varētu nosaukt šo darbu un tiešā veidā attiecināt uz šodienu. Jautājums, uz kuru mums visiem var nākties atbildēt.

Iestudējumu veidoja režisore Indra Roga, scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone, komponists Arturs Maskats.

Galvenajā lomā – Kaspars Zvīgulis; pārējās lomās Lāsma Kugrēna, Ivars Kļavinskis, Jānis Āmanis, Jānis Vimba, Inga Misāne, Dita Lūriņa, Līga Liepiņa, Līga Vītiņa, Normunds Laizāns, Uldis Dumpis u.c.

Recenzijas:

Neatbildēts jautājums. Recenzija Māras Zālītes “Lācim”. Zane Radzobe / Diena / 2009.gada 27.novembris

Lācis. Arī latvietis. Dita Jonīte / DELFI /2009.gada 20.novembris

Atbilde rakstniecei Ingrīdai Sokolovai

Māra Zālīte

Bīstamā izrāde.

“Neatkarīgā Rīta Avīze” publicējusi jau otro Ingrīdas Sokolovas rakstu par Nacionālajā teātrī iestudēto izrādi „Lācis”, kuras literārais pamats ir mana luga ar tādu pašu nosaukumu. Redakcija piezīmējusi, ka I. Sokolovas rakstītais publicēts saīsinātā veidā. Žēl gan. Būtu interesanti izlasīt kaut vai I. Sokolovas sūdzību Kultūras ministram visā tās krāšņumā. I. Sokolova prasa izrādi steidzami noņemt, jo tā esot kultūrai daudz bīstamāka par… (minēta kāda cita šī teātra izrāde – M. Z. ). Izbrīnu raisa I. Sokolovas pieticība, proti, tas, ka kundze vērsusies „tikai” pie Kultūras ministra. Padomju laikos I. Sokolova parasti vērsās vismaz pie LKP CK pirmā sekretāra. Bet partiju šajos laikos tik daudz…

Izrādi raksta autore pati gan nav redzējusi, taču tā nav liela nelaime. Viņa uzticas „augti inteliģentām” draudzenēm, kuras viņai ir zvanījušas vienpadsmitos vakarā.

Kā būtisku darba trūkumu I. Sokolova piemin lugas autores „neaprunāšanos” ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvoto Āriju Iklāvu. Izmantojot gadījumu, vēlos vēlreiz apliecināt cieņu Iklāvas kundzei. Uzsveru – vēlreiz, jo man jau ir bijusi izdevība un gods to darīt, būdamai Ordeņu Domes sastāvā, kad Ārijai Iklāvai apbalvojums tika piešķirts. Posms, kad Iklāvas kundze bija V. Lāča sekretāre, neattiecas uz laiku, kurā notiek lugas darbība, turklāt viņas viedoklis man bija zināms no intervijām. Tāpat kā uzskats, ka par mirušiem cilvēkiem drīkst rakstīt vienīgi labu. Vai tiešām? Arī Staļins taču ir miris.

V. Lāča dialogus ar E. Benjamiņu Sokolova sauc par „muļķīgiem, pretīgiem primitīviem un melīgiem”. Man, nudien, nav iebildumu, jo V. Lāča mutē esmu likusi viņa paša vārdus no A. Benjamiņa piemiņai veltīta raksta “Jaunākajās Ziņās” 1939. 18. janvārī. Tāpat lugā citēti vēl daudzi citi V. Lāča raksti un runas, kas publicēti Kopoto rakstu sējumos. Izmantoti arī dokumenti, kas atslepenoti tikai pirms nedaudziem gadiem, bet tagad ir plaši piejami, piemēram, H. Stroda grāmatās, Valsts Prezidenta Vēstures komisijas izdevumos, Okupācijas muzeja fondos un citur.

Bija interesanti uzzināt, cik cieša un sirsnīga draudzība saistījusi I. Sokolovu ar Ivanu Čičajevu. Kā viņš ar sievu ciemojies pie I. Sokolovas mājās, cik labs un inteliģents cilvēks bijis. Turklāt lieliski runājis angliski. Brīnumjauks bijis arī M. Vetrovs, kurš, savukārt laipni uzņēmis Sokolovas kundzi savā dzīvoklī Maskavā.

Tas, ka Ivans Čičajevs tik labi pratis angļu valodu, nav nekāds brīnums. Kā nekā viņš bija viens no labākajiem padomju spiegiem visai plašā ģeogrāfiskā diapazonā, sākot no Mongolijas, Korejas un Somijas, līdz pat Zviedrijai un Anglijai. Pa vidu – no 1934. gada viņš bija NKVD rezidents Igaunijā, bet kopš 1938. gada augusta līdz 1939.aprīlim NKVD uzdevumā strādāja Latvijā. Viņa uzdevums bija sagatavot Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, organizēt varas maiņu un radīt plašu čekas aģentu tīklu politiskajās, militārajās un ekonomiskajās struktūrās, kā arī masu informācijas līdzekļos. Tāpat arī izvēlēties piemērotas personas Latvijas valsts nodevībai. To visu Čičajevs veica priekšzīmīgi. Viņa pārinieks šajā smalkajā darbā pret Latvijas valsti bija Mihails Vetrovs, bet sadarbības partneris lieliskais Vilis Lācis.

Kaut gan I. Sokolova par Vili Lāci ir rakstījusi daudz, tas darīts no savecējušām boļševisma pozīcijām. Divdesmit Latvijas neatkarības gados, I. Sokolova neko nav pārvērtējusi. Arī savā jaunākajā grāmatā „Par un ap Vili Lāci” (Antēra, 2008. gads) Sokolova nav spējusi atteikties nedz no padomju laika dogmām, nedz no stila, kādā uzbrūk saviem oponentiem. Blakus visam citam, V. Lācis ir tas cilvēks, kurš parakstījis pavēli par vairāk nekā 42 tūkstošu cilvēku deportāciju 1949.gada 25.martā. I.Sokolovas raksts publicēts 30.martā, tikai piecas dienas pēc sērām par šo traģēdiju, ceļot debesīs personas, kas iznīcināja Latvijas neatkarību, sagādājot neizsakāmas ciešanas un zaudējumus latviešu tautai. Sokolova ir tas cilvēks, kas V. Lāča līdzvainību noliedz par spīti visiem vēsturniekiem. Sokolova zina labāk! Viņas informācijas avoti, acīmredzams, joprojām ir Čičajevs un Vetrovs. Un „augsti inteliģentas” draudzenes, kas piezvana vienpadsmitos vakarā.

Izrāde Nacionālajā teātrī darot I. Sokolovai un Latvijas kultūrai kaunu. Lai nu paliek kultūra, bet par I.Sokolovas kaunu es šaubos. Manuprāt, I. Sokolovai nav kauna.

2010.gada 30.martā

***

Māras Zālītes luga “Lācis”, kas tika uzvesta Latvijas Nacionālajā teātrī 2009.gadā, izsauca plašu sabiedrības rezonansi.
Šeit, atšķirībā no izrādes, publicēts pilns lugas teksts ar finālu, kas izrādē netika ietverts.
Autore uzskata, ka teātris, izmainot finālu, radījis būtisku nobīdi no lugas idejas un virstoņa.

Māra Zālīte

LĀCIS
Dokumentāla drāma.

2009.

Motto: 1. „Oskara stiprais raksturs, fiziskā izturība, morālā cildenība, neizsmeļamā dvēseles spēka pārbagātība un nesavtīgā , pašaizliedzīgā kalpošana darba cilvēku interesēm – tās taču ir paša Viļa Lāča rakstura īpašības. Tāpēc Oskars Kļava un Vilis Lācis nav šķirami, nav atdalāmi viens no otra”.
B. Gudriķe. Ievads grāmatai „Atmiņas par Vili Lāci”. R. „Liesma”. 1975.

Motto: 2. „Ja tu neraudāsi, tad akmeņi raudās”.
Ome.

Personas

Vilis Lācis – rakstnieks, padomju okupantu ieceltās LPSR valdības Iekšlietu ministrs, kopš 1940. augusta LPSR Tautas komisāru padomes ( vēlāk LPSR Ministru Padomes ) priekšsēdētājs
Marija – Viļa Lāča pirmā sieva
Emīlija Benjamiņa
Antons Benjamiņš } avīzes “Jaunākās Ziņas” un žurnāla “Atpūta” izdevēji
Elmārs Briedis – Viļa Lāča brālēns, nelegālās LK( b)P dalībnieks, vēlāk augsta ranga LKP un valsts darbinieks, PSRS izlūkdienesta aģents kopš 1928. gada
Vikentijs Latkovskis – LPSR Politiskās policijas ( čekas) priekšnieks,Viļa Lāča vietnieks 1940. gadā, PSRS izlūkdienesta aģents kopš 1921.gada.
Ivans Čičajevs – PSRS diplomāts, NKVD rezidents, PSRS vēstniecības Latvijā 1. sekretārs no 1938.- 1940. gadam
Aleksandrs Lūsis – Aleksis – students, vēlāk nacionālās pretošanās kustības un grupas „Lāča mednieki” dalībnieks
Edgars Lūsis – Edžus – Aleksandra brālis, students, vēlāk nacionālās pretošanās kustības un grupas „Lāča mednieki” dalībnieks
Oskars Lūsis – Osis – Aleksandra un Edgara brālis, ģimnāzists, vēlāk nacionālās pretošanās kustības un grupas „Lāča mednieki” dalībnieks
Ome – brāļu – Aleksandra, Edgara un Oskara tēvamāte
Alīda Ieviņa – kalpone, medmāsa, Alekša mīļotā, Lāča palīdze
Vladimirs – bokseris, cīkstonis, Lāča šoferis un miesassargs pēckara periodā

Epizodēs –
Sekretāre
Sargkareivis
1. Čekists
2. Čekists
Lāča dubultnieki
Augusta Kirhenšteina – mikrobiologa, padomju okupantu ieceltās LPSR marionešu valdības galvas, vēlāk LPSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja – balss

Darbības laiks – no 1939. g. jūnijam līdz 1949. gada jūnijam.
Darbības vieta – Latvija, pārsvarā Rīga. Viena aina Maskavā.

Darbs balstīts uz patiesiem vēsturiskiem notikumiem.

1.cēliens

1.aina

1939. gada jūnijs. Izdevēju Antona un Emīlijas Benjamiņu privātie apartamenti Jūrmalā.. Pāris gatavojas iziešanai parādes tērpos. Antons pusapģērbies – smokinga biksēs, kreklā,bet basām kājām. Viņš ir vecs, noguris vīrs. Viņš nojauš lietu virzību. Kustas lēni un negribīgi. Domās Antons glābjas tur, kur iekopta viņa ideālā Latvija – Valdeķu lauku saimniecībā. Emīlija šo pārmērīgo pieķeršanos necieš. Kamēr viņa vēl kavējas vannas istabā, Antons steidz zagšus piezvanīt.

ANTONS. Jaunkundz, savienojiet mani ar Valdeņiem! Kalniņa kungs? Nu, vai Melnais ir ticis pie jauniem pakaviem? Nemierīgs? Varbūt ienadži? Tomēr, tomēr. Lai veterinārs apskata. Nekas, lai apskata vēlreiz. Pārbaudiet, lai tiktu kārtīgi iesmērētas ratu rumbas. Jā, bet kreisais aizmugures ritenis čīkstēja. Ko saka jaunais zālājs ? Tā, tā… Labi, labi. Bērni? Seši? Cik reizes gadā tad kaķiem var būt bērni? Sešas reizes? Kā – ko? Sešreiz seši ir trīsdesmit seši! Parēķiniet, cik kaķu mums būs pēc pieciem gadiem, ja neko nedarīsim! Jūrskola, kas tad cits. Es piezvanīšu vēlāk!

Antons noliek klausuli, jo liekas, ka nāk Emīlija. Nē, viņa tomēr vēl šļakstinās pa vannu.

ANTONS. Jaunkundz, Valdeķus vēlreiz! Kalniņ? Vai vīnogas nav apsalušas? Kas par to, ka jūnijs. Vēl var būt salnas. Un ziemāji? Ūdens? Pārbaudiet meliorācijas akas! Ak, tā? Jūs esat zelts, Kalniņ. Politikā? Ko jūs, Kalniņ! Hitlers ar Staļinu ir labākie draugi! Divi buldogi zem viena tepiķa, jā. Nevar saprast… Nemāku teikt. Nezinu. Es nezinu! Runā, jā, runā… Kā izskatās jaunā karoga vieta? Nu redziet! Nevar taču karogu kārt aizvējā. Karogam ir jāplīvo! Jā, jā… Noglaudiet Melni… Es jau teicu, ka nezinu. Viss! Es nevaru vairāk runāt!

Noliek klausuli. Uznāk Emīlija. Viņa ir 21 gadu jaunāka par Antonu un ir pilna enerģijas. Tālākā saruna notiek pošoties uz pieņemšanu. Emīlija rūpīgi izvēlas apģērbu, rotaslietas, kosmētiku. Abiem ir jāapģērbjas līdz pilnībai. Pēc tam Antons atbrīvosies no sava reprezentatīvā ietērpa. Asociācija ar Latvijas valsts demontāžu, kura drīz sekos.

EMĪLIJA. Kam tu liki rēķināt? Ūdens šalca, bet dzirdēju, ka tu liki kaut ko parēķināt.
ANTONS. Ak, jā! Liku Junioram parēķināt, vai mēs tam Lācim nemaksājām par daudz. Man nav žēl, bet redakcijas zēni šūmējas.
EMĪLIJA. Kas viņiem ko šūmēties?
ANTONS. Nevarot stādīt Lāci augstāk par Skalbi, Aspaziju un Plūdoni .
EMĪLIJA. Kurš tad viņu stāda augstāk? Likšu tomēr garos auskarus.
ANTONS. Augstāk viņu stāda lielā alga un augstie honorāri. Lācis par vienu rindiņu prozas dabū vairāk nekā Aspazija par dzejas rindu. Turklāt Lācis saņem arī mēnešalgu. Piecsimt latu ir liela nauda. Par ko?
EMĪLIJA. Tu to jautā man?
ANTONS. Nē, es tev stāstu, par ko zēni šūmējas. Man viņiem kaut kas ir jāsaka.
EMĪLIJA. Saki, kā ir. Mēs maksājam Lācim par nerakstīšanu. Par nerakstīšanu citām avīzēm. Aizāķē, lūdzu. Ak!

Antona pirksti ir neveikli. Emīlija pašķindina zvaniņu. Uznāk kalpone.

EMĪLIJA. Lūdzu, aizāķējiet!

Kalpone aizāķē. Kniksē.

EMĪLIJA. Pateicos. Un atnesiet kungam zeķes!

Kalpone aiziet pēc zeķēm.

ANTONS. Zēniem tas Lācis diezko nepatīk.
EMĪLIJA. Skaudība, kas gan cits. Vai tev jāklausās redakcijas tenkās?
ANTONS. Kaut kas man ir jāatbild.
EMĪLIJA. Atgādini “zēniem” tos laikus, kad avīzes tirāža no 70 tūkstošiem dažās dienās uzlēca līdz 160 tūkstošiem, bet sestdienās – līdz 200 tūkstošiem. Vai Aspazijas dzejoļu dēļ? Vai Skalbes dzejoļu dēļ? Nē, Viļa Lāča romānu dēļ! Kuras zeķes tu vilksi?

ANTONS. Man vienalga.

Kalpone atnesusi vairākus pārus. Emīlija izvēlas.

EMĪLIJA. Atgādini viņiem arī to, kas notika ar “Jaunākajām Ziņām”, kad “Sociāldemokrāts” sāka iespiest Lāča “Putnus bez spārniem”.
ANTONS. Man vajag stingrāk savilkt vidukļa lenti.
EMĪLIJA. Jaunkundz! Kā mūsu tirāža kritās. Katastrofāli! Par cik “Sociāldemokrāta” tirāža auga, par tik mūsējā kritās. Tās bija grūtas dienas, Anton.
ANTONS. Jā. Tagad es nevaru paelpot.

Kalpone atsien vaļīgāk.

EMĪLIJA. Tu pats biji tas, kurš redakcijā brēca – gādājiet man to Lāci rokā!
ANTONS. Brēcu jau brēcu.
EMĪLIJA. Mums viņš jāpārpērk, tu kliedzi!
ANTONS. Kliedzu jau kliedzu.
EMĪLIJA. Pasaki “zēniem” ka, izdevēji necietīs jaukšanos lietās, kas nav redakcijas darīšana.
ANTONS. To tu saki pati!
EMĪLIJA. Kuri “zēni” tad ir tie gudrie?
ANTONS. Nu… Visi jau pa druskai. Ordeņi jāliek?
EMĪLIJA. Ar tavu dēlu priekšgalā, vai ne? Jaunkundz, jūs varat iet.

Kalpone aiziet.

ANTONS. Juniors nervozē, jo Lācis turpinājumu atnes pēdējā brīdī. Redakcijas portfelim jābūt pilnam ar rezervi, mēs paši to esam pieprasījuši. Smokings man neder!
EMĪLIJA. Lācis ir izņēmums! Kurš rakstnieks vēl spēj diktēt tekstu tieši burtlicim tipogrāfijā!
ANTONS. Nebiju domājis, ka atkal piedzīvošu cenzūru.
EMĪLIJA. Nesauc to tik bargi.
ANTONS. Ja ministrs liek strīpot ārā boļševiku zvērības Sibīrijā… Cilvēku slīcināšanu āliņģī… Ja par Krieviju nedrīkst neviena slikta vārda rakstīt…Kā tad lai to sauc, ja ne par cenzūru? Man sāp kāja, un es laikam nekur neiešu.
EMĪLIJA. Tu domā “Veco jūrnieku ligzdu”? Jā, Bērziņš tādu norādījumu deva. Bet to var saprast. Kā sauc žurnālu? “Atpūta”, jā! Atpūtai tāda brutalitāte un šausmas neder, Anton. Turklāt Lācim nebija iebildumu.
ANTONS. Jā, jā…
EMĪLIJA. Lācis ceļ mūs, un mēs celsim Lāci! Mangaļsalā pie kuģīša piestātnes katru rītu stāv rinda, kas gaida Lāča romāna turpinājumu.
ANTONS. Mangaļsalā? Kā tu to zini?
EMĪLIJA. Lācis pats stāstīja.
ANTONS. Pats Lācis! Cel viņu, Emīlij, cel! Tikai nepārstiepies. Šovakar tev būs jāiztiek bez manis. Smokings man ir par šauru.
EMĪLIJA. Vakar tev tas vēl derēja!
ANTONS. Man sāp kāja! Man spiež šitās nolādētās lakkurpes!
EMĪLIJA. Kas tie par maza bērna niķiem? Anton! Es zinu, ka tu esi piekusis… Saņemies, mīļais… Ordeņus nevajag! Ordeņus lai kar vienkārši ģenerāļi un ministri! Mēs neapkārsimies ar ordeņiem. Velc mugurā!
ANTONS. Man nav laba dūša, nudien nav laba… Paņem līdzi to savu Lāci. Jauns, smuks cilvēks. Lai viņš tevi pavada.
EMĪLIJA. Manu Lāci? No kura laika viņš ir “mans” Lācis?
ANTONS. Labi, labi. Mūsu. Mūsu Lācis. Mūsu. Tu nokavēsi. Paceļ klausuli. Jansona kungs, piebrauciet mašīnu. Uz kurieni jābrauc? Uz kurieni jābrauc, Emīlij?
EMĪLIJA. Uz krievu vēstniecību. Tikai nedzer atkal to Valdeķu vīnu!
ANTONS. Uz krievu vēstniecību, Janson. Jā. Kundze jau iet lejā. Ej, Emīlij, ej! Lācis jau būs priekšā.
EMĪLIJA. Tu tiešām nebrauksi?
ANTONS. Nē. Neaizmirsti kažoku! Nakti var būt vēss.

Antons uzliek Emīlijai plecos kažoku. Tas ir smalks un viegls. Emīlija aiziet. Stalta, pašapzinīga, izsmalcināta. Antons lēni novelk smokinga žaketi, noņem ordeņus, novelk lakkurpes, aizmet “tauriņu”, paņem no bufetes greznu glāzi, ielej pašdarināto Valdeķu vīnu, izbauda to. Pieiet pie telefona.

ANTONS. Jaunkundz… Jā, ar Valdeķiem. Paldies, jaunkundz…

Antonam kļūst slikti. Viņš ķer pie sirds. Klausule nokrīt. Antons sabrūk. Vīns izlīst. Tā drīzumā līs asinis.

2.aina.

1939. gada 14. jūnijs. Antons Benjamiņš slimības gultā. Viņam amputēta kāja. Emīlija pie Antona gultas. Apkārt rosās medmāsa.

ANTONS. Man dikti sāp kāja… Māsiņ?
EMĪLIJA. Tā esmu es, Anton. Emīlija. Viss būs labi.
ANTONS. Man dikti sāp kāja.
EMĪLIJA. Vai šeit?
ANTONS. Nē, otra. Otra. Pie potītes.
EMĪLIJA. Anton, tur tev nekas nevar sāpēt.
ANTONS. Kā tas ir – nevar sāpēt? Man sāp.
EMĪLIJA. Tūlīt paliks vieglāk. Māsiņa tikko iešpricēja. Tūliņ zāles iedarbosies, tūliņ.
ANTONS. Avīze ir jāslēdz! Mēs tiekam izmantoti…Tev jābrauc prom.
EMĪLIJA. Nedomā par avīzi. Tagad nedomā.
ANTONS. Uz dūjas kājām staigā… Uz dievvārdiem turas…
EMĪLIJA. Kas, mīļais?
ANTONS. Brīvība…Latvija… Emīlij, man briesmīgi sāp… Nē! Sirds… Vai tādēļ es dibināju “Jaunākās ziņas”? Lai tagad iemidzinātu tautu? Nē, es dibināju, lai to modinātu. Par ko mēs esam kļuvuši, Emīlij?
EMĪLIJA. Labāk krievi nekā vācieši.
ANTONS. Tie nav krievi, tie ir boļševiki!
EMĪLIJA. Lūdzu! Lūdzu! Tu esi slims…
ANTONS. Man briesmīgi sāp. Lai māsiņa iešpricē.
EMĪLIJA. Tik bieži nedrīkst. Pēc divām stundām.
ANTONS. Man sāp kāja. Ne jau tā! Otra!
EMĪLIJA. Anton, tev bija tromboze… Nebija citas izejas… Mēs pasūtīsim vislabāko protēzi Vācijā. Tas bija jādara.
ANTONS. Ko tu runā! Tā nav taisnība. Es jūtu. Pirkstus, ceļgalu. Redzi, es varu salocīt. Savu kāju…
EMĪLIJA. Tikai amputācija varēja glābt tavu dzīvību!
ANTONS. Ved mani uz Valdeķiem. Es gribu apstaigāt laukus. Tagad ir…
EMĪLIJA. Jūnijs.
ANTONS. Jūnijs… Es gribu izbraukt ar Melno. Lai Kalniņš liek iejūgt.
EMĪLIJA. Tiklīdz ārsti ļaus, es tevi vedīšu uz Valdeķiem.
ANTONS. Ceriņi zied… Rozes… Rudzi kūp vējā… Pastāsti… Kas vēl…
EMĪLIJA. Augļu koki ir pilni. Gan ābeles, gan bumbieres. Ķirši… Saldie ķirši. Drīz nāks gatavi…
ANTONS. Saldie ķirši… Lai nejūdz Melno! Lai apseglo! Es izjāšu! Apraudzīt laukus… Tu tikmēr atpūties, Emīlij. Tu nekad neatpūties. Nekad kārtīgi neatpūties… Tāds zaļums… Smarža. Lietus ir nolijis! Smaržo…
EMĪLIJA. Tu tiksi uz Valdeķiem, tiksi.
ANTONS. Tie nav tikai Valdeķi. Tā ir Latvija. Latvija smaržo. Lavijas zeme… Vai tu redzi to jauno skolotāju no Cimzes semināra? Vai tu viņu pazīsti, Emīlij?
EMĪLIJA. Pazīstu. Tas esi tu, Anton.
ANTONS. Vai tu redzi to tievo diriģentiņu? Viņš ir visas Vidzemes koru vecākais. Jurjānu Andrejs uzsit viņam pa plecu, redzi? Vai tu viņu pazīsti, Emīlij?
EMĪLIJA. Jā. Tas esi tu.
ANTONS. Vai tu redzi to muļķi, kurš dzied kuplejas Jaunajā teātrī un taisās būt par aktieri? Un to spoku, kurš domā rakstīt dzejas un lugas?
EMĪLIJA. Redzu.
ANTONS. Vai tu viņu vēl pazīsti?
EMĪLIJA. Pazīstu, mīļais.
ANTONS. Ej prom no avīzes! Nevairo melus! Man sāp! Man sāp kāja! Nē, ne tā, otra. Otra!
ANTONS. Atceries mūsu pirmo rotācijas mašīnu?
EMĪLIJA. Kā nu ne.
ANTONS. Un tavu pirmo kleitu no Parīzes?
EMĪLIJA. Atceros, Anton.
ANTONS. Būs karš. Krievu lācim vajadzēs mūsu ostas. Brauc prom, Emīlij!
EMĪLIJA. Gan viss būs labi, Anton.
ANTONS. Es gribu uz Valdeķiem… Man sāp kāja! Ne jau tā! Otra! Māsiņ! Māsiņ! Māsiņ!
EMĪLIJA. Māsiņ! Māsiņ! Anton…

Antons Benjamiņš mirst. Māsiņa nevar līdzēt.

3.aina.

Kapsēta. Emīlija sērās. Antons Benjamiņš ir apglabāts. Ar viņu aizgājis vesels laikmets, pirmās atmodas centieni un ideāli. Varbūt tie aprakti līdz ar viņu uz mūžīgiem laikiem.
Pienāk Vilis Lācis. Jauns, glīts, eleganti ģērbies. Viņu mēdz dēvēt par Vecmīlgrāvja dendiju. Tomēr viņa elegancei trūkst atbrīvotības, manieres ir apgūtas lielā centībā. Zem dārgo drēbju bruņām ir slēpta nabadzīga ostmalas zēna nedrošība. Lēnums un mazrunība ir bailes izdarīt vai pateikt kaut ko neiederīgu. No tā varētu ciest viņa kaistošā patmīla.

LĀCIS. Izsaku dziļāko līdzjūtību, Benjamiņas kundze. Skūpsta roku.
EMĪLIJA. Paldies.
LĀCIS. Spoža dzīve ir noslēgusies. Vai gan Vecais kungs spētu to visu sasnieg, ja viņam līdzās nebūtu jūs, kundze…
EMĪLIJA. Pateicos.
LĀCIS. Mums visiem ir viens kopīgs uzdevums – pēc iespējas labāk padarīt savu darbu, ar to kalpojot mūsu tautai un tēvijai.
EMĪLIJA. Jā. Tā Antons mēdza teikt.
LĀCIS. Man liekas, ka zudis ne tikai mans darba devējs, mans šefs, bet mīļš tuvinieks. Tēvs… Atļaujiet jūs pavadīt līdz mašīnai…
EMĪLIJA. Jā.
LĀCIS. Es nekad neaizmirsīšu savu skolotāju un latvju prese – savu dižo līdumnieku… Vai drīkstu jūs atbalstīt?
EMĪLIJA. Paldies.
LĀCIS. Atļaujiet izteikt savu cieņu un pateicību par visu, ko manā labā esat darījusi. Skūpsta roku. Bez jums es nebūtu nekas.
EMĪLIJA. Jūs esat nepārspējams rakstnieks, Lāča kungs.
LĀCIS. Jūs tiešām tā domājat?
EMĪLIJA. Jums ir izcils talants, ārkārtējas spējas.
LĀCIS. Vai patiesi? Jūsu vārdi man nozīmē tik daudz.
EMĪLIJA. Pats labākais jums vēl ir priekšā. Ticiet man.
LĀCIS. Es ļoti ceru. Jūs taču neatstāsiet avīzi? Lūdzu! Preses karaliene neatstās savus pavalstniekus… Savus uzticamos kalpus… Lūdzu, kundze, apsoliet man to!
EMĪLIJA. Man daudz kas jāpārdomā…
LĀCIS. Ja vien spētu būt jums noderīgs… Vajadzīgs… Jūsu šoferis jau nāk pretī. Vēlreiz… Visdziļākā cieņa… Kad, es jūs atkal redzēšu, Emīlij, kad?
EMĪLIJA. Vēlāk, Vili, vēlāk… Uz redzēšanos, Lāča kungs!

Emīlija aiziet. Lācis paliek viens. Viņš izvelk spogulīti un pieķemmē matus. Ar bažām aplūko sevi. Nē, viss ir kārtībā. Izvelk portsigāru, izņem cigareti, uzšķiļ uguni, aizsmēķē, un izskatās ar sevi apmierināts.

4.aina.

Kapsēta. Turpat. 1940. gada jūnija sākums. Elmārs Briedis un Ivans Čičajevs pastaigājas.

ČIČAJEVS. Saruna ir augstākajā mērā konfidenciāla.
BRIEDIS. Saprotu, biedri…
ČIČAJEVS. Nesauciet vārdā! Mūsu ilgi gatavotā operācija tuvojas kulminācijai. Jums kā vecam pagrīdes cīnītājam un īstam čekistam, es varu uzticēties, vai ne, biedrs Briedis? Pulkvežleitnants Briedis…Neskan slikti.
BRIEDIS. Pulkvežleitnants? Bet es taču neesmu…
ČIČAJEVS. Būsiet. Tāda būs jūsu militārā pakāpe, kad nomainīsiet fašistisko Rīgas Politpārvaldes vadību.
BRIEDIS. Pateicos, biedri…
ČIČAJEVS. Sarkanās Armijas kontingents ir savās vietās. Ulmanim tuvākajā laikā tiks izvirzīts ultimāts.
BRIEDIS. Ja viņš to…
ČIČAJEVS. Nepieņem? Biedrs Briedis! Sarkanajā armijā ir četri miljoni karavīru. Pusmiljons, jā, gandrīz pieci simti tūkstoši no viņiem pašlaik nemierīgi dīdās pie Baltijas valstu robežām. Ultimātu nepieņemt būtu pašnāvība. To zinām mēs, un to zina Ulmanis. Tomēr tas nav galvenais. Visu izšķirs tas milzīgais preventīvais darbs, kas ieguldīts mūsu aģentu tīkla izveidošanā. Vai Latvijā ar to būtu gājis vieglāk nekā Zviedrijā vai Angljā? Nē, biedrs Briedis. Tomēr šeit esam panākuši, ka savi cilvēki mums ir visaugstākajā valsts politiskajā un militārajā vadībā, kā arī masu informācijas līdzekļos. Ar avīzi var nosist ne tikai mušu, vai ne tā? Biedrs Višinskis mēdz sacīt – jānozāģē tikai stabi, sēta pati apgāzīsies.. Jaunā valdība, kura realizēs mūsu scenāriju, ir jau gandrīz sastādīta.
BRIEDIS. Kā jums izdodas iesaistīt tik augstas amatpersonas? Kā jūs viņus paņemat?
ČIČAJEVS. Katrai krūzītei – sava osiņa – tas, savukārt, ir biedra Vetrova iemīļots izteiciens. Katrai krūzītei. Sava osiņa. Aiz tās arī paņemam. Kāršu parādi, nauda mājiņai, ko gribas uzcelt…Tuvinieku drošība…
BRIEDIS. Jūs apsargājat mūsu cilvēku tuviniekus?
ČIČAJEVS. Ko? Nē, ne gluži… Ne gluži. Par ko mēs runājām? Par osiņām, jā! Delikātas lietiņas, ai, cik delikātas, ko negribas kārt pie zvana…Jūsu vājības – mūsu spēks! Vai tad jūs nezināt, biedrs Briedis?
BRIEDIS. Beidzot būs patriekta buržuju un apspiedēju varza!
ČIČAJEVS. Pietaupiet mītiņiem! Mēs esam profesionāļi. Jāpanāk pasākuma šķietama likumība. Lielvalstīm nepatīk Latvijas boļševizācija. Nepatīk! Bet, ja Latvija pati to vēlas? Mēs cienām pašnoteikšanās tiesības…
BRIEDIS. Masas ir nobriedušas.
ČIČERINS. Kādas masas! Mums, padomju cilvēkiem, par masām ir pilnīgi citi priekšstati.
BRIEDIS. Mūs vajā…
ČIČAJEVS. Cik boļševiku te ir nošauts? Neviens! Jūs labāk klausieties! Es pajautāšu, ja vajadzēs. Tātad… Nevienam nebūs iebildumu pret jauno valdību, jo tā sastāvēs no tautā pazīstamiem un cienītiem cilvēkiem. Tās patieso misiju noprast nebūs iepējams. Ulmanis, pat gribēdams, nevarēs iebilst pret tādu valdību.
BRIEDIS. Kā? Ulmanis paliks?
ČIČAJEVS. Bet kurš tad parakstīs visus vajadzīgos dokumentus?
BRIEDIS. Ulmanis parakstīs?
ČIČAJEVS. Jā.
BRIEDIS. Kā?
ČIČAJEVS. Katrai krūzītei – sava osiņa.
BRIEDIS. Kaut kas personisks?
ČIČAJEVS. Personiskais agri vai vēlu kļūst valstisks, ja runa ir par tādiem vīriem kā Ulmanis. Tā taču ir ābece. Viņš paliks, kamēr inscenēsim tā saucamās Tautas Saeimas vēlēšanas. Ko jums tajā spiegu skolā Maskavā ir mācījuši? Tātad jaunā valdība. Biedrs Briedis! Mums ir vajadzīga spilgta personība. Vissvarīgākajam – Iekšlietu ministra postenim. Iekšlietu! Jūs saprotat? Nepopulāras darbības…Ir labāk, ja tādas veic populāras personas… Kadram jānāk no inteliģences, jābūt latviešos pazīstamam un cienītam. Vēlams, ka tas būtu rakstnieks. Vārdam ir spēks.
BRIEDIS. Man ir trīs kandidāti.
ČIČAJEVS. Tā… Neapstājieties! Soļojiet! Turpiniet!
BRIEDIS. Andrejs Kurcijs. Pārliecības cilvēks. Īsts komunists! Godīgs.
ČIČAJEVS. Kandidāts nedrīkst būt politiski iezīmēts. Kurcijs! Viņš turklāt vēl ir trockists!
BRIEDIS. Andrejs Upītis. Latviešu rakstniecības korifejs. Pīlārs. Sociālistiskā reālisma dibinātājs. Stingrs, ciets, nelokāms.
ČIČAJEVS. Nav vajadzīgs nelokāms. Pie velna sociālistisko reālismu! Mums vajadzīgs rakstnieks, kuru latviešu tauta mīl! Vai tiešām latviešiem nav tādu rakstnieku?
BRIEDIS. Protams, ka ir! Redziet, trešais kandidāts ir mans brālēns, tādēļ es atturējos viņu nosaukt kā pirmo. Taču tieši viņš ir vispiemērotākais.
ČIČAJEVS. Brālēns?
BRIEDIS. Tam nav pilnīgi nekādas nozīmes. Dodu jums savu čekista godavārdu.
ČIČAJEVS. Brālēns?
BRIEDIS. Jā! Rakstnieks un publicists Vilis Lācis.
ČIČAJEVS. Tautā pazīstams?
BRIEDIS. Tas būtu par maz teikts. Ārkārtēji populārs!
ČIČAJEVS. Kā persona cienīts?
BRIEDIS. Cienīts, apbrīnots. Gan tautā, gan augstākās aprindās.
ČIČAJEVS. Vecums?
BRIEDIS. Trīsdesmit seši gadi.
ČIČAJEVS. Morāli…
BRIEDIS. …izturēts.
ČIČAJEVS. Politiski…
BRIEDIS. …uzticams.
ČIČAJEVS. Izglītība?
BRIEDIS. Vilis daudz lasa!
ČIČAJEVS. Izglītība nav galvenais. Uzvesties māk?
BRIEDIS. Ļoti solīds. Pat galants, ja vajadzīgs!
ČIČAJEVS. Izskatīgs? Tas jūsu brālēns?
BRIEDIS. Ļoti izskatīgs. Nē, nē, man viņš nav līdzīgs! Prot ģērbties. Īsts dendijs. Sportisks. Gaišmatains. Tiesa gan, viņam nav nekādas politiskā un administratīvā darba pieredzes.
ČIČAJEVS. Tā nav nepieciešama. Viņam būs palīgi. Runāt prot?
Briedis. Bez papīra!
ČIČAJEVS. Īsta zvaigzne! Izklausās, ka viņš ir kārtīgs buržuāziskais nacionālists. Kaut kāds ārietis! Pārāk labi tas viss izklausās, biedrs Briedis. Kāpēc tāds cilvēks, un viņš noteikti ir arī turīgs, kāpēc lai viņš uzņemtos pildīt mūsu uzdevumus?
BRIEDIS. Es Vili pazīstu.
ČIČAJEVS. Brālēns! Nezinu, nezinu… Ko jūs te man gribat iesmērēt…
BRIEDIS. Vilis Lācis ir… Paskatās apkārt un iečukst ausī.
ČIČAJEVS. Izgaismojies?
BRIEDIS. Nē. Oficiāli viņš nav pat partijas biedrs.

Čičajevs domā.

BRIEDIS. Jūs gatavojaties varas pārņemšanai un jums vajadzīgs jaunās varas līderis? Seja! Simpātiska, godīga. Es pareizi saprotu?
ČIČAJEVS. Pareizi. Ar vienu piebildi. Ne tikai seja mums būs vajadzīga, bet arī rokas. Ar baltiem cimdiem mēs te nestrādāsim. Uzrunājiet viņu, to savu brālēnu! Bet runājiet tikai par jauno valdību. Tālākie soļi pagaidām nav jāatklāj.
BRIEDIS. Lācim var uzticēties.
ČIČAJEVS. Izpildiet!
BRIEDIS. Tieši tā! Vienīgi…
ČIČAJEVS. Kas?
BRIEDIS.Varētu būt viens šķērslis, Ivan Andrejevič…
ČIČAJEVS. Nesauciet vārdā! Kāds?
BRIEDIS. Tā viņa rakstīšana. Jaunais amats to varētu traucēt.
ČIČAJEVS. Viņa rakstnieka darbs necietīs. Tieši otrādi. Mēs viņam pavērsim pasauli! Labi, ka mūsu domas sakrīt, biedrs Briedis.
BRIEDIS. Protams, sakrīt. Kādā jautājumā?
ČIČAJEVS. Jautājumā par Lāci.
BRIEDIS. Tātad… Jūs jau… zinājāt?
ČIČAJEVS. Ai, ai, ai, biedrs Briedis, ko gan jums tai spiegu skolā ir mācījuši?

Katrs aizsteidzas uz savu pusi.

5.aina.

Lācis un viņa sieva Marija Pabažu “Cepļos”. Marija rosās ap galdu. Dzirdams, ka blakus tiek cilāts svaru stienis vai dauzīts boksa maiss.
MARIJA. Vili, nāc ēst! Vili, kartupeļi atdzisīs!

No blakustelpas iesvīdušā sporta kreklā iznāk Lācis. Viņš ir labi iededzis un muskuļots. Marija tur dvieli, kamēr Lācis pie spoguļa ar patiku mazgājas. Uz labās rokas augšdelma viņam uztetovēts milzīgs enkurs. Tā sevi tolaik iezīmēja tikai zema ranga jūrnieki un cietumnieki. Lācis šo izcelsmes apliecinājumu visu mūžu slēps, nevienā fotogrāfijā viņš nekad nebūs redzams bez garām piedurknēm. Lācis uzvelt tīru, bet joprojām sporta kreklu. Tā labāk redzams viņa vīrišķīgais augums.

LĀCIS. Kur puikas?
MARIJA. Puikas jau paēda. Lai padauzās pa āru. Smuks vakars.
LĀCIS. Vismaz pie galda es gribētu viņus redzēt. Kas tas ir? Pasaki man, kas tas ir? Kas?
MARIJA. Vakariņas…
LĀCIS. Siļķe ar kartupeļiem? Biezpiens?
MARIJA. Ja negribi siļķi, man ir svaigi marinētas reņģītes…
LĀCIS. Marij! Vai mēs esam kādi nabagi? Vai maz es tev naudas dodu? Ko tu liec man priekšā pēc visas dienas darba un svaru cilāšanas?
MARIJA. Kādreiz tev garšoja. Lēti arī.
LĀCIS. Lēti! Lēti! Mēs vairs neesam nabagi. Mums nav jāēd nabagu ēdiens. Mums nav jāknapinās. Kā tu esi apģērbusies? Kas tev ir mugurā? Kāpēc tu nevari nopirkt sev kaut ko skaistāku, dārgāku? Vai mums naudas trūkst?
MARIJA. Kādreiz bija jāskaita katrs santīms.
LĀCIS. Kāpēc uz galda nav salvetes?
MARIJA. Kas tev šodien kaiš?
LĀCIS. Vai tas ir galdauts pieklājīgā mājā? Kā lai izdzen no tevis to nabagu smaku? Ēd, ja gribi! Es neēdīšu. Es gribu dzīvot kā cilvēks. Ēst kā cilvēks! Jo es varu to atļauties.
MARIJA. Varbūt sudraba galda piederumus arī pavēlēsi? Un Benjamiņas kundzi blakus? Viņas cepešus esi pārēdies, tur tā vaina!
LĀCIS. Tev mute ož pēc sīpoliem.
MARIJA. Un pēc kā ož Emīlijas mute?
LĀCIS. Ko?
MARIJA. Drusku pēc vecuma, vai ne?
LĀCIS. Ko tu gvelz!
MARIJA. Tu domā, ka es neko nezinu?
LĀCIS. Šinī vietā, Marij, būs labāk, ja tu apstātos.
MARIJA. Es gribētu gan vienreiz izteikt…
LĀCIS. Apklusti!
MARIJA. Un tā aktrise, kurai tu sūti rozes? Sarkanas, veselu vezumu! Katru vakaru! Rita Graudiņa, vai kā viņu tur sauc! Veselu vezumu…Cik tas nemaksā!
LĀCIS. Marija! Nāc šurp! Paklausies. Tu esi mana pirmā mīlestība. Tu esi mana sieva. Tu esi manu dēlu māte. Kā tu vari par mani tā domāt? Marija?
MARIJA. Bet tādas runas man jāklausās!
LĀCIS. Tās ir riebīgas tenkas. Nāc šurp! Tu esi mana sieva. Mana sieviete. Redzi, kādi man bicepsi…Paskaties, nazītis…Skaties! Atlec! Neieduras. Nāc! Mazā…Nāc šurp…Mana sieviete…
MARIJA. Ak, Vili…

Ienāk Elmārs Briedis.

BRIEDIS. Pardon! Iztraucēju… Moin, Vili! Sveiki, Marija! Labu ēstgribu!
LĀCIS. Elmār? Tu esi Latvijā? Brīvībā?
BRIEDIS. Latvijā nav brīvības, Vili. Hop!

Satver Lāci kā pa jokam grieķu – romiešu cīņas tvērienā. Lācis izveicīgi pretī.
BRIEDIS. Nāvīgi labā formā esi, čalīt.
LāCIS. Un tu, čomiņ? Kur šito krampi dabūji?
BRIEDIS. Kalnciemā akmeņus laužot. Ne jau kā tu baltās manšetēs.
LĀCIS. Glāzi vēl vari sagrauzt?
BRIEDIS. Kā špicku, bet ne šoreiz.
MARIJA. Nāc pie galda, Elmār.
BRIEDIS. Cik tu laipna šovakar, Marij! Gavējat vai? Vili, nopietna runāšana. Marij, vai tu neatstātu mūs divatā?
MARIJA. Atkal sākas? Es tevi redzu labāk ejam nekā nākam!
BRIEDIS. Te nu bija…
LĀCIS. Marij, lūdzu.

Marija iziet, durvis aizcērtot.

BRIEDIS. Tā stunda ir situsi.
LĀCIS. Kāda stunda?
BRIEDIS. Vai tu, romānus rakstīdams, vairs neredzi, kas pasaulē notiek?
LĀCIS. Redzu.
BRIEDIS. Un ko tu redzi?
LĀCIS. Vispirms pasaki, ko tu redzi. Bet naudu es vairāk nedošu. Rokfellers es neesmu.
BRIEDIS. Tev steidzami jāpārdod šitā Pabažu māja un jāpārceļas uz Rīgu! Tā ir prasība.
LĀCIS. Kāpēc?
BRIEDIS. Tāpēc, ka namsaimniekiem tūlīt būs… Hanā! Ar privātīpašumu būs cauri. Visu nacionalizēs. Es tev kā radam saku – pārdod, kamēr vēl var! Otrkārt, privātīpašums var tevi kompromitēt. Treškārt, un tas ir galvenais, turpmāk tev pastāvīgi ir jābūt Rīgā, lai pildītu partijas uzdevumus.

Marija iejaucas.

MARIJA. Vili, neklausies taču to trako! Pārdot māju? Kad beidzot mums ir māja? Godīgi pelnīta, godīgi celta!
BRIEDIS. Vili, palūdz to sīkburžuāzisko elementu aizvērties.
LĀCIS. Marija, nejaucies! Tu nedzirdēji? Aizver durvis.
BRIEDIS. No iekšpuses! Buržuju vara drīz kritīs. Viss ir sagatavots. Latvijā būs mūsējā – darbaļaužu – strādnieku un zemnieku valdība!
LĀCIS. Pieņemsim…
BRIEDIS. Tas nav viss. Pēc tam notiks Tautas Saeimas vēlēšanas!
LĀCIS. Savēlēs atkal tos pašus.
BRIEDIS. Ha! Ha! Būs tikai viens saraksts. Citi saraksti netiks pieļauti. Basta! Būs tikai viena partija – mūsējā, boļševiku! Basta! Man ir gods paziņot, ka tu esi izraudzīts par jaunās valdības ministru.
LĀCIS. Kas tevi pilnvarojis ko tādu paziņot?
BRIEDIS. Kas, kas! NKVD. Krievu biedri. Jau rīt tu ar viņiem tiksies.
LĀCIS. Valdībā? Par ministru? Nopietni? Par kultūras?
BRIEDIS. Nē.
LĀCIS. Par izglītības?
BRIEDIS. Nūū… Vili, oficiāli tev tomēr ir četru klašu izglītība… Par Iekšlietu ministru. Spēks un vara, Vili. Liels spēks! Liela vara! Bet pēc tam…Tev nekas labāks par šito pļuktvaseri nav?
LĀCIS. Kas – pēc tam?
BRIEDIS. Ja būsi sevi pierādījis, tu kļūsi…Ielej vecam zēnam Elmāram! Par jaunās valdības vadītāju!
LĀCIS. Par ko?
BRIEDIS. Par ministru prezidentu.
LĀCIS. Es?
BRIEDIS. Jā!

Marija atkal paver durvis.

MARIJA. Neklausies, Vili, uz to trako! Tikai nepatikšanas no viņa, tikai nelaimes!
BRIEDIS. Marij, bet, ja tev būtu dzīvoklis Rīgā Kronvalda bulvārī? Es īsti nezinu, četras vai piecas istabas. Ar kalponi, protams. Valsts apmaksāts. Mož, ar visām mēbelēm. Ko tu saki?
MARIJA. Kronvalda bulvārī?
BRIEDIS. Tev nepatīk Kronvalda bulvāris?
MARIJA. Pašā centrā?
BRIEDIS. Vislabākajā mājā. Ministra kundze! Lūdzu, ministra kundze, paldies, ministra kundze…
MARIJA. Ej nu!
BRIEDIS. Bērniem skola tieši blakus… Mašīna. Savs šoferis… Kleitas, balles….Sāc pakot mantas!
MARIJA. Pasakas!
LĀCIS. Ej, pasauc puikas!

Marija aiziet.

LĀCIS. Tu runā nopietni?
BRIEDIS. Vili, beidzot mēs nokratīsim tās asinssūcējas blaktis, visus tos buržuju mirlas un lielgruntnieku kontras nost no tautas miesas!
LĀCIS. Kādā veidā?
BRIEDIS. Ar dižās Padomju Savienības un krievu tautas brālīgo palīdzību! Ar baltiem cimdiem mēs nestrādāsim! Vai stipri vīri ir tikai tavos romānos? Nē! Tu pats esi vīrs, kurš nepeld pa straumi kā beigta zivs, bet ņem laikmeta stūri savās rokās! Kas ir? Buržuja dzīvīte iepatikusies? Strādnieku cīņa aizmirsusies?
LĀCIS. Rokas! Nedzer tagad! Ja es atsakos?
BRIEDIS. Padomju čekas aģents kopš divdesmit astotā gada, Vilīt, nevar tā vienkārši atteikties.
LĀCIS. Neko lielu es neesmu darījis.
BRIEDIS. Cik mēs kautrīgi! Tava informācija bija ļoti noderīga. Padomju diplomātiem – nenovērtējama! Augstāko aprindu noskaņojums, aizkulises… Vienas tavas pusdienas pie Benjamiņiem vien ko vērtas! Tāpat teksti uzsaukumiem, nauda partijai… Vairāk no tevis līdz šim neprasīja. Tagad prasa. To sauc par aģenta aktivizēšanu. Vili, kas mēs bijām? Bet, Vili, kas mēs būsim! Tu attaisnosi uzticību. Es tevi pazīstu…
LĀCIS. Elmār, es gribu rakstīt.
BRIEDIS. Šitas dīķis tev ir par seklu! Tavus darbus gaida visa lielā padomju tauta! Daudzas tautības, daudzas valodas. Tulkojumi, slava, nauda…Visa pasaule lasīs latviešu rakstnieku Vili Lāci! Apjēdz? Mēs gaidām tevi Rīgā! Atteikties! Jomajo! Dzīvot apnicis?

Briedis prom. Parādās Marija.

MARIJA. Vili?
LĀCIS. Atstāj mani vienu.

6.aina.

1940. gada 23. jūnijs.

Iekšlietu ministra Viļa Lāča kabinets. Padomiski aksesuāri. Staļina krūšutēls, Ļeņina portrets. Uz galda Latgales keramiķa Polikarpa Čerņavska vāze.( Laikabiedru minēta detaļa). Pie durvīm krievu sargzaldāts. Kabinetā arī Vikentijs Latkovskis. Lācis diktē sekretārei tekstu.

LĀCIS. Pēc stundas man jābūt radiofonā.
SEKRETĀRE. Esmu gatava.
LĀCIS. Brīvās Latvijas pilsoņi un pilsones! Vecā valdība ir kritusi. Tā negribēja izprast tautas intereses un nespēja nodrošināt ar Padomju Savienību 39. gada 5. oktobrī noslēgtā savstarpējās palīdzības līguma godīgu pildīšanu. Par savu vispirmo uzdevumu jaunā valdība uzskata nodrošināt minētā līguma izpildi…
LATKOVSKIS. …izveidojot ciešas saites starp Latviju un Padomju Savienību.

Sekretāre jautājoši uzlūko Lāci.

LĀCIS. Jā, tā rakstiet.
SEKRETĀRE. Jā, biedri Lāci.
LĀCIS. Pēc gariem beztiesības un pazemības gadiem šodien Latvijas tauta var brīvi lemt par savu dzīvi, par savu nākotni. Tauta var beidzot uzelpot un atliekt taisni savu beztiesības jūgā nolīkušo muguru…Muguru… Muguru…

Latkovskis iedod Lācim lapu ar tālāko tekstu.

LĀCIS. Svarīgākais uzdevums, kas jāveic man kā Iekšlietu ministram ir pilnīgi un noteikti iztīrīt valsti no reakcionāriem elementiem un tautas ienaidniekiem. Latvijas un latvju tautas ienaidnieki cenšas sēt neuzticību pret jauno valdību un mūsu lielo draugu – Padomju Savienību. Iekšlietu ministrija visnesaudzīgākajā veidā apkaros tamlīdzīgu neliešu provokatorisko darbību, piemērojot visbargākos sodus. Lai dzīvo Latvijas un PSRS draudzība! Viss? Viss. Paldies, jaunkundz. Varat būt brīva.
LATKOVSKIS. Biedrene var būt brīva, biedrene! Apsveicu Vili Tenisovič! Tas bija lieliski.
LĀCIS. Bija labi, patiešām?
LATKOVSKIS. Vienreizīgi. Balss tembrs – mierīgs, vīrišķīgs. Intonācija – pārliecinoša. Ļoti labi. Tā arī radiofonā runājiet. Jūs esat ārkārtīgi talantīgs, ārkārtīgi!
LĀCIS. Jūs tā domājat?
LATKOVSKIS. I nekādu šaubu, nekādu!Vienreizīgi!
LĀCIS. Pateicos.
LATKOVSKIS. Ļoti labi! Ļoti labi!

Latkovskis klapē Lācim uz pleca. Lācis izbauda atzinību. Tās dēļ viņš spēj daudz.

7. aina.

Dzīvoklis Rīgā Pumpura ielā. Vienkāršs, bet inteliģents. Riteņkrēslā sēž Ome un bez apstājas ada cimdus. Radio atskaņo tobrīd moderno lambetvoka melodiju. Brāļi Oskars un Edgars.

EDGARS. Izmēģina deju soļus. Parausta Oskaru, kurš lasa. Pagroza arī Omes ratiņus.

Hitlers sēž uz gumijkok.
Skatās, kā tam kapu rok.
Tas tik būs joks,
Kad lūzīs gumijkoks…

Radio melodija beidzas. Radio sāk pārraidīt Lāča iepriekš diktēto runu.

OSKARS. Klusu! Edžu, paklausies! Vilis Lācis!
EDGARS. Eu, uzgriez skaļāk! Manējam ir mute vaļā…Manējam vienkārši žoklis atkaras… Vilis Lācis?! Tas ir kaut kāds cirks!
OSKARS. Ļauj klausīties!
EDGARS. Nu, ja, ka cirks, jo mums valdībā ir divi lāči un viens mērkaķis! Ko viņš muld? Cirks, es tev saku! Augšā puļķīts, apakšā muļķīts.
OME. Kas tur ir, bērni?
OSKARS. Kaut kāda raidluga, Ome.
OME. Labi, labi. Maizīte dārgāka. 80 santīmi.
OSKARS. Kapeikas!
OME. Atkal kapeikas. Vai mums vēl ir kāds pieclatnieks pie dvēseles?
EDGARS. Man ir. Ko tu gribi darīt?
OME. Rokā paturēt. Sudrabs…

Ienāk satraukts Aleksis.

EDGARS. Aleksi, tev vajadzēja šito teātri dzirdēt!
ALEKSIS. Atkal tas vecais vitamīnu Ķirķis?
EDGARS. Ne vellos! Neuzminēji. Vilis Lācis runāja.
ALEKSIS. Veči… Man meitene no mūsu kursa tikko iedeva zīmīti… Pateica… Viņa ir rados… Mātei… Ģenerāļa mātei… Vienu stundu pēc…
OME. Aleksīt! Tu tik klusi ienāci.
ALEKSIS. Sveiki, Ome!
OME. Labi, labi.
EDGARS. Runā sakarīgi! Neko nevar saprast. Nu? Ome taču neko nedzird.
OSKARS. Kas ir?
ALEKSIS. Vienu stundu pēc tam, kad Iekšlietu ministriju pārņēmis Vilis Lācis…
EDGARS. Kāds rakstniekam sakars ar iekšlietām?
ALEKSIS. Pagaidi. Nepārtrauc! Nepārtrauciet mani… Savā darba kabinetā ir nošāvies Robežsargu komandieris, divu Lāčplēša ordeņu kavalieris, ģenerālis Ludvigs Bolšteins! Mātei atstājis atvadu vēstuli… Tur teikts… Kur es ieliku? Ģenerālis raksta… lasi tu, Edžu.
EDGARS. Lasa. “Mēs, latvieši, sev uzcēlām jaunu, staltu ēku, savu valsti. Sveša vara grib piespiest, lai mēs paši to noārdām. Latviju esmu izkarojis, sargājis un cēlis. Tās nojaukšanā nepiedalīšos. Piedod, māt, es citādi nevarēju.”
ALEKSIS. Kaut kas ir jādara. Kā var ļaut piesmiet savu valsti? Vai tā ir brīvas valsts valdība?
OME. Tu esi uztraucies, Aleksīt? Par ko?
ALEKSIS. Boļševiki!
OME. Bads un nāve.
OSKARS. Omīt, vai nav par tumšu? Otrā istabā ir gaišāks.
OME. Nē, nē. Man ir labi te, kur es jūs visus redzu. Lieli kā zirgi izauguši…Ko došu jums ēst, ja būs atkal boļševiki…
EDGARS. Armija bija gatava cīņai! Pilnīgā gatavībā aizstāvēt valsti. Bet tai nedeva pavēli. Nebija pavēles! Es to nesaprotu!
OSKARS. Nevajadzēja ģenerālim nošauties. Kas būs, ja visi šausies nost.
EDGARS. Es te nepalikšu! Es braukšu uz Somiju! Tur, kur cilvēks var sevi cienīt! Somi nepadevās! Viņi cīnījās! Bet mēs…
OME. Kas jums tur notiek?
OSKARS. Edžus grib braukt uz Somiju.
OME. Labi, labi. Bet tikai kad tēvs ar māti atgriezīsies. Kāpēc viņiem bija jābrauc uz to Cīravu?
OSKARS. Tur būvē lidlauku.
OME. Ārsti?
OSKARS. Izsauca un viss!
EDGARS. Ilgi tas nevilksies! Latvija ir Tautu Savienības locekle! Suverēna valsts! Rietumi iejauksies. Angļi palīdzēs. Tā ir visu starptautisko likumu pārkāpšana!
ALEKSIS. Aizmirsti, ko tev mācīja Tieslietu fakultātē. Vēsturniekiem tā bilde ir skaidrāka. Un tāpēc arī drūmāka.
EDGARS. Veči, jābrauc uz Somiju!
ALEKSIS. Nekur nav jābrauc. Jācīnās tepat. Un nekāda pavēle nav jāgaida. Neviens nekādu pavēli nedos! Neviens neiejauksies, neviens nepalīdzēs!
OSKARS. Kamēr Vilis Lācis ir pie teikšanas, nekas slikts nebūs.
ALEKSIS. Vilis Lācis… Vilis Lācis!

Aleksis izgāž Lāča grāmatas no plaukta.

OSKARS. Ko tu dari? Lācis ir mans mīļākais rakstnieks! Tās ir manas mīļākās grāmatas!
ALEKSIS. Varbūt es neko nezinu par tādu rakstnieku! Es varbūt viņa lubenes neesmu lasījis! Bet es zinu, ka tas cilvēks posta manu valsti! Viņš man atņem dzimteni! Kur ir papīrs, kur rakstāmais?
EDGARS. Ko tu gribi darīt?
ALEKSIS. Uzrakstīt Lācim vēstulīti. No lasītājiem, no cienītājiem! Osi, kā sāksim? Biedri Lāci! Smieklīgi. Lāča kungs! Nē.
EDGARS. Paklau, ieliekam labāk sludinājumu – „Vili, neesi cūka”!
ALEKSIS. Rakstīsim tā – latvieti, latvju mātes dēls! Mēs griežamies pie tevis…

Šeit tiek citēti fragmenti no autentiskas vēstules Vilim Lācim.

OSKARS. Kā pie mūsu cienīta un mīlēta rakstnieka.
EDGARS. „Cienīta” strīpo nost! “Mīlēta” strīpo nost!
OSKARS. Nē, lai paliek! Pie cienīta un mīlēta rakstnieka un godīga cilvēka…
EDGARS. Godīga? Godīga?
OSKARS. …pie cilvēka, kurš tikai aiz pārpratuma iemaldījies… Iemaldījies… Purvā!
EDGARS. Mežā!
ALEKSIS. …nepareizā ceļā. Vai tu neredzi, kurp tavu tautu ved šī aklā…
EDGARS. … tumsība!
ALEKSIS. … aklā, neprātīgā politika. Atjēdzies!
EDARS. Citādi! Sarauj saites ar… Ar ko?
ALEKSIS. Ar iebrucēju varu, ar ko gan citu.
OSKARS. Vilis Lācis? Tā nevar būt.
ALEKSIS. Jo citādi tevi gaida neizbēgams sods. Punkts.
EDGARS. Nē, raksti konkrēti – sods par nodevību.
ALEKSIS. Par mūsu sapņu, par brīvības, par ideālu nodevību!
EDGARS. Beidz! Tas nav juridiski. Pēc Latvijas Republikas Sodu likuma tā ir valsts nodevība! Es taču liku eksāmenu pie profesora Minca… Meklē grāmatu plauktā. Dišlers, Akmentiņš , Sinaiskis… Jābūt. Ir! Šķirsta lapas. Ienaidnieka pabalstīšana…Ziņu sniegšana…Valsts varas nesēju slepkavības… Valsts iekārtas grozīšana ar varu…. Pants…Johaidī!
ALEKSIS. Kas ir?
EDGARS. Veči…
OSKARS. Nu?
EDGARS. Ziepes.
OSKARS. Nu?
EDGARS. Tas ir …nāvessods.
ALEKSIS. Taisnīgi.
OSKARS. Jucis esi, vai? Es nepiedalos! Jūs esat traki? Jācīnās pret ienaidnieku, nevis pret Vili Lāci!
ALEKSIS. Nav lielāka ienaidnieka par nodevēju!
OSKARS. Nāvessods? Nē, jūs esat tramvajā galvas saspieduši!
EDGARS. Varbūt, lai paliek vienkārši sods.
ALEKSIS. Bet, ja likumā tā teikts?
EDGARS. Pabaidīsim!
OME. Ko jūs tur rakstāt, bērni?
OSKARS. Vēstuli Lācim.
OME. Lācim? Kuram?
EDGARS. Re, šitam Oskara lācītim.

Paņem uz dīvāna nosēdināto veco spēļu lācīti.

OSKARS. Izrauj lācīti no Alekša rokām. Stulbenis!
OME. Labi, labi.
ALEKSIS. Parakstīsim…
EDGARS. Studenti. Nē, Osis vēl ir ģimnāzists. Maziņais…
OSKARS. Talanta cienītāji.
EDGARS. Brīvās Latvijas pilsoņi.
ALEKSIS. Nē. Man ir ideja! Ziniet, kā? Parakstīsim – „Lāča mednieki”! Jā! „Lāča mednieki”! Apzvēru, ka par tādu kļūšu, ja viņš nepārtrauks, ko iesācis. Varu rakstīt vienskaitlī, ja jūs negribat…
EDGARS. Raksti daudzskaitlī. Ko tu saki, Osi?
OSKARS. Divi jau ir daudzskaitlis. Es neticu, ka Vilis Lācis ir nodevējs! Neticu!

Oskars stumj Omes ratiņus blakusistabā.

OME. Ko tu teici?
OSKARS. Neticu un viss!
OME. Vai, dieniņ! Tad tu teologos tomēr nestāsies?
EDGARS. Mūsu tēvs Kremlī…Tagad tāda būs tēvareize!
OSKARS. Es tev palasīšu priekšā, gribi, Omīt? „Zvejnieka dēlu”?Labi?
OME. Labi. Labi.

Aleksis un Edgars pabeidz vēstuli. Radio pārraida līgo melodijas.

8. aina.

Lācis savā kabinetā. Tas bagātinājies ar austrumniecisku tepiķi un citām brālīgo republiku dāvanām. Lācis šķirsta papīrus. Izlasa iepriekšējā ainā rakstīto vēstuli.

LĀCIS. Lāča mednieki… Smieklīgi!

Iemet vēstuli papīrgrozā. Pārdomā, izņem atpakaļ.

LĀCIS. Lāča mednieki…

Ienāk Vikentijs Latkovskis ar dokumentiem. Latkovskis ir lokans un lišķīgs kā lapsa, bet arī draudīgs un neaprēķināms kā šakālis. Viņam ir stiprs latgaliešu akcents.

LATKOVSKIS. Biedri Lāci, darbiņš, pavēlītes… Jūsu parakstiņi…
LĀCIS. Atstājiet. Izlasīšu un parakstīšu. Vikentij Kazimirovič, es izlasīšu. Jūs taču dzirdējāt.
LATKOVSKIS. Biedri Lāci, lūgumiņš …tūlīt… Laiks negaida…
LĀCIS. Kas tas ir? Galvenajās līnijās…Būtība.
LATKOVSKIS. Mēri, kas steidzami jāpieņem… Tur neko nevar darīt, Vili Tenisovič.
LĀCIS. Izsūtīt uz…Ārlietu ministrs Munters? Vai tad viņš nav…mūsējais?
LATKOVSKIS. Tā kā ir, tā kā nav…Maskava labāk zina.
LĀCIS. Kara ministrs ģenerālis Balodis? Ar ģimeni?
LATKOVSKIS. Ar sievu! Varēs kārtis uzspēlēt. Ai, kā patīk balodītim kārtis uzspēlēt! Vēl vienu vēlēšanu sarakstu bija sadomājis, kur prāts! Tomēr izšķirīgā brīdī atvaļinājumu paņēma, malacis. Maskava labā vietā iekārtošot. Te, lūdzu.

Lācis paraksta pavēles.

LATKOVSKIS. Te gan pavisam citas lietiņas. Tautas ienaidnieki. Sarakstiņš tāds pagarāks.
LĀCIS. Vairāk nekā simts personu…Nošaut, izsūtīt…Kāds ir pamatojums?
LATKOVSKIS. Naidīgi noskaņotie, sociāli bīstamie, “aizsargi”…Atbruņoti, tomēr bīstami, aizsardziņi, kuces dēli… Pretpadomju aģitatori, apmelotāji, fašistisku dziesmu dziedātāji, da i kulaki, i cionisti, žīdu salašņas… Elementi visādi. Vot i pamatojums. Šī te, o! – pilsonīte…Olga Dumpe. Smējās par PSRS karogu, sauca par sarkano lupatu. Jūs, Latvijas delegātus, kas braucāt uz Maskavu, nosauca par nodevējiem. Ka tevi māte! Internacionāli zaimoja, par zvērīgu, asiņainu saukāja. Viņas vārds šeit ir, lai papīri kārtībā. Papīriņi, jā.
LĀCIS. Kā to saprast?
LATKOVSKIS. Šķirotavas depo poļitruks Petrovs taisnīgā sašutumā, karstumā šķiriskā… kundzīti jau…viss kārtībā…
LĀCIS. Kas kārtībā?
LATKOVSKIS. Nošāvis. Biedri Lāci, kā jau jūs pareizi savā runā atzīmējāt, pirmais uzdevums ir iztīrīt valsti no tautas ienaidniekiem. Tur nu roka drebēt nedrīkst!
LĀCIS. Atis Ķeniņš? Tas nu gan varētu būt pārpratums! Ernests Arnis? Rūdolfs Celms? Voldemārs Sauleskalns? Kas tās par muļķībām? Valdis Grēviņš? Tautas ienaidnieki?
LATKOVSKIS. Pretpadomju, tā sakot, inteliģencīte! Jūs viņus pazīstat?
LĀCIS. Protams.
LATKOVSKIS. Tuvu pazīstat?
LĀCIS. Attāli.
LATKOVSKIS. Draugi?
LĀCIS.Nē. Kādi nu draugi! Bet tas noteikti ir pārpratums.
LATKOVSKIS. Labi. Respektēju, respektēju. Var gadīties arī pārpratums, kāpēc ne, var gadīties.
LĀCIS. Pārbaudiet vēlreiz!
LATKOVSKIS. Pārbaudīsim! Pārbaudīsim, Vili Tenisovič. Vēl šo, lūdzu. Jāsāk, jāsāk arī tas. Ideoloģiski kaitīgā literatūra. Literatūriņa, jā, ko padarīsi. Pirmie saraksti iznīcināšanai. Parakstiņu!
LĀCIS. Kādā veidā?
LATKOVSKIS. Dedzināsim, malsim, vedīsim ar kuģīšiem uz Slokas papīrfabriku… Darbs ir liels, bet cilvēki jau mobilizēti. Gatavi revidēt bibliotēkas… Skolotāju komunistu brigādītes… Citas vienības… Paši bibliotekāri…
LĀCIS. Jābūt kaut kādai metodei.
LATKOVSKIS. Metodīte vienkārša, bet droša – grāmatu pārbaude tieši plauktos. Izņemt un iznīcināt…
LĀCIS. Aizliegto grāmatu un autoru saraksts… Ziniet, te nu gan es gribētu iedziļināties. Jā, jā! Tas tomēr pa manu līniju…Tas mani tiešām interesē.
LATKOVSKIS. Respektēju, respektēju. Vajag iedziļināties, vajag. Tomēr rīkojums jāparaksta šodien. Uzticami kadri sastādījuši… Daudzkārt cauri lūkojuši… Rūpīgi skatījušies…Biedri Lāci! Netērējiet savu dārgo laiku…

Lācis pārlaiž acis sarakstam.

LĀCIS. Ko tas nozīmē?
LATKOVSKIS. Kas tieši?
LĀCIS. „Vecā jūrnieku ligzda.”
LATKOVSKIS. Jā, jā. Vecā ligzdiņa arī… Sarakstā.
LĀCIS. Ko tas nozīmē, es prasu?
LATKOVSKIS. Tas jums , Lāča kungs, pašam labāk jāzina.
LĀCIS. Aizliegta mana grāmata? Un divas lugas? Es aizliedzu pats savas grāmatas? Tas nav nopietni!
LATKOVSKIS. Visiem var kļūdiņas gadīties. Visiem. Tas ir nopietni, ļoti nopietni. Bet kļūdiņas var labot. Jālabo… Kļūdiņas… Draudīgi. Lāča kungs! Kļūdiņas vajag labot. Kamēr vēl var, Lāča kungs. Un vajag parakstīt. Pateicos, biedri Lāci. To sarakstiņu arī. Paldiesiņ, paldiesiņ.

Visus parakstus dabūjis, Lācim piedraudējis, Latkovskis aiziet. Lācis pārdomā. Viņa stāvoklis nav tik drošs kā bija domāts, nepavisam nav. Pēc brīža izsauc sekretāri. Ienāk sekretāre.

LĀCIS. Rakstiet!
SEKRETĀRE. Lūdzu.
LĀCIS. „Brīvās Padomju Latvijas pilsones un pilsoņi! Latviešu tautas drūmais tumsības un verdzības laikmets pieder pagātnei. Šodien sveicu jūs kā lielās sociālisma zemes – brīvās un laimīgās Padomju Savienības pilntiesīgus pilsoņus. Ir noticis tas, pēc kā Latvijas darba tauta ir garus, mokpilnus gadus ilgojusies – Latvija ir uzņemta PSRS sastāvā! No mazas, apspiestas zemes mēs esam kļuvuši par pasaules lielvalsts, par varenas un neuzvaramas sociālisma zemes, par brīvības un taisnības zemes pilsoņiem! Mēs ieslēdzam savās sirdīs visdziļāko uzticību Padomju zemes sarkanajam brīvības karogam! Visa Latvijas tauta vienota atsaucas katram Padomju valdības un Komunistiskās, iekavās – boļševiku – iekavas ciet – partijas aicinājumam! Par mūsu galvaspilsētu nu ir kļuvusi visas pasaules centrs – Maskava! Mūsu zeme nu ir bagātākā un laimīgākā zeme pasaulē…
SEKRETĀRE. Piedodiet, vai tas nav pārāk…?
LĀCIS. Ko? Kas? Ko jūs teicāt?
SEKRETĀRE. Vai tas nav pārāk…?
LĀCIS. Kas – pārāk? Kas – pārāk?
SEKRETĀRE. Piedodiet, es negribēju…
LĀCIS. Kas – pārāk? Atbildiet – kas – pārāk?
SEKRETĀRE. Es ļoti atvainojos, man nevajadzēja…
LĀCIS. Es pieprasu atbildēt! Kas – pārāk…
SEKRETĀRE. Es ļoti nožēloju…
LĀCIS. Kas – pārāk? Kas – pārāk?

Sekretāre aizskrien raudādama un pārbijusies. Ārēji nosvērtajam Lācim ir raksturīga ātra aizsvilšanās. Jānomierinās. Jānomierinās. Var pacilāt svaru bumbas.

9. aina.

1940 .gada oktobris. Turpat. Lācim zvana Augstākās Padomes priekšsēdētājs Augusts Kirhenšteins. Viņš runā sev raksturīgā “sudraba rīklītes” balsī.

LĀCIS. Uzmanīgi klausos, biedri Kirhenštein.
KIRHENŠTEINS. Mums vajadzētu satikties.
LĀCIS. Katrā laikā, biedri Kirhenštein.
KIRHENŠTEINS. Bet, Vili, tev jau nevar tikt klāt.
LĀCIS. Kā tā?
KIRHENŠTEINS. Tavs sargsuns sēž katru dienu uzgaidāmā telpā.
LĀCIS. Kas?
KIRHENŠTEINS. Emīlija Benjamiņa.
LĀCIS. Kas par to? Vai tad jums no viņas bail?
KIRHENŠTEINS. Ne jau, ka bail. Tikai nav vēlēšanās satikt.
LĀCIS. Es likšu, lai viņu aizraida. Vienreiz par visām reizēm!
KIRHENŠTEINS. Klausies Vili! To gan nedari! Tas nebūs smuki.
LĀCIS. Kas?
KIRHENŠTEINS. Ar to Benjamiņu. Tu varētu viņu vienreiz pieņemt.
LĀCIS. Kādēļ man tas būtu jādara?
KIRHENŠTEINS. Tev taču tomēr… Kaut kas bija ar to Emīliju…
LĀCIS. Man? Stulbas tenkas!
KIRHENŠTEINS. Vienalga. Tu tomēr varētu…
LĀCIS. Neko es nevaru!
KIRHENŠTEINS. Vili, gādā, lai liek viņu mierā.
LĀCIS. Gādājiet jūs! Kāpēc man viss tiek uzgrūsts? Kāpēc jūs uzsūtījāt man to Bulsoni? Es nevaru atbrīvot viņas vīru, jo viņš neatklāj ziņas par Ulmaņa valdības zelta rezervēm.
KIRHENŠTEINS. Visi grib dzīvot, Vili.
LĀCIS. Visiem nav jādzīvo!
KIRHENŠTEINS. Vili, es netieku pie šprices, bet vajadzētu pasargāt mūsu bijušo maizesmāti.
LĀCIS. Kas sargās mani par sadarbību ar buržuāzijas pīlāriem, tautas ienaidniekiem un… elementiem?
KIRHENŠTEINS. Veca sieviete… Pasargā viņu, Vili!
LĀCIS. Viņa mani bīstami kompromitē. Vai esat aizmirsis, kas notika ar Jūliju? Ar Jūliju Lāci?
KIRHENŠTEINS. Izdari to, Vili.
LĀCIS. Es nevaru! Es to nevaru! Biedri Kirhenštein?

Kirhenšteins jau nolicis klausuli. Tajā atskan pīkstieni. Lācis nospiež izsaukuma pogu. Ienāk sekretāre.

LĀCIS. Vai Benjamiņa kundze, pilsone Benjamiņa vēl atrodas priekštelpā? Izejiet un pasakiet, ka es viņu nevaru pieņemt! Ne rīt, ne parīt! Jums viņai nekas nav jāpaskaidro!

Sekretāre izejot, durvīs saskrienas ar Emīliju. Sargkareivi pastumjot pie malas, kabinetā ielaužas Emīlija Benjamiņa. Sekretāre plāta rokas. Lācis attur rīcības gatavo sargkareivi.

EMĪLIJA. Kā jūs iedrošināties mani nepieņemt! Kāpēc jūs pazemojat mani, likdams gaidīt uz vizīti nedēļām ilgi?
LĀCIS. Es pieņemu rindas kārtībā. Pamāj sekretārei un sargkareivim. Brīvi! Izejiet, es teicu!
EMĪLIJA. Visi īpašumi man ir atņemti bez jebkādas kompensācijas! Ko jūs darāt ar latu? Krievu rublis nav ne trešdaļu lata vērts, bet jūs nosakāt kursu – viens pret vienu. Krievu ordas plūst iekšā valstī, izpērk veikalus tukšus, apmetas labākajos namos un dzīvokļos!
LĀCIS. Kas jums par daļu?
EMĪLIJA. Jūs esat konfiscējuši visus pilsoņu noguldījumus bankās!
LĀCIS. Cik miljonus zaudējāt?
EMĪLIJA. Latviešu biedrībā, vecajā Māmuļā – Baltijas kara apgabala mītne! Jūs ņirgājaties? Jūs pasludināt visu zemi, arī Valdeķus, par valsts īpašumu! Jūs likvidējat Jaunākās Ziņas!
LĀCIS. Nav vairs vecās, jūsu sapuvušās, buržuāziskās Latvijas! Apjēdziet to! Mainiet toni! Šī ir cita valsts! Šī ir padomju Latvija! Jūs te neesat nekas! Ko jūs uzdrošināties? Ielauzties! Es varu likt jūs arestēt! Ielikt cietumā!
EMĪLIJA. Tie jau bez manis ir pilni. Lāča kungs, es apzinos jūsu augsto stāvokli! Bet cieniet arī mani!
LĀCIS. Par ko?
EMĪLIJA. Jūs esat čūska azotē! Jūs bijāt Politpārvaldes novērošanā četrus gadus!
LĀCIS. Nu un tad?
EMĪLIJA. Pierādījumi bija savākti. Jums tika gatavots arests.
LĀCIS. Bet, pateicoties jums…
EMĪLIJA. Jā! Jo es iesaistīju Alfrēdu Bērziņu un pat Ulmani. Jūsu pretvalstiskā darbība bija zināma arī viņiem.
LĀCIS. Arī Ulmanim?
EMĪLIJA. Jūsu milzīgā popularitāte tautā, īpaši pēc filmas „Zvejnieka dēls”…Pirmizrādē jūs sēdējāt Vadonim tieši blakus…Arestēt Vili Lāci kā čekas aģentu?! Tādā brīdī? Tas būtu pliķis sejā visai latviešu nācijai! Tās pašcieņai un pašapziņai. Mēs pārliecinājām Politpārvaldi jūs neaiztikt.
LĀCIS. Mēs?
EMĪLIJA. Jā, es un Ulmanis.
LĀCIS. Žēl gan, ka netiku arestēts. Tas būtu vēl viens punkts manā labā. Ulmanis …

Lācis izbauda šo faktu.

EMĪLIJA. Bet jūsu labā nav tās lugas, ko jūs uzrakstījāt pēc mana lūguma.
LĀCIS. Bērziņš man lūdza tās uzrakstīt.
EMĪLIJA. Jo es viņam to ieteicu. Klaji pretkomunistisku lugu. Jūs uzrakstījāt divas!
LĀCIS. Gribat mani šantažēt?
EMĪLIJA. Es cerēju, ka lugas liecinās par jūsu patiesajiem uzskatiem. Jūs tur parādāt boļševikus kā cilvēkus bez sirdsapziņas, bez morāles! Es devu jums iespēju, bet jūs esat rakstījis patiesību!
LĀCIS. Diezgan!
EMĪLIJA. Jūs tik skaisti cildinājāt sarkanbaltsarkano karogu!
LĀCIS. Klusāk!
EMĪLIJA. Bērziņa favorīts! Ulmaņa mīlulis! Ko jūs esat izdarījis ar viņiem? Kur viņi ir?
LĀCIS. Tūlīt apraudāšos.
EMĪLIJA. Galma āksts!
LĀCIS. Kāds galms, tāds āksts, Emīlij.
EMĪLIJA. Es nesaprotu… Kas jūs esat? Kad jūs esat patiess? Tagad? Vai toreiz? Vili, sievietes var piemānīt ar vārdiem, bet ne ar glāstiem, ar karstu elpu…
LĀCIS. Sievietēm jūsu vecumā mēdz būt tamlīdzīgas fantāzijas. Nepazemojiet sevi.
EMĪLIJA. Man ir atņemts pilnīgi viss!
LĀCIS. Tautai ir atdotas jūsu salaupītās bagātības. Ko jūs cerat? Ka es jums te noskaitīšu miljonu?
EMĪLIJA. Es tikai vēlētos mazu istabiņu Valdeķos. Bet jūs jau neko nenosakāt, vai ne? Jūs esat lelle, kuru rausta Maskava!
LĀCIS. Apklustiet!
EMĪLIJA. Kas jums liek būt par šo asiņaino vergu? Nožēlojamais klaušeniek!
LĀCIS. Klusu!
EMĪLIJA. Tikai mazu istabiņu Valdeķos…
LĀCIS. Velns lai parauj, Emīlij! Kāpēc jūs neaizbraucāt, kad to vēl varēja? Kāpēc?
EMĪLIJA. Tāpēc, ka neesmu neko noziegusies! Neko! Pie varas ir manas avīzes cilvēki. Jūs! Kāpēc man jābēg? Uz kurieni? Es mīlu Latviju…Ko tu dari ar Latviju, Vili? Un sev par kaunu es mīlu arī…
LĀCIS. Apklusti! Dieva dēļ, Emīlij! Saņemies! Man riebjas scēnas! Es nekad tevi…jūs…! Nekad! Tās ir iedomas! Jūs neapjēdzat, kādām briesmām jūs mani pakļaujat! Ja es jums kaut ko vēl nozīmēju, tad ejiet un netraucējiet mani vairs!
EMĪLIJA. No šī brīža jūs man nenozīmējat neko!

Emīlija dodas prom. Atskan telefona zvans.

LĀCIS. Marija? Nezvani man uz darbu, cik reižu es neesmu tev to teicis! Nezvani man uz darbu! Kas? Nomierinies, es neko nesaprotu. Olītis? Kas ir ar viņu? Kas? Ko? Nē…

Lācis sabrūk. Klausule paliek karājamies vadā, no tās skan mātes izmisīgas raudas. “Vili! Vili”!

EMĪLIJA. Vili! Mīļais! Dārgais! Kas noticis? Kas noticis?
LĀCIS. Mans dēls… Mans dēliņš… Olītis… Lifta šahtā… Miris! Miris… Nosities… Ak, Dievs! Ak, Dievs! Emīlij!
EMĪLIJA. Vili…
LĀCIS. Olītis! Olītis…
EMĪLIJA. Vili, dārgo zēn… Kā tas varēja notikt, ak, Dievs! Kā tas varēja notikt… Kā lai mierinu tevi…Kāda nelaime…Kā lai tev palīdzu?

Emīlija glāsta un mierina izmisušo, raudošo tēvu. Viņš nepretojas, ļaujas līdzcietībai. Emīlija viņu apskauj kā māte dēlu.

EMĪLIJA. Vili, Vili…
LĀCIS. Es darīšu visu tavā labā .Visu, ko spēju! Es esmu tik daudz tev parādā… Tev nav jābaidās. Visu, ko spēju, es darīšu tavā labā, visu, ko spēju…Emīlij…
EMĪLIJA. Paldies, Vili! Paldies…
LĀCIS. Ej! Ej! Ej!

Emīlija aiziet. Lācis paliek izmisis. Viņš cenšas apspiest bēdas. Viņš būs no tērauda. Tas ir nelaimes gadījums… Viņš būs stiprs. Īsti komunisti neraud. Viņi vienmēr ceļas kājās. Bet, ja nu tas ir drauds, mājiens? Krievijā čeka šādu paņēmienu lietoja bieži. Varbūt Lācis kaut kur kļūdījies? Varbūt jākalpo cītīgāk? Kas tieši jādara? Parādās sargkareivis.

LĀCIS. Nevienu neielaist! Lūdzu, izejiet, jā, jūs! Izejiet…Lūdzu…

Kā liecina laikabiedri, domājot par Olīti, Lācis mēdzis klausīties somu komponista Jarnfelda “Šūpuļdziesmu”.

10.aina.

Vecs šķūnis netālu no Rīgas – Babītes šosejas. Aleksis gaida. Uznāk Edgars un Oskars. 1941. gada maijs. Kopš 1940. gada 17.jūnija Latvijā plosās „Baigais gads”. Kopējais upuru skaits šajā gadā sasniegs 35 tūkstošus.

ALEKSIS. Neviens nemanīja?
EDGARS. Neviens. Moci stūmām pie rokas.
ALEKSIS. Kāda dūša?
OSKARS. Sūdīga.
EDGARS. Viss kārtībā.
ALEKSIS. Bračkas! Mūsu pulciņš ir mazs, bet mēs neesam vieni. Mums līdzīgas un daudz lielākas grupas jau darbojas Cēsīs, Aizupē un Jelgavā.
EDGARS. Rēzeknē arī. Bet Cēsu skauti bija pirmie! Gods viņiem!
ALEKSIS. Labi, ka mums arī ir skautu un roveru iemaņas. Tās mums noderēs.
OSKARS. Pogu piešūt un ielāpu uzlikt?
ALEKSIS. Morzes ābece, topogrāfija, izdzīvošana…Viss, ko mums savulaik iemācīja. Ģenerālis Goppers ir zvērīgi nogalināts, un visi skautu vadītāji arestēti. Edžu! Osi! Es būšu vecākais, jo es esmu vecākais.
OSKARS. Kur ir demokrātija?
ALEKSIS. Ir citas kandidatūras? Nav?
EDGARS. Labi, tu esi vecākais.
OSKARS. Jā, jau, jā.
ALEKSIS. Kā vecākais… Lai būtu oficiāli, es atkārtošu mūsu grupas uzdevumu. Rīt mēs izdarīsim to, ko citos apstākļos nekad nedarītu. Mēs veiksim atentātu pret Latvijas valsts un tautas nodevēju.
OSKARS. Viņš ir rakstnieks!
ALEKSIS. Stūra mājā ierīko jaunus un jaunus pagrabus. Baltezerā, Dreiliņos, Katlakalnā ir nošauto Latvijas pilsoņu un patriotu masu kapi…Kā okupantu valdības vadītājs par noziegumiem, kas šeit tiek pastrādāti, ir atbildīgs Vilis Lācis.
OSKARS. Lācis pats nevienu nešauj!
ALEKSIS. Staļins arī pats nešauj. Varbūt Hitlers pats šauj? Tu vari atteikties…
EDGARS. Osi!
OSKARS. Visi tie Šustini, tie Noviki, kā viņus tur sauc! Tie ir galvenie! Maskava! Berija! Staļins!
EDGARS. Šeit, šajā vietā un šajā stundā tavs zvejnieka dēls ir galvenais!
OSKARS. Ko viņš var darīt?
ALEKSIS. Viņš var nedarīt!
OSKARS. Tad viņam pašam būs vāks! Varbūt sirdsdziļumos viņš…pārdzīvo…
ALEKSIS. Es nospļaujos par viņa sirdsdziļumiem! Lasies prom, Osi, kamēr laiks! Mūsējie lēš, ka 35 tūkstoši labāko cilvēku ir nobendēti! Ko viņi pārdzīvoja? Ko viņu tuvinieki?
OSKARS. Nekur es nelasīšos. Bet likumīgi tas nav.
EDGARS. Beidzot viens jurists ir parādījies! Ej, sīkaļa pie Omes! Vācies!
OSKARS. Nekur es nevākšos.
ALEKSIS. Es turpinu. Bračkas! Mēs esam spiesti rīkoties tieši šādā veidā tāpēc, ka tiek pilnībā un apzināti noslēpta latviešu pretošanās iebrucējam. Gan ārzemju, gan pašu acīs. Tas mūs kā tautu pazemo. Atentātu pret Lāci noslēpt neizdosies! Nē, biedrīši, atentātu noslēpt nevarēs! Mūsu rīcība būs taisnīga un likumīga, jo likumīga pašlaik ir tikai mūsu dzimtene un mēs tajā! Dosim solījumu!
OSIS. Kam ? Tas viss ir stulbi.
ALEKSIS. Paši sev. – Modrībā par savu godu…
OSKARS. Tas tak ir skautu zvērests.
ALEKSIS. Tad izdomā citu!
OSKARS. Man vienalga.
ALEKSIS. Modrībā par savu godu…
OSKARS, EDGARS. Modrībā par savu godu…
ALEKSIS. … ar gribas un mīlestības spēku…
OSKARS, EDGARS. …ar gribas un mīlestības spēku…
ALEKSIS. …apņemos būt uzticīgs savai tautai un Latvijas brīvībai.
OSKARS, EDGARS. … apņemos būt uzticīgs savai tautai un Latvijas brīvībai.
OSKARS. Un tālāk?
ALEKSIS. Viss.
OSKARS. Bet – nežēlojot dzīvību?
EDGARS. Tas ir pats par sevi saprotams.
OSKARS. Nē, vajag… Lai būtu oficiāli.
ALEKSIS. Labi. Nežēlojot dzīvību.
OSKARS, EDGARS. Nežēlojot dzīvību.
ALEKSIS. Atkārtojam scenāriju. Osi!
OSKARS. Paredzams, ka četras mašīnas tuvosies Lielupes tiltam ap pusdeviņiem no rīta. Mēs ieņemam pozīcijas tieši astoņos. Mans uzdevums signalizēt Aleksim par tuvošanos un dot ziņu, kurā mašīnā sēž Lācis.
ALEKSIS. Labi. Tu man skaties, Osi! Edžu?
EDGARS. Es ar moci atrodos šosejas labajā pusē krūmu aizsegā un gaidu mašīnas.
ALEKSIS. Es ar stobru gaidu grāvī. Tālāk.
OSKARS. Es signalizēju.
EDGARS. Es pēkšņi izbraucu priekšā un izraisu… Kaut kādu jucekli. Vārdu sakot, piespiežu samazināt ātrumu.
ALEKSIS. Es bliežu virsū. Nu ir jezga, ko tālāk?
OSKARS. Mēs laižamies mežā katrs uz savu pusi! Es nopucēju kurpes un godīgi braucu uz Rīgu.
EDGARS. Es nomazgāju moci. No sarkana tas kļūst par melnu. Nomainu numuru. Braucu uz Tukumu! Atstāju moci drošā vietā. Kāpju vilcienā un braucu uz Rīgu. Rīt no rīta lasu avīzes.
ALEKSIS. Uz dzīvokli nekādā gadījumā neejam. Uzmanamies no spicaušiem. Tiekamies Pumpura ielā pie Omes.

Brāļi izklīst.

11. aina.

Dzīvoklis Rīgā. Ome sēž riteņkrēslā un ada cimdus. Runā savā nodabā.

OME. Nātres maksāja 3 rubļi mārciņā… Burkāni – 15 rubļi mārciņā… Vai tās bija tomēr markas? Vai kerenkas? Kur lielinieki, tur nāve un bads… Par zemkopības ministru pie Stučkas bija Rozīts – Āzis. Āzis bija tas dārznieks… Mūsu armija – baskāji zēni, bez zeķu, bez cimdu… Ne godīga drēbju gabala mugurā…Skābi kāposti – 40 kapeikas stopā…Pēc mēneša visi lielinieku draugi sāka ilgoties atkal pēc tās buržuju elles. Vai tagad būs citādāk…

Uznāk Edgars.

EDGARS. Osi! Oskar, velns parāvis! Kur tu esi?
OSKARS. Nu te.
EDGARS. Tu esi pilnīgs idiots? Ko tu esi izdarījis? Kas tev bija jānovēro Majoros? Jūras iela! Bet ko tu? Tu esi izgāzis visu. Visu! Esi! Izgāzis!
OSKARS. Nomierinies, Edžu. Lūdzu! Uzklausi!
EDGARS. Jau pirmajā reizē…Lācis nesēdēja tajā mašīnā, uz kuru tu norādīji! Kāpēc viņš tur nesēdēja? Kāpēc?
OSKARS. Parasti viņš sēdēja. Kā es varēju uzminēt, ka tieši tajā dienā viņš būs citā! Cik ilgi tu man to rīvēsi degunā!
EDGARS. Toreiz mums neizdevās tieši tevis dēļ! Un tagad atkal !
OSKARS. Ko citu, nolādēts, es varēju iesākt? Sieviete… Pilnīgi viena. Iet pa mežu. Es binoklī redzu, ka čekists, kaut kāds izdzimtenis, lavās viņai pakaļ…Uzreiz bija skaidrs, ko viņš grib darīt.
EDGARS. Kāpēc tev jāskatās uz kaut kādu sievieti! Tev bija jāskatās uz Benjamiņu māju, kur Lācis ievilcies!
OSKARS. Viņa ir skolotāja.
EDGARS. Kāda tam nozīme!
OSKARS. Pamēģini tu nepārtraukti blenzt vienā virzienā. Starp citu, kā tu to visu zini?
EDGARS. Zinu un viss.
OSKARS. Kā tu vari zināt? Varbūt tu novēroji mani? Tu varbūt man neuzticies?
EDGARS. Labi! Iet… Veca, sirma skolotāja.
OSKARS. Kāpēc veca? Jauna.
EDGARS. Lūriķis! Kas tālāk?
OSKARS. Tālāk, kā jau es nojautu. Nevarēju citādi! Kad es pieskrēju, skolotāja Ieviņa…
EDGARS. Ieviņa!
OSKARS. Uzvārds – Ieviņa! Viņa jau bija nogāzta gar zemi. Jau piekauta. Drēbes saplēstas… Edžu, man ir kauns pat tev, brālim, stāstīt…
EDGARS. Runā!
OSKARS. “Skūpsti padomju ieroci!” Dveš jau… Cūka. Pistole vienā rokā, bikses atpogātas, un bāž skolotājai pie mutes… „Skūpsti padomju ieroci”!
EDGARS. Pistoli? Ā, sapratu! Nu, lops…
OSKARS. Kad es parādījos, viņš uz mani izšāva.
EDGARS. To es redzu. Slikts šāvējs.
OSKARS. Es to pistoli viņam izrāvu un… Es negribēju! Bet es viņu nošāvu.
EDGARS. Pēc tam?
OSKARS. Laimējās ar autobusu.
EDGARS. Kāds redzēja?
OSKARS. Nezinu.
EDGARS. Pasažieri autobusā? Tiem neradās aizdomas? Ja tu šitāds izskatījies…
OSKARS. Nē, man bija žakete virsū.
EDGARS. Vai tu apjēdz, kādas nepatikšanas tagad sāksies? Tu neesi ievērojis disciplīnu, tu esi pārkāpis visas instrukcijas!
OSKARS. Vai man vajadzēja mierīgi noskatīties, kā izvaro skolotāju?
EDGARS. Čekists ir nošauts. Viņi meklēs vainīgo un slepkavos atkal pa labi un pa kreisi.
OSKARS. Tāpat slepkavo. Es to nenožēloju! Tas ir karš, Edžu.
EDGARS. Jā, brāli, tas ir karš.
OSKARS. Tikai mēs to zaudēsim, vai ne?
EDGARS. Labi, ka Aleksis nedzird. Mēs nevaram zaudēt. Jo mums nav, ko zaudēt. Kur ir mūsu tēvs, Osi? Latvijas armijas virsnieks, ārsts Arvīds Lūsis! Kur ir mamma? Valija Lūse, ārste? Kur ir mūsu mamma? Kur ir mūsu tēvs? Atbildi!
OSKARS. Pats zini.
EDGARS. Atbildi!
OSKARS. Ej kārties!
EDGARS. Atbildi! Atgādini to pats sev! Runā, šmurguli! Kur ir mūsu tēvs?
OSKARS. Nošauts Litenē. Varbūt tieši tas čekists viņu arī nošāva! Mamma…Edžu…
EDGARS. Mamma atgriezīsies, tu redzēsi, vecais. Desmit gadi paies. Par ko, maitas, mammu? Bērnu ārsti? Par ko? Mums jāgādā, lai mamma atgrieztos brīvā Latvijā. Kā mēs Omei to pateiksim?
OME. Vai, Dieviņ, Osīt, kas tev? Ko tu stāvi, lielais mūlāp, nes pārsējus! Rivanolu! Ūdeni!

Uznāk Aleksis.

ALEKSIS. Kas te notiek?
EDGARS. Osis nošāvis…cūku.
OME. Ko tu teici?
EDGARS. Cūku nošāvis!
OME. Cūku? Medībās?
EDGARS. Jā, Ome, medībās.
OME. Mežacūku?
OSKARS. Omīt, es tev vēlāk visu izstāstīšu.
OME. Tāpēc man naktī uz krūtīm tā kā gulēja kaut kas smags un spalvains…Spieda nost. Tēvs ar māti atbrauks, ko mēs viņiem teiksim?
OSKARS. Neko neteiksim.
OME. To nevar teikt.
ALEKSIS. Ko tu nošāvi?
EDGARS. Čekistu.
OSKARS. Aleksi, ļauj man uzmeklēt sakarnieku un brīdināt mūsējos mežā!
ALEKSIS. Tev zināms mūsu sakarnieks?
OSKARS. Nē. Bet tu pasaki. Es iešu un brīdināšu!
ALEKSIS. Tev nav jāpazīst, un tu nedrīksti pazīt mūsu sakarnieku. Un mēs nemedījam čekistus, partorgus, visus tos sīkos pakalpiņu mēslus. Mums ir cits uzdevums!
OSKARS. Zinu.
EDGARS. Bet tā skolotāja? Kas notiks ar viņu?
OSKARS. Ar viņu viss būs kārtībā.
ALEKSIS. Kas par skolotāju?
OSKARS. Viņa ir drošībā. Paver otras istabas durvis. Ieviņas jaunkundz, vai jūs nevarētu, lūdzu, iznākt?

Iznāk Ieviņas jaunkundze.

OSKARS. Atļaujiet jūs iepazīstināt – Ieviņas jaunkundze. Mans brālis Edgars.
IEVIŅA. Alīda Ieviņa.
EDGARS. Edgars Lūsis.
OSKARS. Mūsu vecākais brālis Aleksandrs Lūsis.
IEVIŅA. Alīda Ieviņa.
ALEKSIS. Ļoti patīkami. Aleksis. Lūsis.

Jaunie vīrieši ir nedaudz apstulbuši, jo sieviete ir ļoti skaista.

IEVIŅA. Jūs… No meža?

Visi satrūkstas, bet tad sāk smieties, izlādē spriedzi. Smejas histēriski, smejas izmisīgi.

OSKARS. Uz Edgaru. Lūsis! Uz Aleksi. Lūsis!… No meža, jā! No meža!
IEVIŅA. Piedodiet, muļķīgi…
EDGARS. Uz Oskaru. Vēl viens Lūsis! No meža, protams, ka no meža!
IEVIŅA. Atvainojiet.
ALEKSIS. Mežabrāļi, kā tad! Rīga, jaunkundz, ir vislabākais mežs. Visbiezākais un visdrošākais. Un te mēs jūs uz laiciņu paslēpsim. Alīda ir ļoti skaists vārds, bet vai drīkst jūs saukt par Ieviņu?
IEVIŅA. Patiesībā visi mani tā sauc.
OME. Kas tu esi, meitenīt?
OSKARS. Edgara draudzene!
EDGARS. Norausies!
OME. Parādi rociņu. Es tev noadīšu cimdiņus.
IEVIŅA. Paldies! Tagad jau vasara.
OME. Labi, labi. Edgars ir labs puisītis.
EDGARS klusi uz Oskaru. Kā tu man norausies, sīkais!
IEVIŅA. Kas tagad būs?
ALEKSIS. Viss būs labi. Jūs esat drošībā, Ieviņ.

Tā ir mīlestība, kas šobrīd dzimst starp Aleksi un Ieviņu. Varbūt tā ir greizsirdība, kas dzimst abos brāļos.

12. aina.

1941. gada 14. jūnijs.
Emīlija Benjamiņa dodas pie miera savā necilajā, bet ar dažām bijušā spožuma relikvijām iekārtotajā dzīvoklītī. Pie durvīm atskan rupji klaudzieni. Tie atkārtojas.

EMĪLIJA. Kas tur ir?
BALSS. NKVD! Atveriet!
EMĪLIJA. Kas jums vajadzīgs? Ir nakts vidus!
BALSS. Atveriet nekavējoties vai arī durvis tiks uzlauztas!

Emīlija atver durvis. Ienāk trīs vīrieši. Divi čekisti civilā un maza auguma noplucis zaldāts ar šauteni, kuru, aci nenolaidis, tēmē uz Emīliju.

1.ČEKISTS. Pilsone Emīlija Benjamiņa?
EMĪLIJA. Jā. Ko jūs vēlaties, kungi?
2.ČEKISTS. Kungu laiki ir beigušies, pilsone. Jūs nāksiet mums līdzi. Piecpadsmit minūtes, lai jūs sataisītos!
EMĪLIJA. Vai tas ir arests? Uz kāda pamata? Parādiet orderi!
1. ČEKISTS. Izsūtīt no Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas uz… Tad jau redzēsiet, uz kurieni.
EMĪLIJA. Tas nevar būt…
1.ČEKISTS. Piecpadsmit minūtes! Iesaku paņemt līdzi siltas drēbes un pārtiku. Šitos pelerīnus iesaku atstāt tepat.
EMĪLIJA. Kurš ir parakstījis pavēli?
2.ČEKISTS. Ko vēl, pilsonīt, jūs gribētu zināt? Netērējiet laiku! Taisieties!
EMĪLIJA. Nomauc no pirksta un slepus iedod čekistam zelta gredzenu. Kurš ir parakstījis pavēli?
2.ČEKISTS. Klusi. Biedrs Semjons Šustins. Nebrauksiet jau jūs, damočka, viena. Būs kompānija. Kādi 15 tūkstoši vismaz. Skaļi. Taisīties! Ātrāk!

Emīlija izjūt atvieglojumu. Tas nav Lācis, kurš parakstījis pavēli! Emīlija ieiet otrā istabā. Pa to laiku abi čekisti okšķerē pa bufeti. Izvelk atvilktnes, izgāž uz grīdas grāmatplaukta saturu. Zaldāts arī gribētu kādu trofeju, bet neuzdošinās nolaist ieroci.

1.ČEKISTS. Negribi palasīt?
2.ČEKISTS. Kas tas ir?
1.ČEKISTS. Vilis Lācis. Sin ribaka.
2.ČEKISTS. Biedrs Vilis Tenisovičs Lācis ir rakstnieks?
1.ČEKISTS. Nezināji? Ņem, ņem. Jāzina, ko priekšniecība raksta.

2. Čekists atver grāmatu, un tā viņu uzreiz aizrauj. Kā aizmirsies lasa līdz atveras durvis. Iznāk Emīlija. Viņa uzvilkusi dārgu un skaistu melna krepdešīna kleitu ar zelta iešuvēm. Viņai ir tikai rokassomiņa. Tajā viņa saliek dažus sīkumus. Uzvelk augstpapēžu kurpes. Nostājas pie spoguļa. Sakārto matus, sasmaržojas. Noliek smaržas. Tad pārdomā un ieliek tās rokassomiņā. Trīs vīrieši kā apburti seko sievietes kustībām. Tā ir dāma, kādu viņi redz pirmo reizi mūžā.

1. ČEKISTS. Kundzīt, jūs neesat mūs sapratusi. Jūs nebrauksiet uz balli.
2. ČEKISTS. Pilsone…
EMĪLIJA. Emīlija Benjamiņa.
2.ČEKISTS. Pilsone Benjamiņa, paņemiet vismaz segu. Kažoku! Paņemiet kažoku! Ņemiet! Nu taču ņemiet!
EMĪLIJA. Nevajag.
1.ČEKISTS. Jūs tiešām neko neņemsiet līdzi?
EMĪLIJA. Nē, jo tas ir tikai pārpratums. Viss noskaidrosies. Viss tiks nokārtots. Vakarā es būšu jau atpakaļ.Vai jūs esat galvenais?
1.ČEKISTS. Jā. Kas tad ir?
EMĪLIJA. Lieciet savam padotajam nolaist ieroci.
1.ČEKISTS. Opusķi oružija, durak!
2.ČEKISTS. Boldun!

Emīlija neļauj sevi vest.Viņa iet pa priekšu pati. Tā, kā ir ieradusi.Trīs vīri seko. Zaldāts, pakaļ vilkdamies, ar kāri ieelpo Emīlijas smaržu aromātu. Kopā ar Emīliju Benjamiņu šajā naktī lopu vagonos uz Sibīriju pretī nāvei un ciešanām traucas ešaloni ar vairāk nekā 15 tūkstošiem Latvijas cilvēku. Pēc nedēļas sāksies karš, pēc divām zaldātiņš jau būs miris.Pasaule paliks neizsmaržota miljoniem cilvēku.Plosīsies atbrīvotais zvērs – vilks, lācis, šakālis. Tukša skatuve. Uz grīdas palicis vienīgi kažoks. Šķiet, ka tas tūlīt sakustēsies.

1. cēliena beigas.

2.cēliens.

1.aina.

1944. gada oktobris. Rīgas stacijas perons. Pienācis vilciens no Maskavas. No Krievijā pavadītiem kara gadiem Latvijā atgriezusies Viļa Lāča sieva Marija. Uz rokas viņai zīdainītis. Lācis ar apsardzi viņu sagaida. Apsargi palīdz tikt galā ar mantām. Ar varenu stāvu un pašapzinīgu stāju izceļas Vladimirs – bokseris un cīkstonis, kurš ieradies Lācim līdzi no Krievijas. Lācis ir atturīgs. Uz acīm tumšas brilles.

MARIJA. Vili, mīļais, labais! Rīga! Latvija! Karš ir beidzies! Re, kur mūsu mazulītis, mūsu dēliņš. Ļoti pacietīgs zīdainītis.
LĀCIS. Nevajag.
MARIJA. Ko?
LĀCIS. Karš vēl nav beidzies.
MARIJA. Bet mēs esam atkal kopā, tas ir galvenais, vai ne? Es neizskatos labi, es zinu, piedod…
LĀCIS. Kur ir puika?
MARIJA. Lielais? Ar Pētersoniem, pēdējā vagonā. Sadraudzējies ar Pētersonu Oli. Pilnīgi neizšķirami, kā brāļi. Jāpagaida. Tik garu vilciena sastāvu neesmu vēl redzējusi.
LĀCIS. Ar Oli? Kur ir Olītis?
MARIJA. Pēdējā vagonā.
LĀCIS. Olītis ir pēdējā vagonā?
MARIJA. Pētersonu dēls, jā.
LĀCIS. Olītis!
MARIJA. Vili!
LĀCIS. Olītis ir atbraucis?
MARIJA. Vili! Tas ir Pētersonu Olītis.
LĀCIS. Nemelo!
MARIJA. Vilīt, mūsu Olītis ir miris. Tas nav viņš. Re, kur tavs mazais dēliņš!
LĀCIS. Ej nost! Es nevaru skatīties uz zīdaiņiem. Tu zini, kā ir, kad brēc trīstūkstoš zīdaiņu? Nezini, tu neko nezini!
MARIJA. Vili?
LĀCIS. Tu viņu nenosargāji! Tu esi vainīga.
MARIJA. Ejam ātrāk mājās. Lūdzu, ejam! Nesiet prom mantas! Uz Vladimiru. Nesiet uz mašīnu!
LĀCIS. Viņš latviski nesaprot. Nekomandē manus cilvēkus!
MARIJA. Tu esi dzēris? Man ir laba krievu vodka! Mājās iedzersim uz tikšanos! Man gan nav lāgā ar veselību…
LĀCIS. Mēs gaidīsim Olīti.
MARIJA. Vai tu esi jucis, Vili!
LĀCIS. Neaizmirsti, ar ko tu runā!
MARIJA. Tā tu mūs sagaidi? Tā tu sagaidi savu mazo dēliņu?
LĀCIS. Trīstūkstoš zīdaiņu…
MARIJA. Es nesaprotu.
LĀCIS. Es gaidu Olīti.
MARIJA. Tev bija lifta šahtā jāiekrīt! Tev tā bedre bija paredzēta! Bet Olītis iekrita!
LĀCIS. Kurš to bedri izraka?
MARIJA. Kā lai es to zinu? Varbūt čeka gribēja tevi novākt? Varbūt tikai iebaidīt? Ko tu prasi man? Prasi savai čekai. Prasi savai partijai. Kāpēc mūsu dēliņam bija jāmirst? Prasi savai čekai! Prasi savai partijai!
LĀCIS. Apklusti! To viņš saprot. Man sāp, Marija… Acis.
MARIJA. Es arī esmu ļoti slima. Mēs kopā tiksim visam pāri.
LĀCIS. Te ir atslēgas!
MARIJA. Atslēgas?
LĀCIS. Dzīvokļa atslēgas. Tevi aizvedīs. Tur jūs dzīvosiet.
MARIJA. Bet tu?
LĀCIS. Es tur nedzīvošu.
MARIJA. Kā – nedzīvosi?
LĀCIS. Tu dzīvosi labā dzīvoklī. Kopā ar bērniem. Tu saņemsi naudu. Tev nekā netrūks. Man ir cita ģimene. Laulības šķiršanu izskatīs pēc mēneša.
MARIJA. Tu nedrīksti! Partija to nepieļaus!
LĀCIS. Politbirojs jau ir atļāvis! Dzirdēji? Man ir atļāvis! Vlaģimir, otvezi ih! Tu nekad neesi mani sapratusi, ne manas grāmatas, ne manu amatu. Neko! Mietpilsone… Tu nekad neesi mani novērtējusi. Kā tiku! No ostas. Melnais. Kā varēju! Panācu! Spēju! Nekad! Poživej, Volodja! Tu nenosargāji Olīti! Tu!

Lācis aiziet. Marija ar zīdaini rokā, ar saiņiem visapkārt nespēj aptvert notikušo.

MARIJA. Zīdainim. Tikai neraudi, tikai nesāc raudāt, manu mazo lācīti…Kuš, kuš… Mazo lācīti…

Vladimirs ved Mariju uz mašīnu.

2.aina.

Dzīvoklis Pumpura ielā. Oskars un Ieviņa. Mīlnieki skūpstās pie katras iespējas. Omes ratiņi iegrozīti tā, ka viņa nevar redzēt notiekošo. Ome ada cimdus, palaikam iesnaužoties.

IEVIŅA. Bieži domāju par to dienu.
OSKARS. Par kuru, mīļā?
IEVIŅA. Toreiz, pirms kara, Jūrmalā.
OSKARS. Nedomā par to. Tas ir jāaizmirst.
IEVIŅA. Nekad neaizmirsīšu, cik tu biji drosmīgs.
OSKARS. Es biju nobijies.
IEVIŅA. Tu parādiījies kā jauns dievs.
OSKARS. Es tevi dievinu…
IEVIŅA. Esmu tev tik pateicīga.
OSKARS. Ceru, ka ne jau aiz pateicības …
IEVIŅA. Muļķīti, es tevi mīlu. Bet tu esi tik jauns, tik tīrs…
OSKARS. Jā, es mazgājos katru rītu…
IEVIŅA. Tava āda ir kā bērnam. Tik maiga…
OSKARS. Kuram bērnam ir tik spalvainas kājas?
IEVIŅA. Mīļais…
OSKARS. Tavas lūpas ir kā…Žēl, ka neesmu dzejnieks.
IEVIŅA. Kā tu tur gadījies?
OSKARS. Kur?
IEVIŅA. Toreiz.
OSKARS. Aizmirsti…
IEVIŅA. No kurienes tu uzradies?
OSKARS. Dievs mani atsūtīja. Teica – Osi, steidzies! Tev jāglābj skaista princese no pūķa. Par balvu tu saņemsi karaļvalsti un pašu skaisto princesi par…Par sievu!
IEVIŅA. Muldoņa. Kur tava karaļvalsts?
OSKARS. Mana karaļvalsts ir Latvija. Par to vēl jāpacīnās, toties princesi esmu dabūjis. Vai nāksi man par sievu? Īstenībā tu man pienācies.
IEVIŅA. Pasakas…
OSKARS. Pasakas ir skaistas. Tu esi skaista kā pasaka.
IEVIŅA. Noskūpsti mani. Tu ilgi neesi mani skūpstījis…
OSKARS. Nevaru. Esmu pārvērties par vardi. Ja skaista princese mani tūlīt nenoskūpstīs, es tāds arī palikšu. Noskūpsti…

Ieviņa noskūpsta Oskaru.

IEVIŅA. Kāpēc tu nepārvērties! Kas tev notika?
OSKARS. Vai tev ar Aleksi patiešām viss ir cauri?
IEVIŅA. Patiešām, muļķīt. Nekas nav mūžīgs.
OSKARS. Man liekas, ka Aleksis tevi joprojām mīl.
IEVIŅA. Nevelc mūsu gultā iekšā Aleksi! Viss bija beidzies vēl pirms viņu ievainoja. Pirms! Tikai Aleksis to negrib saprast.
OSKARS. Kājā. Jā! Bet kā viņš varēja apsaldēt roku pirkstus?
IEVIŅA. Tā bija barga ziema. Viņam nebija cimdu.
OSKARS. Nebija cimdu? Tu taču nesi no Omes simtiem cimdu uz mežu! Kā viņam varēja nebūt cimdu?
IEVIŅA. Tu visu sabojāji.
OSKARS. Piedod…Es tevi tik ļoti mīlu…Es negribu, ka starp mums paliek kaut kas neizprasts un neizzināts.
IEVIŅA. Kaut kas vienmēr paliek, dumiķīt. Mēs pat sevi pašu nespējam pilnībā izzināt.
OSKARS. Es tevi tūlīt izzināšu pilnībā! Kuru vietiņu es vēl neesmu izzinājis?
IEVIŅA. Osi, Ome var pamosties!
OSKARS. Ome nedzird…
IEVIŅA. Kur tu to visu esi samācījies?
OSKARS. Tavs augums mani māca…Tu esi mana pirmā un vienīgā…
IEVIŅA. Ak, Osi! Ko tu no manis slēp?
OSKARS. Neko…Neko…
IEVIŅA. Kā tu gadījies tur, Jūrmalā?
OSKARS. Es tur medīju…
IEVIŅA. Ko tu medīji? Zaķus?
OSKARS. Kaut ko lielāku. Jūrmalā dzīvo ļoti lieli zvēri…
IEVIŅA. Vilki, lāči?
OSKARS. Lāči? Kā tu zini?
IEVIŅA. Lāči Jūrmalā?
OSKARS. Es neteicu, ka lāči!
IEVIŅA. Kas tev atkal? Nāc šurp…
OSKARS. Man jāiet. Man jādabū fotoaparāts. Edgars tev sagādās jaunus dokumentus. Nevar tevi ilgāk vazāt pa mežiem. Tagad ir īstais brīdis.
IEVIŅA. Bet tu?
OSKARS. Mums ar Edžu un Aleksi vēl kādu laiku ir jāslēpjas.
IEVIŅA. Bet daudzi taču tagad legalizējas!
OSKARS. Mēs vēl nevaram.
IEVIŅA. Bet kāpēc? Jūs taču neko sliktu neesat darījuši.
OSKARS. Mums vēl viens darbiņš jāizdara.
IEVIŅA. Kāds darbiņš?
OSKARS. Paslēp mani!
IEVIŅA. Nāc! Zem segas.
OSKARS. Drošākā vietā. Paslēp mani sevī, dziļi, dziļi sevī. Ja? Es eju.
IEVIŅA. Ardievu, Oskar!
OSKARS. Tā tu nekad neesi teikusi. Nebaidi mani!
IEVIŅA. Ej, dumiķīt. Mēs jau drīz tiksimies.

Oskars aiziet.

3.aina.

1944. gada 29. oktobris.
Lāča kabinets. LPSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis padomju armijas formā bez zīmotnēm. Viņš izsauc sekretāri.

LĀCIS. Sagatavojieties rakstīt! Būs divas īpaši svarīgas vēstules. Pirmā… Tātad pirmā…Khm…Pirmā…Rakstiet!

Lācis diktē, svinīgi, gandrīz miera stājā.

Maskava, Kremlis. Sarkanās Armijas… Armijas ar lielo burtu!…Augstākajam Virspavēlniekam Padomju Savienības Maršalam…
SEKRETĀRE. Piedodiet, vai ‘maršalam” arī ar lielo burtu?
LĀCIS. Ar lielo! Visu ar lielo!…Josifam Visarionovičam Staļinam.
Visa pasaule ar aizturētu elpu sekoja līdzi Jūsu titāniskajai, brīnumspēkavīra cīņai pret vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Latviešu tauta sūta Jums karstas mīlestības un pateicības liesmainos vārdus, lepnuma un apbrīnas vārdus! Šajās laimīgajās dienās latviešu tautas sirds ir pārpilna bezgalīgu pateicības jūtu Jums, mūsu dižajam karavadonim, lielākajam visu laiku stratēģim – Staļinam. Ne uz mirkli latviešu tauta nepārstāja ticēt Jums un gaidīja Jūs kā atbrīvotāju. Jaunā rindā!
Slava mūsu neuzvaramajai Padomju lielvalstij, tautu laimes un slavas drošajam balstam! Jaunā rindā!
Slava Ļeņina – Staļina partijai! Jaunā rindā!
Slava padomju…
SEKRETĀRE. Vai „Padomju” ar lielo?
LĀCIS. Varbūt man jūs uz kursiem aizsūtīt? Tā patālāk? Jums pašai jāzina, kad ar lielo, kad ar mazo!
SEKRETĀRE. Piedodiet…
LĀCIS. Jūs mani izsitāt no domas.
SEKRETĀRE. Slava padomju…
LĀCIS. Slava padomju…tautu vadonim, dižajam karavadonim, tēvam, nē, tautu tēvam…biedram Staļinam! Izsaukuma zīme. Paraksts – Vilis Lācis. Nu, protams, tādu vēstuli gribēs parakstīt arī Kirhenšteins un Kalnbērziņš. Labi. Lai jau paraksta. Parādiet!

Lācis apmierināts pārlasa uzrakstīto.

LĀCIS. Pasvītrojiet vārdus „gaidīja kā atbrīvotājus”, tad būs labi. Ne tagad. Vēlāk. Tagad sēdieties un rakstiet otru vēstuli!

Lācis diktē.

Vissavienības komunistu (boļševiku) partijas Centrālās komitejas aģitācijas un propagandas daļas priekšniekam biedram Aleksandrovam. Pierakstījāt?
SEKRETĀRE. …biedram Aleksandrovam. Jā.
LĀCIS. Pēc Rīgas pilsētas izpildu komitejas ierosinājuma, Latvijas PSR Tautas komisāru padomes vārdā vēršos pie jums ar lūgumu izskatīt jautājumu par diženā krievu tautas dēla Pētera Pirmā pieminekļa atjaunošanu. Ir?
SEKRETĀRE. Ir.
LĀCIS. Atgādinām, ka Rīgā pieminekli uzstādīja 1910. gada 4. jūlijā pēc Rīgas pilsētas pašvaldības un sabiedrības iniciatīvas sakarā ar 200 gadu jubileju kopš Vidzemes atbrīvošanas un pievienošanas Krievijai. Paspējāt?
SEKRETĀRE. …sakarā ar 200 gadu jubileju kopš Vidzemes atbrīvošanas un pievienošanas …Jā! Krievijai. Paspēju.
LĀCIS. Tālāk. LPSR Tautas komisāru padome un LK(b)P CK uzskata par aktuālu un savlaicīgu Pētera Pirmā pieminekļa atjaunošanu, saskatot tajā latviešu tautas vēlmi apliecināt vēsturiskās draudzības saites ar krievu tautu. Uzskatām, ka Pētera Pirmā piemineklis atjaunojams iepriekšējā veidolā un uzstādāms iepriekšējā vietā. Punkts. Paraksts – Vilis Lācis.
SEKRETĀRE. …iepriekšējā veidolā un iepriekšējā vietā. Paraksts…Bet… Biedri Lāci…
LĀCIS. Kas?
SEKRETĀRE. Bet tajā …iepriekšējā vietā taču…Tur taču atrodas Brīvības piemineklis.
LĀCIS. Ko?
SEKRETĀRE. Brīvības piemineklis…tajā …iepriekšējā vietā.
LĀCIS. Tiešām? …iepriekšējā veidolā un vietā. Punkts. Sagatavojiet parakstīšanai. To parakstīts arī biedrs Kalnbērziņš! Lai taču arī Kalnbērziņš vienreiz kaut ko tādu arī paraksta. Citādi – vienīgi Lācis un Lācis. Visu tikai Lācis! Lācis un Lācis! Šo gan parakstīs Kirhenšteins. Rakstiet! Ņemot vērā Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagasta iedzīvotāju…
SEKRETĀRE. Piedodiet, bet kur tad Latvijā ir tādi pagasti?
LĀCIS. Latviski tos sauc par Kocēnu, Gauru, Augšpils, Linavas…
SEKRETĀRE. Paldies, sapratu. Abrenes apriņķis.
LĀCIS. Pitalova, tagad būs Pitalova. Nekāda Abrene. Jums nav jārunā, jums ir jāraksta! Turpinu. Kur es paliku?
SEKRETĀRE. …un Tolkovas pagasta iedzīvotāji…
LĀCIS. …kuru vairākums ir krievi… Tātad, ņemot vērā lūgumus un ievērojot šo vēlēšanos, Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs nolemj: Jaunā rindā! Lūgt PSRS AP prezidiju pievienot Višgorodas, Kačanovas un Tolkovas pagastus no Latvijas PSR Krievijas Padomju Federatīvajai…
SEKRETĀRE. Ar lielo burtu?
LĀCIS. Jā! …Sociālistiskajai Republikai. Punkts. Biedrs Kirhenšteins no mūsu puses. Neaizmirstiet to „profesors”un „doktors”! Pagaidiet! Rakstiet atlūgumu.
SEKRETĀRE. Atlūgumu?
LĀCIS. Jā. Atlūgumu.
SEKRETĀRE. Vai es slikti strādāju?
LĀCIS. Jā! Jūs nezināt elementāras lietas! Nezināt, kur jālieto lielie burti, kur mazie! Jūs atļaujaties jaukties pa vidu! Jūs esat atbrīvota. Sakiet paldies, ka bez ieraksta! Varbūt tomēr vēlaties manu autogrāfu darba grāmatiņā?
SEKRETĀRE. Nē, nē! Paldies, biedri Lāci…
LĀCIS. Lūdzu.

Sekretāre aiziet. Lācis paver durtiņas, izņem pudeli. Iedzer. Vēlreiz. Un vēlreiz.

4.aina.

Agrs rīts Lāča dzīvoklī. Lācis nodarbojas ar ierasto svaru cilāšanu spoguļa priekšā. Svaru ripu ir vairā nekā agrāk. Svaru bumbas apjomīgākas. Smagums lielāks, Lācis stiprāks. Ierodas Elmārs Briedis.

LĀCIS. Kas tad nu? Tik agri?
BRIEDIS. Moins! Lieliskā formā esi, Vili. Tas ir labi. Tas ir labi. Vai aizvien vēl visus pasaules, Eiropas un Latvijas rekordus zini no galvas? Grieķu – romiešu cīņa! Edvīns Bietags!

Brālēniem tā ir zēnu gadu rotaļa.

LĀCIS. Pussmagais svars, Eiropas meistarsacīkstes , Roma, 1934. gads. Zelts. Berlīnes olimpiāde. 1936. gads, sudrabs.
BRIEDIS. Krišjānis Kundziņš!
LĀCIS. Spalvas svars, Eiropas meistarsacīkstes… Elmār, kas par lietu?
BRIEDIS. Avīzes lasīji? “Cīņu” lasīji? “Pravdu” lasīji?
LĀCIS. Vēl ne.
BRIEDIS. Ņem, izlasi. Še! Šite.

Lācis lasa.

BRIEDIS. Izskatās, ka tevi grib norakt.
LĀCIS. Bezkaunība… Suņi…
BRIEDIS. Izskatās, ka kāds grib tikt tavā vietā.

Lācis lasa.

BRIEDIS. Izskatās pēc kompromata.
LĀCIS. “Rupjas politiskas un ideoloģiskas kļūdas…”
BRIEDIS. Izskatās, ka tā ir kampaņa.
LĀCIS. “Fašistisks smērējums…” Tas taču ir pirmskara darbs… Tie bija citi laiki…
BRIEDIS. “Krams”, otrādi lasot, nozīmējot Markss. K-r-a-ms. M-a-r-k-s. Tiešām iznāk Markss!
LĀCIS. “Apmelo padomju varu…” Viņi piemin pat “Veco jūrnieku ligzdu”. Tā ir cūcība! To sastrīpoja jau Ulmaņa laikā, “Jaunākās Ziņas” sastrīpoja, un tagad…Atkal? Ir taču citi laiki, cita iekārta…
BRIEDIS. Bet “Ligzda” tā pati vecā. Tur tu apmelo revolūciju un padomju varu, tā ir taisnība, apmelo, vecais, apmelo – man vari neliegties.
LĀCIS. “Padomju literatūrā nav vietas…” Elmār? Ko tas nozīmē?
BRIEDIS. Nezinu, Vili, nezinu.
LĀCIS. Nelieši! Kā viņi uzdrošinās! Biedru grupa? Nu, labi, – zināma nacionālā aprobežotība… Varbūt. Bet tas bija konspirācijas nolūkos!
BRIEDIS. Beidz muldēt, – konspirācijas nolūkos! Man vari nemelot. Tas nav vēl viss. Atvaino…Atšķir “Pravdu”! Šeit, šeit. “Literatūra un īstenība”. Te. Lasi.
LĀCIS. Ko? Tulkots? Jau iztulkots? “Pravdā”?
BRIEDIS. Žanis personīgi veda tulkojumu uz Maskavu.
LĀCIS. Spure?
BRIEDIS. Nē, Grīva. Tavs draugs Žanis Grīva.

Lācis jūt apdraudējumu, pat nāves bailes. Šādas apsūdzības ved tikai uz vienu – uz iznīcināšanu.

LĀCIS. Tās ir beigas… Tās ir beigas… Tas ir nāves spriedums. Elmār, ar mani ir cauri… Viss… Ja “Pravdā”, tad… Viss… Latkovskis mani brīdināja… Vecie darbi jālabo. Es gribēju. Bet pa kuru laiku? Es rakstīju “Vētru”! Man ir Staļina prēmija! Un es esmu…
BRIEDIS. PSRS Valsts plāna priekšsēdētājam arī bija Staļina prēmija, tam akadēmiķim…
LĀCIS. Vozņesenskim, jā. Viņu nošāva. Par ko?
BRIEDIS. Politiski neuzticams. Šķiru cīņa, Vili.
LĀCIS. Šīs apsūdzības ir simtreiz smagākas! Fašistisks smērējums… Man ir beigas.
BRIEDIS. Saņemies!
LĀCIS. Tas ir nāves spriedums.
BRIEDIS. Vili, ejam! Tūlīt! Tev jāpazūd. Nāc!
LĀCIS. Uz kurieni?
BRIEDIS. Tūlīt prom!
LĀCIS. Kur? Kur es varu likties?
BRIEDIS. Brālēn, es tevi nelaimē neatstāšu. Piezvani tagad sekretārei…
LĀCIS. Es nevaru.
BRIEDIS. Piezvani un pasaki, ka es saslimis un trīs dienas būsi “uz lapas”.
LĀCIS. Kur es varu aiziet? Kur aizbraukt?
BRIEDIS. Piezvani un pasaki. Par pārējo ļauj gādāt man. Saņemies, Vili!
LĀCIS. Biedrene sekretāre? Redziet, es esmu saslimis un šodien…Gaida? Kurš? Vēl taču nav pat astoņi! Labi. Labi. Nē, nē, tik ļoti slims neesmu. Jā. Pasakiet, ka braucu. Pēc piecpadsmit minūtēm es būšu. Es jau braucu.
BRIEDIS. Kas gaida?
LĀCIS. Tās ir beigas! Tās ir beigas!
BRIEDIS. Vili, nebrauc! Nelien cilpā!
LĀCIS. Klusāk, bērni guļ. Pasauc Volodju!

Volodja nav jāsauc. Viņš jau ir pilnā gatavībā. Lācis nervozi meklē drēbes, velk zeķes, steidzas. Bailes paralizē. Briedis pamanās pazust. Volodja palīdz.

LĀCIS. Tās ir beigas…Tās ir beigas…Paldies, Volodja. Kaut tikai bērni nepamostos…

5.aina

Ivans Čičajevs, Elmārs Briedis. Maskava. Novoģevičes kapsēta.

ČIČAJEVS. Kas slēpjas zem šī ?
BRIEDIS. Biedru grupa.
ČIČAJEVS. Es jautāju, kāpēc jūs ķeraties klāt Lācim? Ko jūs gribat panākt?
BRIEDIS. Es personīgi neko.
ČIČAJEVS. Jūs personīgi mani neinteresējat.
BRIEDIS. Biedru grupa uzskata, ka Lācis ir pārāk… pasīvs.
ČIČAJEVS. Runājiet konkrēti!
BRIEDIS. Lācis kā republikas vadītājs veic, maigi izsakoties, minimumu, ko prasa viņa postenis. Ar to nepietiek, lai Latvijā uzceltu komunismu.
ČIČAJEVS. Konkrētāk!
BRIEDIS. Ministru Padomes partijas organizācijā šajos gados viņš nav teicis nevienu runu. Kā Partijas Centrālās komitejas biroja loceklis viņš ne reizi nav uzstājies. Komunisti, bijušie pagrīdes cīnītāji nosoda Lāča darbību buržuāziski nacionālistiskās Latvijas laikā. Sak, kamēr mēs cietumā, tikmēr Lācis pie medus podiem.
ČIČAJEVS. Kas vēl?
BRIEDIS. Dažos jautājumos viņam ir uzskati, kas partijiski ir pilnīgi nepieņemami.
ČIČAJEVS. Piemēram?
BRIEDIS. Piemēram, jautājumā par dzīvokļu politiku. Piemēram, jautājumā par etniskā sastāva maiņu republikā. Viņš uzskata, ka tā norit par strauju.
ČIČAJEVS. Etniskā sastāva maiņu notiks neatkarīgi no Lāča. Kas vēl?
BRIEDIS. Vēl? Latviešu buržuāziskajiem nacionālistiem ir tādi svētki – Jāņi. Pagātnes palieka. Dzer alu, ēd sieru un dzied ap ugunskuru…
ČIČAJEVS. Nu un?
BRIEDIS. Biedri uzskata, ka šie svētki uzkurina nacionālisma jūtas un nevirza padomju cilvēku uz nākotni. Jāņu vietā ir jāveicina padomju tradīcijas! Jāņi ir jāaizliedz! Lācis tam īsti nepiekrīt.
ČIČAJEVS. Ko nozīmē “īsti”? Piekrīt vai nepiekrīt?
BRIEDIS. Drīzāk nepiekrīt.
ČIČAJEVS. Jāņi… Ļigo, ļigo, vai ne? Vienīgais, ko varu teikt…Ieteikt… Alus vietā labāk dzeriet šņabi! Viss.
BRIEDIS. Es nepateicu pašu galveno.
ČIČAJEVS. Tas būtu?
BRIEDIS. Lācis pārāk daudz laika velta rakstīšanai. Tā vietā, lai pilnībā nodotos valsts lietām. Mums nav vajadzīgs rakstnieks, mums ir vajadzīgs valdības vadītājs!
ČIČAJEVS. Te nu jūs smagi kļūdāties! Smagi kļūdāties! Lācis mums visvairāk vajadzīgs tieši kā rakstnieks. Tieši kā rakstnieks! Mēs pieveram acis gan uz viņa jaunības kļūdām, gan tagadējām. Jums nav saprotams, kāpēc? Tāpēc, ka tagad katrs viņa darbs ir kā stiprākais ķieģelis tajā celtnē, ko mēs būvējam. Lāča darbi ir vienkārši un saprotami ikvienam darba cilvēkam. Viņa varoņi ir stipri, godīgi, drosmīgi un uzvarošo. Kas ir šie varoņi? Viņi ir komunisti! Vai sirds dziļumos ikviens cilvēks nevēlas būt stiprs, drosmīgs un uzvarošs? Grib! Vilis Lācis panāk to, ka ikviens… gluži neviļus….grib būt komunists! To nespēj ne partijas oratori, ne citi ideoloģiskās frontes cīnītāji. Bet Lācis to spēj! Lācis ataino mūsu padomju ideālus nevis sausās frāzēs, bet iedvesmotos vārdos, aizraujošos sižetos, pret kuriem neviens nevar palikt vienaldzīgs! Viņš satriec mūsu ienaidniekus, attēlojot viņu nelietību un zemiskumu, un neviens vairs negrib tiem līdzināties! Viņš novelk skaidru līniju starp mums un mūsu pretiniekiem! Un lasītājs, gribot negribot, nostājas mūsu, jā, mūsu nevis neķītro pretinieku pusē. Vārdam ir spēks! Ar tiem Vilis Lācis iededz visu padomju tautu kopīgā mīlestībā pret Komunistisko partiju un biedru Staļinu! Ar tiem Vilis Lācis iesveļ kopīgā naidā pret mūsu ienaidniekiem! Lācis un viņa rakstnieka spalva ir vērtīgākais padomju ierocis! Lācis iesauc mūsu rindās miljonus un miljonus! Viņi nāk pie mums, drebošām rokām šķirot nākamo, nākamo, nākamo un nākamo Lāča romānu lappusi! Jūs, biedru grupa! Jūs man atšifrēsiet ikvienu, kas slēpjas zem šīs “biedru grupas”. Lai viņi piesargās… Starp citu, padomju valsts ietaupītu daudz munīcijas un dzeloņstiepļu, ja visi rakstnieki būtu tādi kā Lācis!
BRIEDIS. Tādā aspektā, jāatzīstas, es nebiju paskatījies.
ČIČAJEVS. Ļoti tuvredzīgi. Pasakiet biedru grupai, ka Maskava ne tikai neļaus traucēt Lāci viņa rakstnieka darbā, bet visiem spēkiem to veicinās! Staļina prēmijas un Ļeņina ordeņi stāv rindā pēc Lāča darbiem tāpat kā padomju tauta – vislasošākā tauta pasaulē – to dara pie grāmatnīcu durvīm. Mēs tulkosim Lāča darbus visās sociālisma zemju valodās! Simtiem tulkotāju ir mobilizēti šim darbam. Mēs izdosim Lāča darbus arī visās padomju ietekmes zonu valodās, sākot ar albāņu un korejiešu, beidzot ar mongoļu un bengāļu. Jums, latviešiem, jābūt lepniem par tādu savas tautas dēlu. Lācis nav turkmēņu vai uzbeku, vai samojedu rakstnieks, bet gan latvietis. Baltijas, gandrīz vai Rietumu rakstnieks! Tam ir nozīme. Lācis būs visu laiku slavenākais latviešu rakstnieks, jo mēs viņu par tādu padarīsim! Neaiztieciet Lāci, jūs, biedru grupa! Jūs būsiet miris…

Briedis saļogās.

ČIČAJEVS. Soļojiet, soļojiet. Neapstājieties! Jūs būsiet miris un es, un pats Lācis… Bet ko ar spalvu ierakstīsi, to ar cirvi neizcirtīsi! Ziniet šo krievu parunu? Viņa darbus lasīs, un mūsu idejas dzīvos! Šūnās, asinsritē, aknās, žultī! Tajā neapzinātajā prāta daļā, kas ir dziļa un krēslaina! Lācis tur būs ieritinājies kā midzenī un…Nē, Lācis negulēs! Lācis strādās mūsu labā. Paši to nenojauzdami, lasītāji ļausies mūsu garīgajai okupācijai un, cerams, arī aneksijai. Ar jums es vienmēr runāju atklāti. Mēs taču esam profesionāļi, vai ne, biedrs Briedis? Vai jūs, starp citu, zināt, ka Lāča “Vētru” lasa pat tautas ienaidnieki Gulagā un Sibīrijā? Jā, tie paši, kurus Lācis turp nosūtījis. Tie paši! Jā, viņi lasa un mīl Lāci. Mīl Lāci! Ha! Ha! Ha! Mīl Lāci! Lepojas! Redziet, ko spēj talantīgs rakstnieks! Izsūtītās latviešu mātes, jūs varat iedomāties? – dod saviem bērniem Lāča grāmatu varoņu vārdus! Aizkustinoši, vai ne? Tā, lūk! Es ceru, ka jūs sapratāt, biedru grupa?
BRIEDIS. Sapratu.
ČIČAJEVS. Lūk, šis ir pretraksts, un tas tiks publicēts “Pravdā” rīt. Jūs to publicēsiet arī savā partijas orgānā…
BRIEDIS. “Cīņa”.
ČIČAJEVS. “Cīņa”. Lūdzu. Arī pretrakstu ir parakstījusi “biedru grupa”. Jā, arī mums Maskavā tāda ir. Šeit tā ir atšifrēta. Apskatīsiet vēlāk. Četri paraksti. Tikai četri. Parādiet tos saviem latviešu biedriem. Tikai četri paraksti. Tā ja, brālēn. Neesmu aizmirsis, ka tieši jūs man ieteicāt Vili Lāci. Tikai tāpēc jūs vēl neesat arestēts, biedrs Briedis. Ko gan jums tajā spiegu skolā ir mācījuši?

Čičajevs aiziet. Briedis atloka rakstu.

BRIEDIS. … liels, idejiski un politiski no sākuma līdz galam izturēts padomju daiļliteratūras sasniegums…

Briedis atslābst, bet, izlasot parakstus, viss mainās.

BRIEDIS. Staļins, Maļenkovs, Berija, Molotovs. Staļins, Maļenkovs, Berija, Molotovs. Staļins, Maļenkovs, Berija, Molotovs…Staļins…

Uzvārdi, ko viņš izlasa un aptver, izraisa nepārvaramas, dzīvnieciskas bailes.

6.aina

1949. gada februāris. Viļa Lāča kabinets. Redzams, ka viņa pašapziņa ir augusi. Vilis Lācis un LPSR Iekšlietu ministrs Eglītis. Daudzie skaitļi, kas padomju laika paaudzēm bijuši pilnībā noslēpti, šeit un turpmāk tomēr nav statistiska informācija, bet drīzāk tēls, kurš raksturo vardarbības apjomu, vienaldzību un cinismu pret cilvēka dzīvības vienreizību.

LĀCIS. “Krasta banga”… Poētiski. Jūra… Vētra…
EGLĪTIS. “Vētra”! Jā! Vienreizējs darbs! Izmantojot gadījumu, atļaujiet apsveikt jūs, biedri Lāci, ar trešo Ļeņina ordeni, bet jo īpaši ar Staļina prēmiju. Ārkārtīgi liels gods latviešu literatūrai. Un, protams, ar goda nosaukumu “Tautas rakstnieks”… Liels pagodinājums ir strādāt kopā ar Tautas rakstnieku.
LĀCIS. Paldies, biedri Eglīti, taču pašlaik es neesmu rakstnieks. Tātad kodētā operācija sauksies “Krasta banga”… Visus dokumentus esmu izskatījis. Tomēr man ir daži jautājumi.
EGLĪTIS. Klausos, biedri Lāci.
LĀCIS. Maskavas lēmumā minēts, ka no Latvijas tiks izvestas 13 tūkstoši ģimeņu. Vai ir aprēķināts kopējais skaits?
EGLĪTIS. Ir aprēķināts. Tas var nedaudz svārstīties, bet mazāk par 42 tūkstošiem nebūs. Domāju, ka skaits būs ievērojami lielāks.
LĀCIS. Kā jūs raksturotu kontingentu?
EGLĪTIS. Isi sakot, – tautas ienaidnieki. Tā būs rakstīsts uz vagoniem.
LĀCIS. Kāds ir šo tautas ienaidnieku nacionālais sastāvs?
EGLĪTIS. 95,6 procenti ir latvieši. To viegli izskaidrot, jo pārsvarā tie ir laucinieki. Budži, kulaki, kas pretojas kolektivizācijai. Bandītu atbalstītāji. 58 procenti ir sieviešu.
LĀCIS. Kā jūs to komentētu?
EGLĪTIS. Ziniet, tās budžu vellatas reizēm ir niknākas par vīriem!
LĀCIS. Tomēr. Sievietes.
EGLĪTIS. Tā kā jau 45. gadā esam apcietinājuši un izveduši, Sarkanajā armijā iesaukuši, kā arī darbam Krievijā nozīmējuši 81 tūkstoti piecsimt vīriešu…Vēl Gulags, karš, nepieciešamās tīrīšanas… Vīriešu vienkārši vairs nav. Mežos, vienīgi tur. Tiem mēs netiekam klāt. Varētu teikt, ka 41. gadā bija vīriešu deportācija, bet šī būs sieviešu deportācija.
LĀCIS. Vai jūs nemulsina, ka 14 procentu ir bērni līdz 10 gadu vecumam, bet 7,5 procenti ir ļaudis, kas vecāki par 70 gadiem? Tātad sievietes, bērni un sirmgalvji. Vai mums, padomju varai, ir jācīnās ar sievietēm, bērniem un sirmgalvjiem?
EGLĪTIS. Mēs to kvalificējam kā bandītu atbalsta bāzi. Vīri mežos cīnās tieši šo bērnu, sievu, vecotēvu…Vārdu sakot – šī kontingenta dēļ. Kad viņu nebūs, vīri nāks no meža ārā, un mēs viņus pienācīgi sagaidīsim. Maskavas pavēle attiecas uz ģimenēm. Līdz ar to… Kā Iekšlietu ministrs es nevaru apspriest Maskavas pavēli. Varbūt, ka jūs varat.
LĀCIS. Vai ir padomāts par iespējamo pretestību?
EGLĪTIS. Tādas nebūs.
LĀCIS. Kā jūs varat būt tik pārliecināts?
EGLĪTIS. Operācija tiks veikta ātri un negaidīti.
LĀCIS. Kā tas tiks nodrošināts?
EGLĪTIS. Ar plāna pilnīgu konspirāciju.
LĀCIS. Kā jūs domājat nemanāmi un slepeni ievest Latvijā pāri par 8 tūkstošiem čekas militārpersonu, pāri par 3 tūkstošiem drošības ministrijas darbinieku un koncentrēt gandrīz 10 tūkstošus iztrebiķeļu?
EGLĪTIS. Atļaujiet atbildēt – operācija tiks pasniegta kā gatavošanās kopējiem manevriem ar tām Padomju Armijas daļām, kas jau atrodas Latvijas teritorijā. Līdzīgi kā 1941. gadā. Slepenība būs pilnīga. Gan virsnieki, gan ierindnieki būs pilnīgi pārliecināti, ka dodas uz mācībām. Kopā to visu realizēs 4 tūkstoši pieci simti cilvēkvienību.
LĀCIS. Tas ir mērogs!
EGLĪTIS. Lai neļautu šo mērogu nojaust, visu daļu komandieri tiks instruēti pa vienam. Uzdevumi tiks doti tikai operācijas priekšvakarā.
LĀCIS. Grūti iedomāties, ka pie tik liela iesaistīto personu skaita nebūs nekādas informācijas noplūdes.
EGLĪTIS. Noplūde ir izslēgta. Autotransporta, kā arī dzelzceļa vagonu kustība tiks, kā jau teicu, pasniegta kā gatavošanās manevriem. No 18. marta līdz pat operācijas sākumam manevri arī reāli notiks. Pēc paredzētās programmas, atklāti, nesējot nekādas aizdomas. “Krasta bangas” patieso būtību zina tikai dažas absolūti uzticamas personas. Tai skaitā jūs un es.
LĀCIS. Tas ir …apbrīnojami.
EGLĪTIS. Tāds ir mūsu darbs. Tāds ir mūsu spēks, biedri Lāci. 24. marta vakarā atliks vien realizēt izsūtāmo ģimeņu aizturēšanu, kontingenta iekraušanu vagonos un tālāk jau izvietošanu pa attālajiem PSRS reģioniem saskaņā ar plānu.
LĀCIS. Kas notiks, ja kāds no iesaistītajām militārpersonām izrādīs nepakļaušanos?
EGLĪTIS. No militārpersonām? Kā jūs to domājat?
LĀCIS. Es domāju – vienā pusē karavīri… Bet otrā – bērni, sirmgalvji, sievietes… Cilvēciskais faktors…
EGLĪTIS. Sapratu. Ārkārtas gadījumu nebūs. Kareivji ir morāli un politiski sagatavoti. Politorgāni ir veikuši un turpina sekmīgi veikt izglītošanas darbu. Tiek izskaidrota buržuāzisko nacionālistu prettautiskā loma, kā arī kulaku un bandītu nelietīgā daba. Tiek ieaudzinātas nesamierināma naida jūtas pret šķiras ienaidnieku. Kvēls naids! Nekādas žēlastības pret šiem suņiem un viņu kucēniem. Neaizmirsīsim, ka šie kareivji ir čekisti! Bezbailīgi, uzticami, ar augstu padomju cilvēka morāli.
LĀCIS. Vai tiem… elementiem… ir iespējas…
EGLĪTIS. Kādas iespējas, biedri Lāci?
LĀCIS. Iespējas izbēgt.
EGLĪTIS. Praktiski nav. Ja kas, konvojiem būs atļauts uz bēgošiem šaut.
LĀCIS. Arī uz bērniem?
EGLĪTIS. Cerēsim, ka bērni nebēgs.
LĀCIS. Bērni… Vai tiešām tas ir nepieciešams?
EGLĪTIS. Manam viedoklim nav nozīmes.
LĀCIS. Bet manam?
EGLĪTIS. Jūsu viedoklim ir relatīvi… liela nozīme. Taču tas būtu jāsaskaņo ar biedra Staļina un biedra Berijas viedokli.
LĀCIS. Šķirt bērnus no mātēm nebūtu cilvēciski. Protams, ka bērniem ir jābūt pie mātēm. Protams.
EGLĪTIS. Tas būs izšķirošs trieciens. Pēc tā ienaidnieks vairs neatkopsies. Mugurkaula pilnīga salaušana! Uzvara būs aiz mums!
LĀCIS. Aiz mums? Jūs gribējāt teikt, ka uzvara būs mūsu?
EGLĪTIS. Tieši tā. Valdība pavēli par operācijas veikšanu pasludinās sešas stundas līdz operācijas sākumam.
LĀCIS. PSRS valdība, saprotams?
EGLĪTIS. Nē, Latvijas PSR valdība. Kā valdības galva pavēli parakstīsiet jūs.
LĀCIS. Es?
EGLĪTIS. Kurš gan cits, biedri Lāci. Vai vēlaties vēl ko jautāt?
LĀCIS. Nē, paldies.

Eglītis aiziet. Lācis iedzer.

7.aina.

Omes dzīvoklis. Edgars, Ieviņa. Ome kā vienmēr ada cimdus. Daudz cimdu Ome ir noadījusi. Edgars izlīdzina pie sienas pakārtu palagu un iegroza zem lietussarga novietotu lampu, tas ir, gatavojas fotografēšanai. Ieviņa lasa grāmatu.

OME. Tās briesmīgākās kaujas vienmēr ir pa Ziemsvētkiem…Tā toreiz Tīreļpurvā, tā Kurzemes cietoksnī…Sniegs. Aukstums…Kaut nu justu, dēliņi visi, kas cimdos ieadīts…Vai tad cimdiņi rokas vien silda? Putenī pazuduši, nosaluši… Tuvumā, tālumā…Nemaz nezina nomiruši, ka cimdiņi viņiem ir noadīti. Katram, ikvienam gribētos noadīt… Ka tik nu acis izturētu…
EDGARS. Ieviņai. Apsēdies! Labi. Zodu augstāk….Jā…Smaidi!
IEVIŅA. Padomju dokumentos nedrīkst smaidīt.
EDGARS. Aizver acis. Aizver actiņas un smaidi…
IEVIŅA. Aizvērt acis? Pasē?
EDGARS. Nu aizver, lūdzu.

Edgars sameklē puķes.

EDGARS. Tagad vari atvērt.
IEVIŅA. Vai! Paldies! Cik skaistas! Tā tik būs bilde jaunajai pasei! Puķes rokā, acis ciet un es smaidu…

Edgars noskūpsta Ieviņas acis. Ome paraugās.

OME. Labi, labi.
EDGARS. Kāpēc tā nevarētu būt?
IEVIŅA. Tu tiešām domā, ka man vajag jaunus dokumentus?
EDGARS. Noteikti. Tā būs drošāk.
IEVIŅA. Vai tie būs kā īsti?
EDGARS. Vēl labāki. Izdomā, kādu vārdu, kādu uzvārdu un kādu tēva vārdu tu turpmāk gribētu. Izdomā, kurā gadā un kurā vietā gribētu būt dzimusi..Kādai tautībai piederēt un tā tālāk. Izdomā savu biogrāfiju, saceri savu dzīvi! Tāda iespēja bieži negadās.
IEVIŅA. Jocīgais! Sacerēt dzīvi? Ja nu tiešām?
EDGARS. Varbūt tu esi Staļina ārlaulības meita? Varbūt Vorošilova mazmeita? Neaizmirsti, ka kārtīgam cilvēkam ir jāceļas no kalpiem. Jūsu izcelšanās? – No kalpiem! Nekādā gadījumā necelies no inteliģentiem! Bet varbūt Berijas brūte?
IEVIŅA. Fui! Pretīgi.
EDGARS. Tev vajadzētu nokrāsot matus.
IEVIŅA. Varbūt mainīt arī ādas krāsu? Varbūt mainīt arī dzimumu?
EDGARS. Man tev ir lūgums.
IEVIŅA. Nu? Kāds?
EDGARS. Lūdzu, lūdzu, nemaini dzimumu!
IEVIŅA. Bet tikai tevis dēļ! Edgar, nevajag…
EDGARS. Ko tu lasi? Vilis Lācis!
IEVIŅA. Kas tad ir?
EDGARS. Tev joprojām viņš patīk?
IEVIŅA. Ļoti. Ļoti. Ļoti.

Ieviņ apmīļo veco spēļu lācīti. Viņa ilgojas pēc Lāča.

EDGARS. Pats Lācis, vai grāmata?
IEVIŅA. Grāmata. Un pats Lācis arī. Visos portretos mierīgs, nosvērts, elegants…Stiprs. Tādu uzvalku nav nevienam citam. Melnas brilles…Viņam esot slimas acis.
EDGARS. Muļķības! Viņam ir kauns no tautas!
IEVIŅA. Viņš ir īsts vīrietis. Kāpēc viņš tev nepatīk?
EDGARS. Lācis? Man labāk patīk sievietes.
IEVIŅA. Blondas vai brunetes? Ieviņa ir blonda.
EDGARS. Brunetes.
IEVIŅA. Slaidas vai neliela auguma? Ieviņa ir slaida.
EDGARS. Neliela.
IEVIŅA. Un kāda acu krāsa tev patīk?
EDGARS. Un kāda tev ir?
IEVIŅA. Vai tad neredzi?
EDGARS. Tik tālu neredzu.
IEVIŅA. Panāc tuvāk.
EDGARS. Zilas. Man patīk zaļas.
IEVIŅA. Varu ieteikt tev kaut ko rudu, zaļām acīm un neliela auguma!
EDGARS. Ja? Ko tad?
IEVIŅA. Kaķi!
EDGARS. Ak, tā. Man patīk kaķi, un vēl vairāk man patīk kaķenes…

Edgars skūpsta Ieviņu.

Ome. Labi, labi. Ieskrējis kā teteris dūkstī…

Uznāk Oskars ar ziediem. Viņš ir nelaimīgi pārsteigts. Ziedi, kas bija domāti Ieviņai, nu ir lieki. Oskars tos atdod Omei.

OME. Paldies, Osīt! Kas tad tev lēcies?
OSKARS. Tāpat vien.
OME. Puķītes…Tās tik zied. Lai vai kas. Jāmeklē kāda vāze.

Ome aizripo uz blakus istabu.

EDGARS. Fotoaparātu dabūji?
OSKARS. Aleksim esot cita ideja.
EDGARS. Kāda ideja?
OSKARS. Nezinu. Aleksis pats pateiks. Ieviņ, vai mēs nevarētu parunāt divatā? Edgar, esi tik laipns!
IEVIŅA. Nē.
OSKARS. Kāpēc?
IEVIŅA. Nevajag…
OSKARS. Ieviņ! Lūdzu!
IEVIŅA. Es negribu!
EDGARS. Tu nedzirdēji? Liec viņu mierā.
OSKARS. Edgar, tad panāc tu! Edgar! Tas ir ļoti nopietni.

Abi ieiet otrā istabā. Uznāk Aleksis.Tas nav vairs agrākais staltais puisis. Viņš ir sakropļots. Viņš klibo. Labā roka īsti neklausa, tāpēc ziedi ir kreisajā.

ALEKSIS. Tās tev. Kāds jau bijis pirms manis?
IEVIŅA. Nē, tās Osis atnesis Omei.
ALEKSIS. Un tās?
IEVIŅA. Edgars.
ALEKSIS. Omei?
IEVIŅA. Jā. Vai tev nav pārāk bīstami tagad te nākt?
ALEKSIS. Visur citur ir daudz bīstamāk. Tu nemaz nepriecājies?
IEVIŅA. Protams, ka priecājos. Paldies. Skūpstās. Ieviņa atstumj Alekša nedzīvo roku. Fotoaparātu dabūji?
ALEKSIS. Man ir labāka doma. Mīļā…?

Aleksis izņem kārbiņu ar laulības gredzeniem.

ALEKSIS. Mēs jau tik daudz gadus…Mums vajadzētu oficiāli…Apprecēsimies! Tad arī dokumenti būs jauni. Man ir savs čoms zagsā, tas būs droši.
IEVIŅA. Visur tev ir savi čomi.
ALEKSIS. Tādēļ esam izdzīvojuši.
IEVIŅA. Vai tā bija dzīve? Bunkuros, mežos, pa svešiem dzīvokļiem! Kāpēc citi var dzīvot kā cilvēki, bet mēs…
ALEKSIS. Ieviņ! Tas viss tūlīt beigsies. Rietumu demokrāti…Vārdu sakot, Latvija atkal būs brīva valsts. Drīz krieviem būs Latviju jāatstāj.
IEVIŅA. Tu esi tik gudrs kā skolotāja sivēns! Nu, Aleksi, es tikai pajokoju…Ome tā vienmēr saka.
ALEKSIS. Mēs mežā klausāmies BBC angļu valodā. Sabiedrotie domā par karu pret Padomiju. Viņi nepieļaus okupēto zemju aneksiju.
IEVIŅA. Par karu? Par karu! Tu esi traks? Jūs, vīrieši, visi esat traki! Es neko vairs negribu dzirdēt par karu! Jūs esat zaudējuši! Viņi ir uzvarējuši! Tāda ir dzīve! Saproti to beidzot un liecies mierā! Es gribu dzīvot, Aleksi! Legāli. Mierīgi. Vienkārši dzīvot!
ALEKSIS. Ieviņ! Viss būs labi. Uzmēri. Vai derēs?
IEVIŅA. Kur mums tā jāsteidzas?
ALEKSIS. Tu gribēji meklēt darbu.
IEVIŅA. Es varu mierīgi iet ar vecajiem dokumentiem. Kuram vairs prātā kaut kāds pirms kara nošauts čekists? Es varu sazin kur šos gadus bijusi. Sazin, ko darījusi! Es varu izdomāt sev pilnīgi jaunu biogrāfiju. Sacerēt jaunu dzīvi! Sākt visu no jauna! Es varu…Viss taču ir sajucis! Ielikšu puķes.

Ieviņa pievieno puķes Omes sarūpētajā vāzē.

OME. Rozes pie lilijām? Tās nu gan kopā ilgi nestāvēs. Lai nu, lai. Citas vāzes tāpat nav. Aleksīt! Kas tavai rociņai vainas?
ALEKSIS. Nekādas vainas, drusku apsaldēju. Tikai šaut vairs nevarēs. Nolāpīta būšana, Omīt!
OME. Apsaldēji? Kā tu varēji apsaldēt? Vai tad tev cimdu nebija?
ALEKSIS. Ieviņai nebija.
OME. Aleksīt, Aleksīt….Reihsmarkas laikam vairs neģeld? Vai nu atkal būs lats?
ALEKSIS. Pagaidām rubļi.
OME. Rubļi… Aleksīt! Pasaki man…Viņi jau, pagāni, man nestāsta. Kad tas Edgars ar Ieviņu vienreiz precēsies? Cik ilgi tā čubināsies…
ALEKSIS. Edgars ar Ieviņu? Edgars ar Ieviņu? Edgar!

Ieviņa, juzdama neizbēgamo sadursmi, aizlavās. Viņai prātā ideja par „jauno dzīvi”. Iznāk Edgars, vēlāk arī Oskars. Uzvilnī naids. Ierūcas lācis, dziļi slēpies, neapzināts un pārsteidzošs.

ALEKSIS. Kamēr es ārstēju ievainojumus, tikmēr tu…Izmanto viņas bezpalīdzīgo stāvokli? To, ka viņai nav citur, kur palikt? Ar ko tu esi labāks par to čekista cūku?
EDGARS. Atkārto, ko tu teici?
ALEKSIS. Ar ko tu labāks…par to čekista cūku!
EDGARS. Tu apjēdz, ko runā? Maitasgabals!
ALEKSIS. Es maitasgabals? Tad kas tu esi? Kāpēc tu uzmācies manai līgavai? Brālis skaitās! Nelietis!
EDGARS. Es viņai neuzmācos!
ALEKSIS. Viņa uzmācās tev, ja? Ja? Ja?
EDGARS. Izbeidz!
ALEKSIS. Viņa uzmācās tev, nabadziņam? Tad kādēļ mums bija jāglābj kaut kāda padauza?

Iejaucas Oskars.

OSKARS. Kā tu viņu nosauci?
ALEKSIS. Tu, Osi, nejaucies! Tā ir mūsu darīšana.
EDGARS. Atstājies, Osi, tā ir mūsu lieta!
ALEKSIS. To es no tevis negaidīju, brāli. Nodevējs!

Edgars sit Aleksim. Aleksis sit pretī. Kautiņš bez žēlastības.

EDGARS. Domā, ko runā, brāli!
ALEKSIS. Domā, ko dari, brāli!
EDGARS. Tu esi akls!
ALEKSIS. Jā, un klibs, un kroplis! Kā tu varēji… Ieviņa ir mana!
OSKARS. Izbeidz, Aleksi! Tā nav!
ALEKSIS. Ko tu ar to gribi teikt? Kāda tev daļa?
OSKARS. Nekas nav mūžīgs.
ALEKSIS. To tu Lāča romānā izlasīji?
OSKARS. Ieviņa ir mana. Mēs ar Ieviņu…Mēs mīlam viens otru!
EDGARS. Vai tu, sīkais murgo?
ALEKSIS. Ha! Ha! Ha! Tu ar Ieviņu? Mēs ar Ieviņu izgājām kopā cauri karam. Mēs esam kā viens vesels. Mēs precēsimies!
EDGARS. Attopies! Mīla vīla!
ALEKSIS. Es tevi nositīšu!
OSKARS. Liec viņu mierā! Izbeidziet! Dzirdiet? Dzirdiet? Dzirdiet! Ieviņa ir mana, Aleksi, tā ir patiesība! Edžu, tā ir.
ALEKSIS. Ko?
EDGARS. Ko? Tas taču nav nopietni.
OSKARS. Viņa teica, ka starp jums viss ir beidzies. Aleksi! Vēl pirms tu tiki ievainots. Mēs ar Ieviņu…Nu, tā ir…Piedod!
ALEKSIS. Tu?
OSKARS. Es nekad nebūtu… Es nespētu…Bet viņa teica, ka starp jums viss ir cauri! Es nezināju, ka tā nav taisnība! Aleksi! Dzirdi?
OME. Vai tu man ko teici, Osīt?
OSKARS. Es tevi mīlu, Ome! Vienīgi tevi!
OME. Dulburi. Paši brāļi kāvušies, paši mieru saderēs. Kur tu skriesi?
Oskars aizskrien pakaļ Ieviņai.

EDGARS. Man viņa teica tieši to pašu. Ka starp jums viss ir cauri.
ALEKSIS. Tā ir taisnība. Tā ir taisnība, brāl. Es tikai negribēju tam ticēt.
EDGARS. Kur tas Osis aizlikās? Man liekas, ka mēs visi esam stulbeņi. Man liekas, ka uz to mums ir jāiedzer. Aleksi, dzirdi?

Edgars sameklē pudeli un glāzes. Salej. Abi ilgi klusē. Jūtas nodoti. Ieviņas nodoti, viens otra nodoti, ļauni izjokoti, ļāvušies naidam, zaudējuši.

EDGARS. Aleksi? Priekā!
ALEKSIS. Priekā, Edžu.

Aleksis nespēj noturēt pasniegto glāzi. Tā izlīst un nokrīt.

OSKARS. Tas nekas. Tas ir sīkums! Sūdu mums tās glāzes! Ņemam no kakliņa! Priekā, brāli! Es dabūšu zakusku.

Pēc brītiņa Edgars atgriežas ar šķīvi. Aleksis sniedzas pēc uzkodas, bet nespēj, šķīvis nokrīt.

EDGARS. Aleksi, neņem galvā! Paceļ glāzi. Modrībā par savu godu…Modrībā par savu godu…Aleksi, nu!
ALEKSIS. Es tam vairs nederu. Es nekam vairs nederu! Tikai ierakt stabu un pielikt uzrakstu – „Te kādreiz bija Latvija”. Nekam nav jēgas! Nekam, nekam nav jēgas! Viss…Viss…ir beidzies! Es nepiedalos!

Aleksis grib pielādēt pistoli, tas notiek neveikli, izmisīgi. Aleksis nespēj pat nošauties.

EDGARS. Aleksi!
ALEKSIS. Lieciet mani mierā! Lieciet mierā! Visi! Lieciet mani mierā!
OME. Aleksi! Nāc šurp!

Omes balss ir stingra. Aleksis paklausa, ieliek galvu Omes klēpī. Aleksis krampjaini valda raudas.

OME. Neturies pretī. Ja tu neraudāsi, tad akmeņi raudās.

Aleksis raud Omes klēpī kā bērns.

OME. Labi. Labi. Kas acis asarām mazgājis, tas daudz labāk sāk redzēt.

8. aina.

Lāča kabinets. Lācis, piespiežot pogu, izsauc sekretāri. Ienāk Ieviņa.

LĀCIS. Diktē. PSRS MP priekšsēdētāja vietniekam biedram Aleksejam Kosiginam. Lūdzu piešķirt 19 miljonus rubļu sarkano iznīcinātāju, iekavās iztrebiķeļu, iekavas ciet, uzturēšanai. Ko jūs stāvat? Sēdēties un rakstiet! Uz šo brīdi LPSR teritorijā atrodas 20 iznīcinātāju bataljonu. Vairāk nekā 14 tūkstošu cilvēku sastāvā. Taču tikai pusotra tūkstoša cīnītāju tiek apmaksāti no valsts budžeta. Sakarā ar ārkārtīgi sasprindzināto šķiru cīņas stāvokli LPSR, nepieciešams palielināt apmaksātu amatpersonu skaitu iznīcinātājbataljonu štābos un apakšvienībās.
IEVIŅA. Lūdzu, ne tik ātri, biedri Lāci. Es nevaru paspēt…
LĀCIS. Vajag ātri! Steidzami nepieciešams aktivizēt cīņu ar šķiras ienaidniekiem, salaužot tā pretestību uz visiem laikiem. Pārāk ieilgušais karš ar pretpadomju elementiem un tautas ienaidniekiem ir kavēklis Padomju Latvijas saimniecības atjaunošanas un jaunrades darbā. Paraksts – Vilis Lācis.
IEVIŅA. Lūdzu, lēnāk! Es tiešām nevaru tik ātri…
LĀCIS. Ir jāvar!
IEVIŅA. Jā! Paspēju!
LĀCIS. Ko jūs gaidāt? Ejiet un sagatavojiet nosūtīšanai! Pagaidiet! Jūs esat jaunā sekretāre?
IEVIŅA. Jā. Un tādēļ es, atvainojiet…Varbūt ne tik labi…
LĀCIS. Kā jūs sauc?
IEVIŅA. Alīda Ieviņa.
LĀCIS. Ieviņa?
IEVIŅA. Jā, uzvārds. Ieviņa.
LĀCIS. Atceros. Jūs pieņēma, pateicoties nevainojamai biogrāfijai. Uz pārbaudes laiku. Jums ir lieliska biogrāfija, tomēr man jājautā…Vai jums patīk jūsu jaunais darbs?
IEVIŅA. Jā. Ļoti patīk. Esmu tik laimīga! Jūsu tuvumā būt – man tā ir laime!
LĀCIS. Tad kādēļ jūs tik nevīžīgi strādājat? Labojumi, dzēsumi, izkasījumi! Jūs pat atļaujaties nepareizi uzsistam burtam virsū uzrakstīt pareizo! Vai jums nav nekādas jēgas par glītumu? Šaubos, vai esat man piemērota.
IEVIŅA. Es pārrakstīšu visu no jauna, piedodiet.
LĀCIS. Nē, jūs man nederēsiet. Jūs pat nezināt, cik platām jābūt lapas brīvajām malām!
IEVIŅA. Zinu, biedri, Lāci.
LĀCIS. Kā atdalīt virsrakstu no teksta? Kā tos pasvītrot? Kādai jābūt atstarpei starp rindām? Cik rindām jābūt vienā lapaspusē? Kā jūs varat to nezināt? Ar jūsu pieredzi? Dīvaini…
IEVIŅA. Es zinu, biedri Lāci.
LĀCIS. Es prasu akurātību, kārtību, precizitāti. Ja tās nebūs, tad arī jūsu biogrāfija nelīdzēs. Es gribētu to vēlreiz pārlasīt.
IEVIŅA. Jā, biedri, Lāci.
LĀCIS. Un likšu kadru daļai to vēlreiz pārbaudīt.
IEVIŅA. Protams, biedri, Lāci.

Ierodas Iekšlietu ministrs Eglītis.

LĀCIS. Kā tas var būt, biedri Eglīti, ka šī slepkavu banda joprojām nav arestēta un iznīcināta?
EGLĪTIS. Atentātu izmeklēšanā piedalās labākie spēki. Mēs viņus notversim, biedri Lāci. Mums jau zināms, ka tie ir trīs jauni vīrieši, iespējams, ka brāļi. Darbojas diletantiski. Tas ir laika jautājums.
LĀCIS. Arī pirms kara man solīja to pašu. Diletanti! Tad kas jūs kavē?
EGLĪTIS. Gadījums prasa īpašu pieeju.
LĀCIS. Kādu īpašu pieeju?
EGLĪTIS. Nedrīkstam pieļaut, ka iedzīvotāji uzzina par atentāta faktu kā tādu.
LĀCIS. Tā tikai vēl trūka! Vai tas vairotu uzticību padomju varai? Bet divi atentāti! Pret mani! Ko jūs esat darījuši?
EGLĪTIS. Pagājušajā gadā esam likvidējuši 238 bandītiskās grupas un viņu vadoņus, kopskaitā 4723 personas. Nogalināti 1098 bandīti un viņu atbalstītāji. Tas tikai nepilna gada laikā! Arestēti un notiesāti 985 aktīvi bandītu atbalstītāji, kā arī 1944 personas, kas sadarbojušās ar vāciešiem, 899 dezertieri un personas, kas izvairījušās no iesaukšanas Sarkanajā armijā. Piedodiet, biedri Lāci, statistika vienmēr ir apgrūtinoša…
LĀCIS. Turpiniet. Man patīk statistika.
EGLĪTIS. Arestēti un sodīti 2569 leģionāri. Kā arī 278 citi kontrrevolucionāri elementi. Vārdu sakot, gada laikā represētas 11 tūkstoši 635 pretpadomju personas. Tas ir īsts karš! Kāpēc par to netiek runāts? Kāpēc netiek rakstīts? Es labprāt lasītu avīzēs par savu kaujinieku panākumiem.
LĀCIS. Ko jūs runājat! Maskava nevēlas afišēt pretošanos padomju varai. Vēl vairāk. Tā ir pilnībā jānoklusē! Maskava kategoriski vēlas uzturēt spēkā latviešu nepretošanās konceptu. Pavēle ir – visiem līdzekļiem radīt iespaidu par nepretošanos. Būs jums jāiztiek bez slavas dziesmām avīzēs.
EGLĪTIS. Pasaulei tomēr būtu jāzin, cik lielas pūles mums jāpieliek!
LĀCIS. Vai tie tur… varētu būt starp likvidētajiem?
EGLĪTIS. Kurus jūs domājat?
LĀCIS. Tos neliešus!
EGLĪTIS. Tā saucamos “Lāča medniekus”?
LĀCIS. “Lāča mednieki”! Kāds cinisms!
EGLĪTIS. Atvainojiet.
LĀCIS. Turpiniet. Nav ko gulēt uz veciem lauriem.
EGLĪTIS. Šis gads ir ne mazāk veiksmīgs.
LĀCIS. Jūs zināt skaitļus no galvas?
EGLĪTIS. Jā! Jo aiz katra skaitļa es redzu nāves bailēs izķēmoto neliešu bandītu, fašistu līdzskrējēju, kontrrevolucionāru un zvērīgo buržuju, nacionālistu, cionistu, sabotieru, pretpadomju aģitatoru – visu šo Dzimtenes nodevēju un tautas ienaidnieku fizionomijas! Ģīmjus! Viepļus! Jā, es tos redzu aiz katra skaitļa.
LĀCIS. Turpiniet!
IEVIŅA. Piedodiet, vai drīkstu iespraukties…
LĀCIS. Nē.
IEVIŅA. Man liekas, ka es tos „Lāča medniekus” esmu redzējusi. Varbūt tam nav nekādas nozīmes…
LĀCIS. Redzējusi?
IEVIŅA. Jā, trīs vīriešus. Viņi runāja par lāča medībām.
LĀCIS. Tā. Ko viņi runāja?
IEVIŅA. Ka trešo reizi lācis neizsprukšot. Piedodiet, biedri Lāci…Man nebija ne jausmas, ka viņi runā par jums.
LĀCIS. Kur tas bija?
IEVIŅA. Vērmaņdārzā. Es apsēdos apēst saldējumu. Tie trīs piesēdās uz tā paša sola, lai gan arī citi soli bija brīvi…
LĀCIS. Vai jūs viņus pazītu?
IEVIŅA. Noteikti.
LĀCIS. Lūk, biedri Eglīti! Jauna meitene ierauga „Lāča medniekus”, bet jūs?
EGLĪTIS. Mēs nepaļaujamies uz gadījumu, biedri Lāci. Likvidētas – partizāņu apvienības “Tēvijas sargi” prezidijs, un tā vadība, Daugavpils, Ludzas un Aknīstes bandītu divīzijas štābi, to vadība, nodaļu priekšnieki, pulka komandieri, teroristiska jaunatnes grupa “Latvijas partizāni”, “Latvijas nacionālās jaunatnes apvienība” Alūksnes apriņķī… Latvijas nacionālo partizānu…
LĀCIS. Jūs lietojat ienaidnieka leksiku?
EGLĪTIS. Piedodiet – bandītu. Bandītu Vidzemes organizācijas štābs.. Kopumā 569 grupas, kopskaitā 6919 personu. No tiem nogalināti uz vietas 1500 cilvēku. Arestēti, notiesāti – nodevēji, bandīti, atbalstītāji, dezertieri, pagrīdnieki un citi kontrrevolucionāri elementi, kopskaitā 16 tūkstoši 643 cilvēki. Piedodiet, personas. Taču mēs zinām, ka Republikas mežos, joprojām slēpjas vismaz 58 bandas. 15 no tām ir Kurzemē un 11 Latgalē.
LĀCIS. Un Rīgā?
EGLĪTIS. Kontrolēt Rīgu, biedri Lāci, ir visgrūtāk, jo pretpadomju elementi šeit maskējas rafinētāk. Lielpilsēta, iedzīvotāju blīvums, daudzveidība…
LĀCIS. Uzdodu pastiprināti strādāt tieši Rīgā. Esmu pārliecināts, ka atentāta rīkotāji ir tieši rīdzinieki.
EGLĪTIS. Pagaidām tādu pierādījumu nav.
LĀCIS. Biedrene Ieviņa, vai viņi, tie… izskatījās pēc rīdziniekiem?
IEVIŅA. Jā, drīzāk pēc rīdziniekiem.
LĀCIS. Dzirdējāt? Uzskatu, ka ar savu bezdarbību jūs netiešā veidā apdraudat manu dzīvību! Atbildiet man, biedri Eglīti, uz jautājumu – vai latvieši pieņēma draudzīgi padomju varas atgriešanos vai arī pretojās? Godīgi. Nu?
EGLĪTIS. Latvieši pretojas jau turpat desmit gadus! Un es neredzu, godīgi sakot, tam galu. Man nav zināma neviena cita, tik ilga, tik organizēta un nikna pretošanās pārspēkam, kāda tā ir …Es laikam kļūdos…
LĀCIS. Jautāšu jums vēlreiz. Vai latvieši pieņēma draudzīgi padomju varas atgriešanos, savu atbrīvošanu, vai arī pretojās?
EGLĪTIS. Latvieši nepretojās.
LĀCIS. Pareiza atbilde, biedri Eglīti! Ja tuvākajā laikā jūs nenotversiet tos…medniekus, es jums šo kļūdu atgādināšu. Publiski. Rakstiski. Krieviski. Varat iet.

Eglītis aiziet. Lācis pievēršas sekretārei Ieviņai.

LĀCIS. Jūsu novērojums, iespējams, ir ļoti nozīmīgs. Paldies. Atzīšos, ka mani iespaidoja ne tik daudz jūsu biogrāfija, cik jūsu dedzīgā komjaunietes vēstule man personīgi un labie vārdi…Vai tiešām jūs tā domājat! Ka …
IEVIŅA. Jā! Ka Oskars Kļava – tas taču esat jūs pats! Liels, cēls, skaists, godīgs! Un ‘Vētra” – tas taču ir varoņdarbs! Es to izlasīju, un jūs pārvērtāt manu dzīvi, manu dvēseli! Jūs apliecināt cilvēka skaistumu un lielumu! Jūs devāt man jaunus ideālus, atmodinājāt mani! Es, es…Es jūs mīlu!
LĀCIS. Nu, ko jūs…Paldies. Par patiesumu. Zināt, cik daudz ir liekulības…Skaudības…
IEVIŅA. Es vēlos jums kalpot!
LĀCIS. Kalpot! Nu, kas tas par vārdu! Labi. Jūs varēsiet man palīdzēt.
IEVIŅA. Paldies!
LĀCIS. Pieņemt darbā es jūs nevarēšu, bet… Jau rīt jūs iesiet uz bibliotēku un pārrakstīsiet visus manus pirmskara laikā publicētos romānus. Tas būs privāti. Es jums, protams, maksāšu…
IEVIŅA. Galvenais ir būt jūsu tuvumā, biedri Lāci!
LĀCIS. Ievērojiet – intervālus starp rindām būs jāatstāj divas, nē, trīs reizes platākus. Tāpēc, lai varētu izdarīt iespraudumus. Atjaunot fašistiskās cenzūras svītrojumus. Izlabot kļūdas. Uzspodrināt un dot padomju ļaudīm. Skaidrs? Sāciet ar „Sociāldemokrātu”. Tāda avīze kādreiz bija apspiestajā Latvijā. „Putni bez spārniem”. Esat dzirdējusi?
IEVIŅA. Protams! Tas ir tik brīnišķīgs romāns! Tāpat kā visi citi jūsu darbi. Tie ir tik…ģeniāli! Tie palīdz cilvēkiem dzīvot!
LĀCIS. Nu, nu. Ģeniāli…Jūs pārspīlējat. Jūs tiešām tā domājat?
IEVIŅA. Protams! Mēs, jaunatne, tik ļoti mīlam jūsu brīnišķīgos darbus, ļoti! Pārrakstīt – tas man būs liels gods.
LĀCIS. Patiešām? Biju mazliet skarbs…Atvainojiet. Jūs esat ļoti skaista meitene. Kā es uzreiz to neievēroju? Kāds bija jūsu vārds?
IEVIŅA. Alīda Ieviņa.
LĀCIS. Ieviņa. Jauki. Vai drīkstu jūs saukt par Ieviņu?
IEVIŅA. Jūs drīkstat visu, biedri Lāci.
LĀCIS. Nu, nu. Tiešām visu?
IEVIŅA. Jā. Vai man tagad jāiet?
LĀCIS. Vai es varu to aizliegt?
IEVIŅA. Varat.
LĀCIS. Tad neejiet… Būs tomēr labāk, ja iesiet.
IEVIŅA. Tagad? Tūlīt?
LĀCIS. Jā. Mums jāievēro atstarpes starp rindām… Ejiet. Ieviņ. Atstarpes. Diemžēl mums tās ir jāievēro…

Ieviņa aiziet. Lācis ir samulsināts, bet arī pacilāts.

LĀCIS. Platas…Atstarpes. Starp rindām. Platas atstarpes.

Lācis izņem no skapja pudeli. Parādās Vladimirs un attur Lāci no dzeršanas.

9. aina.

LPSR Iekšlietu ministrijas jeb tā saucamās Stūra mājas pratināšanas kamera. Čekisti ieved un pratina Aleksi. Kvēlo čuguna krāsniņa.

1. ČEKISTS. Kabatas uz āru! Visu uz galda! Visu! Dokumentus! Nav? Fotogrāfija? Liec, liec uz galda! Glīta. Sieva? Brūte? Skaistule…Telefona numuri, adreses? Nav? Sēdies! Vārds, uzvārds!
ALEKSIS. Jānis Bērziņš.
1. ČEKISTS. Dzimšanas gads?
ALEKSIS. Divdesmitais.
1. ČEKISTS. PSRS pilsonis…
ALEKSIS. Latvijas Republikas pilsonis.
2. ČEKISTS. Apriebies šito dzirdēt! Sit. Izcelšanās?
ALEKSIS. Nesaprotu jautājumu. Pieprasu pratināšanu latviešu valodā.
2. ČEKISTS. Tūlīt sapratīsi, maita! Sit.
1. ČEKISTS. Kur ir trešais, kuņas dēls? Kur atrodas? Par foto. Jeibogu, es esmu viņu kaut kur redzējis…
2.ČEKISTS. Brāļi? Māsas?
ALEKSIS. Nav.
2. ČEKISTS. Tūlīt tu atcerēsies, ir vai nav. Sit.
1. ČEKISTS. Tavs brālis Edgars Lūsis jau ir devis liecību. Kur ir trešais? Oskars! Vārds par godu Viļa Lāča varonim? Par foto. Hoķ ubei!
ALEKSIS. Par godu Oskaram Kalpakam!
2. ČEKISTS. Kādam vēl tur kalpakam? Atbildi! Sit.
ALEKSIS. Latvija armijas pirmajam virspavēlniekam.
2. ČEKISTS. Virspavēlniekam? Jucis esi, vai? Visā pasaulē ir tikai viens virspavēlnieks un tas ir biedrs Staļins!
1. ČEKISTS. Kur atrodas Oskars Lūsis, tavs brālis?
ALEKSIS. Man nav brāļa.
1.ČEKISTS. Ar ko nodarbojies kara laikā?
2. ČEKISTS. Pamēģini tikai melot!
ALEKSIS. Bēguļoju.
2. ČEKISTS. Pie fričiem biji!
ALEKSIS. Ne pie fričiem ne pie vaņķām.
2.ČEKISTS. Tas par „vaņkām”! Sit.
1. ČEKISTS. Un brāļi?
ALEKSIS. Man nav brāļu.
1. ČEKISTS. 2.Čekistam. Klausies, neklapē viņu vairāk. Biedrs Vilis Tenisovičs Lācis personiski nāks uz šiem paskatīties. Kad būs paskatījies, tad varēsi turpināt. Aleksim. Kurai pretpadomju bandai tu un tavi brāļi, kuņas dēli, piederat?
ALEKSIS. Man nav brāļu.
1. ČEKISTS. 2.Čekistam. Es teicu – pagaidām vairāk nesit. Aleksim. „Lāča mednieki” – tas tev neko neizsaka?
ALEKSIS. Neko.
1. ČEKISTS. Tavs brālis Edgars mums visu ir izstāstījis! Nelauzies kā jauna meita!
ALEKSIS. Man nav brāļa.
2. ČEKISTS. Pagaidi, kad Lācis aizies!
1. ČEKISTS. Ierodas biedrs Lācis! Piecelties! Pieņemt pamatstāju!

Kamerā Vladimira pavadībā ienāk Vilis Lācis.Viņam līdzi Ieviņa.

1. ČEKISTS. Biedri LPSR Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāj, raportēju, ka mūsu priekšā ir bezkaunīgs padomju tautas ienaidnieks, kurš atsakās sniegt liecības par savu pretvalstisko darbību, to nenožēlo un līdzzinātājus izdot nevēlas. Divdesmit dienas karcerī viņam neko nav mācījušas.
2. ČEKISTS. Ievietošana vieninieku kamerā nav līdzējusi.
LĀCIS. Atbilstoši VK (b)P CK 1939. gada 10. janvāra norādījumam, atļauju pielietot fiziskās iedarbības līdzekļus.
1.ČEKISTS. Tieši tā, biedri Lāci!
LĀCIS. Kāpēc te ir tikai viens?
1. ČEKISTS. Jūs gribat redzēt arī otru… Protams! Klausos! Tieši tā! Viņi gan ir līdzīgi…2. Čekistam. Ievest Edgaru Lūsi!

Kad Edgaru ieved, kļūst skaidrs, kāpēc viņu negribēja rādīt. Edgars ir asinīm noplūdis un sasists.

2. ČEKISTS. Sasveicinies ar brāli! Nepazīsti?
EDGARS. Es, Jānis Kalniņš, šo cilvēku nepazīstu.
2. ČEKISTS. Aleksim. Un tu? Arī nepazīsti?
ALEKSIS. Pirmo reizi redzu.
LĀCIS. Kur ir trešais?
1. ČEKISTS. Mēs esam uz pēdām. Tas ir laika jautājums, biedri Lāci.
LĀCIS. Čekistiem. 24 stundu laikā atrast un notiesāt!
1., 2. ČEKISTI. Tieši tā, biedri Lāci!
LĀCIS. Ieviņai. Vai varat apliecināt, ka šīs personas pieder teroristiskajai neliešu grupai, kas dēvē sevi par …
IEVIŅA. …Lāča medniekiem? Nē, tie nav viņi..
LāCIS. Esat pārliecināta?
IEVIŅA. Pilnīgi. Tie tur Vērmaņdārzā, visi bija ar tumšiem matiem. Viens bija stipri resns.
LĀCIS. Skatieties ļoti vērīgi.
IEVIŅA. Nē, Vērmaņdārzā bija pilnīgi citi cilvēki. Tie bija citi.
LĀCIS. Neko darīt. Paldies. Žēl, ka jums tas bija jāredz.

Lācis un Vladimirs dodas prom. Ieviņa pakaļ.

1. ČEKISTS. Biedri, Lāci, atļaujiet vaicāt!
LĀCIS. Vaicājiet.
1.ČEKISTS. Vai drīkstu uzdot lieciniecei dažus jautājumus? Attiecībā uz tiem…Vērmaņdārzā? Pazīmes, detaļas un tā tālāk…Ar jūsu atļauju…
LĀCIS. Jautājumus? Kāpēc gan ne? Uzdodiet! Diemžēl es pats nevaru ilgāk palikt. Sēde. Es jau kavēju.

Lācis un Vladimirs prom. Čekisti izbauda Ieviņas iekrišanu. Fotogrāfija ir nodevusi Ieviņas melus. Viņa ir pilnībā abu čekistu varā.

IEVIŅA. Uzdodiet jautājumus!
1. ČEKISTS. Tiešām glīta ģīmetne. Tomēr dabā jūs esat vēl skaistāka. Īpaši melojot. Jauki piesarkstat. Gadi neko nav mainījuši. Tieši otrādi…Jūs mani nepazīstat?
IEVIŅA. Nē.
1.ČEKISTS. Jā, toreiz neiznāca laika tuvāk iepazīties. Jūsu dēļ viens puišelis, idiots, mani gandrīz nošāva! Sopļak jobanij! Ahā! Atcerējāties!
IEVIŅA. Nē.
1.ČEKISTS. Vai ziņot tūlīt? Jūs sapūsiet Sibīrijā!
ALEKSIS. Viņai nav nekāda sakara ar fotogrāfiju!
EDGARS. Lieciet viņu mierā, salašņas!
1. ČEKISTS. 2. Čekistam. Apklusini! Un šos jūs tāpat neizglābsiet.
IEVIŅA. Es nevienu netaisos glābt.
1. ČEKISTS. Tad glābieties pati. Vecas pazīšanās vārdā…Tāda skaista miesa…Skaista miesa…Būtu žēl, ka tā sapūtu Sibīrijā…Toreiz mēs nepaguvām… Es tev dzīvību dāvinu, dura! Sarunāsim un aiziesim… uz kino. Aiziesim uz kino un aizmirsīsim par fotogrāfiju? Pēc tam – brīva! Bildi atdošu. Pēc tam. Vai arī…?
IEVIŅA. Es sūdzēšos biedram Vilim Lācim!
1. ČEKISTS. Kā līdzzinātāja? Vot, bērnudārzs! Jums ir neticami laimējies, jo man zvērīgi vajag sievieti!
2. ČEKISTS. A man, ko, nevajag?
ALEKSIS. Cūkas!
EDGARS. Nelieši!
IEVIŅA. Uz kino?
1. ČEKISTS. Mums te sestajā stāvā ir Debesbraukšanas iela. No turienes varot Sibīriju redzēt. Ieslodzīto humors. Viena kamera ir tukša. Pat matracītis tur ir…
2. ČEKISTS. Es arī gribu…uz kino! A, ko? Man negribas? Klau, vispirms no viņas jāizspiež par to trešo.
1. ČEKISTS. Uz matracīša arī izspiedīsim. Pēc dienests pakāpes. Mēs iesim pirmie. Tu pēc tam. Neuztraucieties, fotogrāfiju es jums atdošu. Apsolu.
IEVIŅA. Tā nav mana fotogrāfija! Es nepazīstu šos cilvēkus!
1. ČEKISTS. Nekaitiniet mani! Lūk! Pat blūze jums ir tā pati!

Šajā mirklī Aleksis saņem pēdējos spēkus, izrauj foto no 1.Čekista rokām un iemet to ugunī.

1. ČEKISTS. Nu, svoločs!

2. Čekists nošauj vispirms Aleksi, pēc tam Edgaru.

ALEKSIS. Ieviņ….
EDGARS. Ieviņ…
1. ČEKISTS. 2. Čekistam. Idiot! Pavēli nezini? Saņemt un paturēt dzīvus! Tu apjēdz, kādi sūdi mums būs? Kā mēs dabūsim trešo!

Čekisti lūkojas uz Ieviņas pusi.

IEVIŅA. Neuzdrošinieties! Jums nav nekādu pierādījumu! Jums vajag fotogrāfiju? Lūk, kur mana fotogrāfija! Apskatiet to labi! Jā, jā, tā ir dienesta apliecība! Atļauja lietot specfondu! Izdota Viļa Lāča palīdzei. Tieši tā. Ļoti tuvai palīdzei…Sapratāt? Kino sagribējāt? Kara tribunālu – to jūs dabūsiet!
1.ČEKISTS. Mēs taču nevarējām zināt, biedrene..
IEVIŅA. Biedrene Ieviņa.
2.ČEKISTS. Biedrene Ieviņa, atļaujiet paskaidrot, ka man nebija citas izejas, kā lietot ieroci.
1. ČEKISTS. Sakarā ar dzīvības apdraudējumu pratināšanas laikā…Vai jūs to apliecināsiet, biedrene Ieviņa?
IEVIŅA. Pie viena nosacījuma. Cerams, nav jāpaskaidro, pie kāda.
1. ČEKISTS. Nebūt nē.
2. ČEKISTS. Pie kāda tur vēl nosacījuma?
1. ČEKISTS. Es viņu apgaismošu, biedrene Ieviņa.
IEVIŅA. Nekādas fotogrāfijas nav bijis.
1. ČEKISTS. Dzīvības apdraudējums pratināšanas laikā.
IEVIŅA. Dzīvības apdraudējums pratināšanas laikā.
1.ČEKISTS. Nekādas fotogrāfijas nav bijis. Lūdzu, izeja pa kreisi.

Darījums noslēgts. Ieviņa aiziet.

10.aina.

1949.gada jūnijs. Bijušajā Benjamiņu vasarnīcā, tagad LPSR MP rezidencē Jūrmalā. Neformālā gaisotnē pie V. Lāča pulcējas E. Briedis, I. Eglītis, V. Latkovskis. Klāt arī Lāča šoferis un miesassargs Vladimirs, kā arī Ieviņa.

LĀCIS. Ieviņ, es vēlētos ar jums šovakar parunāt. Redzēju sapnī Olīti, savu mirušo dēliņu…Man vajag ar kādu…ar jums…parunāt. Nesteidzieties šovakar prom…
IEVIŅA. Protams, es palikšu. Ar lielāko prieku!
LĀCIS. Nepārprotiet…Es gribētu parunāt par sapni, par to sapni…
IEVIŅA. Labi! Cik cilvēku īsti būs? Cik glāzes likt?
LĀCIS. Kur jūs ņēmāt šīs?
IEVIŅA. Bufetē ar kokgriezumiem. Skaistas.
LĀCIS. Nē, nē, nesiet atpakaļ! Dieva dēļ! Šie vīri dzer no slīpētajām. IEVIŅA. Cik graņonkas vajadzīgas?
LĀCIS. Biedrs Bagramjans diemžēl nevar ierasties. Biedrs Alfons Noviks arī nebūs. Kādam esot arī jāstrādā! Tātad sešas glāzes. Jūs ieskaitot. Jauki, ka esat uzvilkusi nacionālo kostīmu.
IEVIŅA. Jūs domājat tautastērpu?
LĀCIS. Tautastērpu, jā. Es taču teicu, ka tas jums piestāvēs.
IEVIŅA. Tikai jums par prieku. Nav taču karnevāls.

Lācis gribētu iebilst, bet uznāk Briedis.

BRIEDIS. Moin, Vili! Novērtē galdu. To es saprotu! Raz guļajem, tak guļajem! Reiz staigājam, tak staigājam!
LĀCIS. Brālēn! Sveiks! Iepazīsties – mana palīdze Ieviņa.
BRIEDIS. Sveicināti! Ieviņa?
IEVIŅA. Uzvārds – Ieviņa.
BRIEDIS. Ja Ieviņa, tad Ieviņa. Briedis.
LĀCIS. Kā mums iet ar republikas zivju rūpniecību?
BRIEDIS. Labāk nevar būt! Tagad mums pat reņģēm ir melnie ikri! Ar lašiem un zušiem apgādājam visu Kremli. Vai Alfons būs? Gribas apsveikt viņu ar ordeni. Biedrs Noviks to ir pelnījis vairāk par visiem. Neskaitot tevi, protams. Nebūs? Un krievu biedri?
LĀCIS. Medībās. Kaut kur Baltkrievijā.
BRIEDIS. Uz lāčiem?
LĀCIS. Ko?

Uznāk Latkovskis.

LATKOVSKIS. Sveikiņi, sveikiņi! Vilis Tenisovič! Elmars Janovič! Kas par galdiņu! A, vot, kā vecāsmātes kāzās! I tautumeita sarūpēta, i viss.
BRIEDIS. Kad mums tāds pārtikas rūpniecības ministrs kā jūs,Vikentij Kazimirovič!
LATKOVSKIS. Vietnieks, tikai vietnieciņš, Elmār Janovič! Ko jums no manis vajag, ka tā pielabināties? O! I biedrs Eglītis ir klāt. Ļaujiet tuvāk apskatīt…ordenīti. Vot, skaistums…Vot daile!
EGLĪTIS. Priecājos ierasties.
LĀCIS. Biedri! Pacelsim glāzes! Volodja, dorogoj, naļivai! Pacelsim glāzes par nozīmīgāko notikumu mūsu padomju varas laikā Latvijā – par operācijas „Krasta banga” veiksmīgu pabeigšanu! Sociālistiskā bāze lauksaimniecībā ir radīta! Aplausi. Visi, kas piedalījušies šajā grūtajā un svarīgajā operācijā, ir saņēmuši Maskavas apbalvojumus, paaugstinājumus un ievērojamas naudas prēmijas. Šovakar, es nebaidīšos teikt – vistuvāko biedru lokā – īpaši sveiksim ģenerālmajoru biedru Eglīti ar viņam piešķirto Sarkanā Karoga ordeni! Par jums, biedri Eglīti, par Sarkano karogu! EGLĪTIS. Kalpoju Padomju Savienībai!
LATKOVSKIS. Līdz dibenam, biedri! Līdz dibenam! Vot! Vot! A tagad par biedru Staļinu, mūsu tēvu un vadoni!
LĀCIS. Volodja, naļivai!
VISI. Par biedru Staļinu!
LATKOVSKIS. Līdz dibenam, līdz dibenam! Kā citādi par biedru Staļinu? Jūs arī, biedrene! Tikai tā!
LĀCIS. Sēdieties, sēdieties! Lūdzu, cienājieties! Biedrene Ieviņa! Piedāvājiet, piedāvājiet…

Eglītis taisās teikt atbildes tostu, visi atkal salej „graņonkas” pilnas.

EGLĪTIS. Atļaujiet man, biedri Tautas Komisāru padomes priekšsēdētāj, pateikties par augsto atzinību…Jā, jā, Maskava, bet ne bez jūsu ziņas, Vili Tenisovič… Biedri! Beidzot mēs esam atbrīvojuši valsti no tautas ienaidniekiem! Pavisam drīz varēsim justies pilnīgi brīvi un droši savā padomju zemē! Es gribētu turpināt ar dzejnieka vārdiem…Izvelk lapiņu.

BRIEDIS. Labāk nevajag!
LATKOVSKIS. Ne, ne, ne. A to, vot, nevajag. Ko nevajag, to nevajag!
LĀCIS. Biedri Eglīti, saviem vārdiem, saviem.
EGLĪTIS. Kolhozi dzimst kā…

Klausītāji sāk zaudēt pacietību. Ir jau iereibuši. Uz dakšiņām gaļa, sēnes, gurķi.

LATKOVSKIS. Kā cūkām sivēni! Sivēniņi…Galertiņš, biedri Briedi…
EGLĪTIS. Khm…Kolhozi dzimst kā…
BRIEDIS. Sēnes…
EGLĪTIS. Jā, tā varētu teikt – kā sēnes.
BRIEDIS. Pēc lietus. Kā gurķi pa siltām naktīm.
EGLĪTIS. Jā. Esmu lepns par ordeni, bet ne mirkli es neaizmirstu, ka mēs neko nebūtu iespējuši bez mūsu lielā drauga un padomdevēja – krievu tautas palīdzības. Slava dižajai krievu tautai! Slava Sarkanajai armijai! Lai dzīvo Komunistikā partija!
LATKOVSKIS. Līdz dibenam, līdz dibenam!
LĀCIS. Formālā daļa ir beigusies, biedri Eglīti.
EGLĪTIS. Vai jūs domājat, ka es runāju formāli?
LĀCIS. Nē, es tikai aicinu justies brīvāk. Volodja! Ieviņa!

Volodja lej, Ieviņa cilā ēdienu traukus.

EGLĪTIS. Es runāju no sirds.
LĀCIS. Protams.
EGLĪTIS. Nē, jūs tā nedomājat!
LāCIS. Kā jūs varat zināt, ko es domāju? Labi! Pateikšu, ko es domāju! Jūs esat pārāk pašapmierināts! Justies brīvi un droši? Es to nevaru! Un tā ir jūsu vaina! Kur ir „Lāča mednieki”?
EGLĪTIS. Divi ir kārtībā. Diemžēl viņus nācās nošaut pirms laika.
LĀCIS. Esmu informēts. Tikai jūs nenošāvāt īstos!
EGLĪTIS. Tie bija viņi.
LĀCIS. Bet lieciniece viņus nepazina.
EGLĪTIS. Tādā izskatā viņus pat miesīga māte nepazītu.
LĀCIS. Pat, ja tā būtu. Bet trešais?
EGLĪTIS. Jūs esat pilnīgā drošībā. Apsardze ir pa vietām…Esiet bez rūpēm, biedri Lāci.
BRIEDIS. Kas ir, Vili? Ko bozies? Nāc pie puikām!
LATKOVSKIS. Aiz azara ougsti kolni… Eglītim. A, kur jums, Krievijas latviešiem visiem tāda, uh, dūša? I uzticība padomju lietai, i naids pret savu tautu? Buržujus, es domāju, buržujus.
EGLĪTIS. Klusi. Ja jūs, Vikentij Kazimirovič, būtu bijis Krievijā trīsdesmit septītajā… Būtu jūs redzējis kā biedrs Staļins aizsūta pie Pētera 25 tūkstošus…
LATKOVSKIS. A kas? Biedrs Staļins, varbūt nezina, ko dara? A par ko?
EGLĪTIS. Protams, ka zina! Klusi. A par to, ka latvietis. Tā arī uzskaites kategorijā rakstīts – „latiš” . Ja jums ģimene un divi brāļi ar ģimenēm Krievijā kā ķīlnieki paliktu…Es kļūdos, a viņus tūlīt…Bet es nekļūdos!
LĀCIS. Ko jūs tur atkal lielaties!
BRIEDIS. Biedri, es ierosinu pacelt glāzes par Vili Lāci – manu brālēnu! Par viņa vīrišķību! Visi atceramies 41. gada 14. jūniju. Bet vai visi atceras, ka nākamajā dienā, 15. jūnijā notika rakstnieku kongress? Vilis teica spožu runu, un nekas viņa stājā neliecināja par aizvadītās nakts smago darbu. Un neviena jautājuma! Viļa Lāča komunistiskā pašpārliecība nepieļāva nekādus jautājumus! Ziniet, kāda tauta ir rakstnieki…Un tieši tāpat 49. gada martā. Visu nakti vadīt tautas ienaidnieku deportāciju, bet jau otrā rītā piedalīties „Zvejnieka dēla” ģenerālmēģinājumā Dailes teātrī! Aplausi.
LĀCIS. Dramas teātrī, Elmār.
BRIEDIS. Dramas teātrī! Pirmizrāde notika 27. martā, man vēl ir ielūgums saglabājies. Publika cēlās kājās! Divas dienas pēc „Krasta bangas”! Par Vili Lāci – Latvijas Tautas rakstnieku! Vili, tu neesi mans brālēns. Tu esi mans brālis!
LATKOVSKIS. Līdz dibenam, līdz dibenam! A kapēc jaunatne klusē, kapēc jaunatne narunaj? Kapēc sieviešus pie vārda nelaiž?
BRIEDIS. Tiešām! Biedrene Ieviņa!
LĀCIS. Varbūt vēlaties kaut ko sacīt, Ieviņ? Nekautrējaties!
IEVIŅA. Biedri! Paies laiks – un par mūsu dienu notikumiem un lielajiem darbiem tiks uzrakstītas neskaitāmas grāmatas, paaudžu paaudzes raudzīsies atpakaļ uz jums, biedri, uz jūsu titāniskajiem darbiem, saskatot tajos visaugstākās vīrišķības, pašaizliedzības un tēvijas mīlestības paraugus! Kā Padomju Latvijas jaunatne ir pildījusi savu uzdevumu šajā lielajā vēstures laikmetā? Biedri! Padomju Latvijas jaunatnei nav jāsarkst. Mēs, jaunatne, droši iesim pa partijas norādīto ceļu uz komunismu!
LĀCIS. Vēloties, lai Ieviņa apklust. Paldies! Paldies, biedrene Ieviņa! IEVIŅA. Dzīvot un strādāt tā, kā mācīja lielais Ļeņins! Lai dzīvo mūsu komunistiskā jaunatne!
BRIEDIS. Kā no krāna! Vili, tā taču ir tava runa komjaunatnes kongresā!
EGLĪTIS. Prieks, ka mums tik patriotiska jaunatne.
LATKOVSKIS. A kapēc man zūsoda uzmetās…
IEVIŅA. Svarīgākais mūsu nākotnes uzdevums ir tieši padomju patriotisma audzināšana jaunatnē! Daļa jaunās paaudzes ir Ulmaņa nacionālistisko ideju saindēta! Ir jāizskalo šī buržuju inde! Oktobra saules stari…
BRIEDIS. Nu jau pietiek! Izskalojam labāk rīkles. Vili, gribi – tev par godu es sagrauzīšu glāzi? Redziet glāzi? Skatieties! Sāk grauzt glāzi. Briedim ir zelta zobi.
LATKOVSKIS. Vot, iekšas!
IEVIŅA. Piemēram, Latvijas vēsture! Ir jāpārtrauc mācīt Latvijas vēsturi atrauti no visas padomju, īpaši no krievu tautas vēstures!
LĀCIS. Biedrene Ieviņa!
IEVIŅA. Lielas, varenas skolu ēkas ir jāceļ! Ar internātiem jāceļ! Brīvdienas bērniem jāpavada pionieru un komjauniešu nometnēs, lai tos nemaitā vecais raugs, kas vēl rūgst, ticiet man, viņu atpalikušajos vecākos! Turklāt jāmāca krievu valodā! Dižajā, varenajā Ļeņina un Staļina valodā!
LATKOVSKIS. Vo! Pareizi! Un lai bērnus māca mūsu ideologi, ne vecas bābas, vecmāmiņas kaut kādas neizglītotas! Biedri Lāci, vot, pasakiet man, biedri Lāci, kāpēc jūs savus bērnus krievu skolā nesūtat…Kāpēc? Vot, pasakiet! Visi padomju darbinieki sūta, a jūs ne?
BRIEDIS. Kazimir, turi muti!
IEVIŅA. Biedri, tuvākajā laikā mēs veiksim simtstūkstošs viensētu iedzīvotāju pārcelšanu uz kolhozu ciematiem! Es gatavoju vēstuli biedram Staļinam, lūdzu palīdzību. Biedrs Staļins palīdzēs…
LĀCIS. Ko jūs runājat?
IEVIŅA. Jūsu runu.
LĀCIS. Tā vēl nav ne teikta, ne publicēta!
IEVIŅA. Bet es to jau zinu, jo pārrakstīju.
LĀCIS. Tas jums nedod tiesības te…plātīties!
BRIEDIS. Vili, priecājies, ka tava sēkla kritusi auglīgā augsnē! Kas tev kaiš? Vai tad mēs neveiksim simtstūkstoš iedzīvotāju pārcelšanu uz ciematiem? Veiksim. Vai tad biedrs Staļins nepalīdzēs? Palīdzēs.
LATKOVSKIS. Vo, atkal Sibīrija!
BRIEDIS. Piedzēries esi?
LATKOVSKIS. Kai ciuka…Nezinu, ko runāju, nezinu…
EGLĪTIS. A ko ar viensētām?
BRIEDIS. Vispirms ar bulduzeri, pēc tam ar kombainu pa plašām druvām. Pareizi, Vili? Vai ne, Ieviņ? Iedzersim par buldozeriem un par kombainiem! Man nav glāzes!
LĀCIS. Biedrene Ieviņa, atnesiet biedram Briedim jaunu glāzi! Lūdzu.

Ieviņa aiziet pēc glāzes, darot to ar nepatiku, jo ir sajutusies līdzīga ar varenajiem, un tagad zina, ka pati tāda kļūs. Atnes glāzi un aizvainota pazūd.

BRIEDIS. Vellos, kur smalka glāze. Tā te nav no Emīlijas laikiem?
EGLĪTIS. Dzīvojuši gan tie buržuji…
LATKOVSKIS. A tagad mēs dzīvojam! Benjamiņa, tā …Emīlija…Mirusi esot Sibīrijā. Badā nosprāgusi, ka tavu māti! Vilki, lāči kauliņus izkašājuši…Vot, tev Benjamiņa! Vot, tev Emīlija! Vot, tev Anniņ, vasarsvētki! A togad mēs ! Eh, ja mans tēvs, batraks, kalps, bezzemnieks šito redzētu! Vai taisnība, ka vecais Benjamiņš te spokojoties? Ar vienu kāju klīstot? Kruķus klaudzinot?
LĀCIS. Elmār, palīdzi viņus dabūt prom. Es vairāk negribu to visu klausīties.
BRIEDIS. Biedri, ciemos labi, mājās vēl labāk.
LATKOVSKIS. Un viņa, tā Emīlija, tak esot lielījusies, ka Lācis viņu izpestīšot. Vot bezkaunība! Vai taisnība, biedri Lāci, ka vēl nāves stundā viņa esot jūs piesaukusi? Vot sterva! Svētā Dievmāte!
LĀCIS. Vladimir, nekavējoties aizvāc to čangali!

Vladimirs velk projām piedzērušos Latkovski.

LATKOVSKIS. A kas tas? Kas tur stāv? Ar vienu kāju…Jēzus Marija! Pastarā tiesa…Kur tu mani velc, Belcebul?
LĀCIS. Ātrāk visi prom!
EGLĪTIS. Jūs neuztraucieties, biedri Lāci. Mēs viņu noķersim.
LĀCIS. Ko? Kas?
EGLĪTIS. Noķersim to trešo mednieku, apsolu.
LĀCIS. Tad ejiet un ķeriet! Pazūdiet no manām acīm!
EGLĪTIS. Kalpoju Padomju Savienībai!

Eglītis aiziet. Paliek abi brālēni.

BRIEDIS. Vecais, lai tavs šoferis aizved mani mājās. Es savējo atlaidu. Man sāk spiest tā glāze ribās…Kad cietumā sēdēju, nekad nespieda. Vili, esi cilvēks!
LĀCIS. Labi. Mašīna ir pie vārtiem.
BRIEDIS. Cerams, ka es tos vārtus …atradīšu.

Briedis aiziet rīstīdamies..

LĀCIS. Biedrene Ieviņa!
IEVIŅA. Kādēļ tik oficiāli?
LĀCIS. Volodja arī jūs aizvedīs mājās. Volodja!
IEVIŅA. Bet bija domāts, ka es palikšu. Ka mēs paliksim…
LĀCIS. Es vairs to nevēlos! Dodiet šurp glāzi! Man bija kauns klausīties!
IEVIŅA. Bet tie taču bija jūsu vārdi! Jūsu domas! Es neesmu piedzērusies…
LĀCIS. Vladimir!
IEVIŅA. Nē, es labāk ar vilcienu.
LĀCIS. Vladimirs jūs aizvedīs.
IEVIŅA. Es nesaprotu. Kāpēc man jābrauc prom? Parunāsi. Jūs gribējāt par savu dēliņu kaut ko stāstīt…Kā viņu sauca? Osītis?
LĀCIS. Ak, Dievs, klusējiet! Vladimir!
IEVIŅA. Osītis?
LĀCIS. Olītis! Es negribu ar jums vairs runāt! Vladimir!

Vladimirs iznāk no mājas ar kažoku. Tas ir Emīlijas kažoks. Vladimirs to uzliek Ieviņai uz pleciem. Kustības ir valdonīgas. Ieviņa izvairās. Vladimirs satver Ieviņu aiz skausta un ved uz mašīnu. Viņš ir kā lācis. Vladimira loma ir daudz lielāka nekā varētu likties. Vladimira īstais uzdevums ir Lāci kontrolēt. Šeit to var nojaust, ja agrāk neesam nojautuši. Lācis paliek viens. Ilgi tur glāzi pret gaismu. Skatās glāzē it kā tā būtu viņa dzīve.

Uznāk Oskars.

LĀCIS. Kas jūs esat?
OSKARS. Lāča mednieks.
LĀCIS. Ko jūs gribat?
OSKARS. Es negribu, bet man tas ir jādara.
LĀCIS. Kas?
OSKARS. Jānošauj lācis.

Oskars izvelk pistoli. Gatavojas šaut. Parādās Lāča dubultnieks, abi nu ir līdzīgi kā divi ūdens pilieni. Okars tēmē te uz vienu, te uz otru. Oskars apjūk. Uz kuru šaut? Parādās vēl viens Lācis, tad vēl viens, vēl viens un vēl viens. Oskars vairs nezina, kurš ir īstais. Visi vienādi. Visiem rokās smalkās Emīlijas Benjamiņas glāzes. Oskars ir izmisis. Lāču ir daudz, pārāk daudz. Oskars nolaiž pistoles stobru. Atskan šāviens. Oskars sabrūk. Lāči pazūd. Satumsums. Oskars viens guļ gaismas aplī, ko ar pistoli rokā apstaigā Vladimirs. Vīrs kā lācis.

Izskaņa.

Ja uzvedumā tiek paredzēta mūzika, tad šeit tā varētu sasaukties ar „fantoma sāpju” motīvu lugas 2. ainā. Sāp tas, kā īstenībā vairs nav.

Viegliem soļiem uznāk Ome.

OME. Celies augšā, Osīt! Celies, dēliņ! Celies, celies!

Osis lēni atver acis.

OSKARS. Ome? Kāpēc tu esi tik jauna?
OME. Celies, dēliņ!
OSKARS. Kāpēc tu esi tik jauna?
OME. Celies augšā, Osīt! Vēstule no mammas! No Ziemeļiem. No Vorkutas.
OSKARS. Mamma ir dzīva?!
OME. Dzirdi, ko viņa par jums raksta? Par tevi, par Edgaru. Par Aleksi. Vēl par tūkstošiem citu.
OSKARS. Ko viņa raksta? Mammiņa! Dzīva? Ko viņa raksta?

Ome lasa. Šeit tiek citēta autentiska vēstule, ko rakstījusi reālo”Lāča mednieku” prototipu māte.

OME. „ Mīļie! Sen būtu sabrukusi zem smagās dzīves nastas, ja man nebūtu jūs – manu dēlu. Jūs esat manas dzīves bagātība un laime, mans dzīvības ūdens, no kura ik dienas padzeros pa malkam. Ak, bērni, kāda klusa laime tā būs, kad atkal būšu starp jums. Kā gribas ar savu aso plaukstu izlīdzināt tās pāragrās grumbas jūsu vaibstos, es ticu, ka to vēl paspēšu izdarīt. Es esmu laimīga, jo zinu, ka mani bērni ir pratuši nosargāt savas dvēseles. Un es ticu, ka tādas taisnīgas sirdis, tādas uzticīgas dvēseles reiz atkal ieraudzīs brīvības rītu. Latvija nevar pazust. Tikai tai jāatgriežas šūpuļa vietā”.
OSKARS. Tā viņa raksta? Jāatgriežas šūpuļa vietā? Latvija nevar pazust?
OME. Nevar pazust. Tikai jāatgriežas šūpuļa vietā. Celies augšā, Oskar! Mums būs jādzīvo vēlvienreiz.
OSKARS. Bet, Ome? Kāpēc tu esi tik jauna?
OME. Mums būs jādzīvo vēlvienreiz, Oskar. Jādzīvo vēlvienreiz.

Oskars pieceļas. Uz skatuves tikai Oskars un Ome. Viņiem jādzīvo vēlvienreiz.

Beigas.

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn