Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

"Lāčplēsis"

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

"Pilna Māras istabiņa". Piln

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Māras Zālītes grāmata "Apkārtne"

Rīga, Preses nams, 1997.

“Jauna stilistika, jauna paradigma, formas meklējumi… Dzejā Māra itin kā atgriežas atpakaļ savos pirmsākumos – 1977. gadā, kad iznāca viņas pirmais krājums “Vakar zaļajā zālē”. [..] Divdesmit gadi starp “Vakar zaļajā zālē” un “Apkārtni”. No brīža, kad viņa tik “jauna, gaiša un nevīlusies” gribēja iziet visam cauri, līdz brīdim, kad arī viņas patība, esība noslēpusies dziļi, dziļi, lai no tāluma atgrieztos sirdsapziņas apkārtnē.”

Nora Ikstena, “Zīdtārpiņu musināšana”, 2003.

Apkārtne

Fragments

TĀ RUNĀJA IZCIRTUMS

Nevērtu muti, ja nebūtu drošs,
ka tu jūties tāpat.

Esmu apmulsis. Kauns man. Nezinu pat,
kas ir vecs man, kas jauns man.
Kails visu priekšā. Iztukšots.
Aptīrīts. Vainīgs, ka mainīgs.
Varbūt atvieglots?

Saknes vairs nesūknē sulas
un neplēš man miesu kā drēbi,
urbdamās dziļāk un dziļāk,
plezdamās plašāk un plašāk.
Stumbri vairs neslejas kājās kā
zemnieki dumpī.
Varenie rumpji!
Tie guļ kādā krautuvē,
gaidot gatera nazi,
kas tos sagriezīs šķēlēs kā maizi.
Raizes, ai raizes par priedi,
par priedi, kas auga man
tieši pie sirds.
– Nedrebi, mīļā, nebīsties, nebaidies,
neba tevi skaliem cirta, –
es pūlējos mierināt viņu un sevi,
– cērt istabas pamatiem.
Ceru, ka tiem. Ceru, ka tiem.

Acis nu jāsamiedz saulē,
jo lapotņu nav vairs,
kas sniedza man ēnu
kā zaļu krūzi sniedz meitene jauna
pie akas.
Ēnu, kas ļāva augt sēnēm.
Ak, kas
par sēņu kaislībām, alkām!
Pat kundzītes smalkas
šurp brauca no Rīgas,
un,
uzejot gaileņu vietas,
prieks nebij mazāks
kā zeltračiem uzrokot zeltu.

Velti
te apceru zudušās dienas,
kad biju vēl mežs. Svešs vēl sev esmu — izbīstos,
brūklenes ieraugot! Vai tik tās nav
manu asiņu lāses?
Un murķeļi — kreveles brūcēm?

Sākdams dzīvi no jauna,
vēl pilns esmu celmiem
kā mute
ar mirušiem zobiem,
un gluži kā sērskābes izēstiem robiem
ar gunskuru vietām,
kur sadega pēdējie zari.
Varu vien brīnoties saņemt visu,
kas rodas manī no jauna —
priedītes trejdekšņa lielumā,
bērziņi elkoņa garumā,
kārkliņi, kļaviņi, liepiņi, ieviņi…
Ozols kā salāts…

Puķes, raibas kā halāts
uzmetu kailumam savam,
un kā slimnīcas palātu,
kur nāvei bijis tik tuvu,
apskatu apkārtni.
Zaudējums? Guvums?

*

Jau rīt es aiziešu vārdos
kā mežā iet mežabrāļi.
Vīd pamalē saulīte zeltīta,
bet tāļi, tik tāļi.

Starp domu damakšņām biezām
es tumsu kā bunkuru rakšu.
Nezinu, mīļais, cik dienu.
Nezinu, mīļais, cik nakšu.

Pie sveces kā ugunskura
es dziedāšu dziesmiņu vecu
par draugiem, kas krituši kaujā
ar lodīšu pildspalvu plecā.

Es aiziešu vārdos, pirms mani
kā tukšu pudeli nodod.
Man līdzi — vien cigaretes
un tēvzeme puķu podā.

*

Vakaros ūdensrozes
aizver slēģus
un ieslēdzas.

Arī viņām ir bailes
no tumsas.

Arī viņas nezin,
ka tumsai
tas nav nekāds šķērslis.

*

Es nevēlos rakstīt smiltīs
un arī uz papīra ne.
Es rakstu uz smilšpapīra,
tīk jums vai nē.

Kas lasīs, tam grauzīs acis,
kas pieskarsies, vēlīns un viens,
tam sūrstēs kā vasaras naktī
aiz apkakles aizbiris siens.

Tas nobrāzīs pirkstu kauliņus
kā ķiršu kodolus baltus,
jo smilšpapīrs — tie ir akmeņi,
tie ir akmeņi malti.

Es rakstu uz smilšpapīra,
kad tumsā tas vizuļo maigs
kā dzejā saberzti sapņi
kā mīļota vīrieša vaigs.

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn