Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

O Маргаритe

Мара Залите, «Маргарита» Kамерное представление в двух частях по мотивам «Фауста» ...

"Lāčplēsis"

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

"Pilna Māras istabiņa". Piln

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Eseju krājums izdots 1990. gadā Austrālijā. Tas ir 29. Rakstnieku dienu un Latviešu preses biedrības Austrālijas kopas izdevums.

Māra Zālīte apciemoja Austrāliju 1989. gada oktobrī, lai piedalītos Austrālijas 29. Rakstnieku dienās Sidnejā. Viņai veltītajā sarīkojumā lielu klausītāju atsaucību guva ne tikai autores lasītās dzejas, bet arī runu un rakstu lasījums, ar kuru viņa ilustrēja nesenos notikumus Latvijā. Te radās doma lūgt Māras Zālītes atļauju izdot Sidnejā viņas runu un rakstu krājumu.

Ausma Medne

Kāds vējanests motīvs

Saulītē sēdēdama,
Raudu savas māmuliņas.
Sak’ saulīte tecēdama –
Es būš’ tava māmuliņa.

No bezgalīgās izziņas un sajūtu telpas, kuru veido latviešu tautasdziesmas ar Sauli vidū, no šīs bezgalīgās izziņas un sajūtu telpas uzvējo arī skumjā un varbūt pat fatalizējusies Bārenības Sajūta. Un kad mēs, mātesmeitas un tēvadēli, dziedam – „Kas tie tādi, kas dziedāja // Bez saulītes vakarā” vai arī „Tec, saulīte, tecēdama” – šī Bārenības Sajūta mūsos pamostas atkal, jo latentā stāvoklī tā vienmēr mūsu tautā bijusi. Tā ieprogrammēta mūsu kolektīvajā zemapziņā, šī parinodarījuma, atstātības, vientulības un žēluma sajūta. Šis izjūtu komplekss, kas gaišiem un smagiem viļņiem veļas no folkloras dzīlēm, liek ieraudzīt mūsu tautu kā Pamestu Bērnu (precīzāk, kā no Mātes atrautu Bērnu) ar tam atbilstošu psiholoģiju. Bērns bez Mātes. Kompensējot savu Bārenību, tas rada savā mitoloģijā pāri par 60 Mātes aizvietotāju (Zemes Māte, Vēja Māte, Meža Māte, Jūras Māte un tā tālāk) un meklē kompensāciju arī pie Saules. Meklē palīdzību pie Saules, nevis pie līdzcilvēkiem. Latvietis mīl abstrakciju. Latvietis mīl savu tautu (abstrakcija), bet nemīl savu kaimiņu (konkrētība). Viņš mīl Brīvību, Patiesību (abstrakcija), bet visas nelaimes sākas ar šo jēdzienu konkretizēšanos. Latvietis ir bērnišķīgs. Bārenīgi bērnišķīgs. Un viņam vēl aizvien nav Mātes. Tas kropļo viņa raksturu. Blakus dziļajam eksistenciālajam žēlumam radot žēlošanos, blakus ētiskumā sakņotam biklumam radot gļēvumu un pasivitāti. Viņš ieķeras brunčos Mātei – Saulei un raud. Kaut gan viņš ir DZĪVAS mātes bārenis. Mūsu Māte ir dzīva. Tā ir mūsu zeme. Ar ekonomisko un politisko augsni, ar kultūras debesi. Šodien vairāk kā jebkad mums jāapzinās – mūsu Māte ir dzīva. Tikai mums atņemta. Tikai mēs esam nošķirti no tās. Tik ilgi, ka gandrīz esam sākuši to mirušu domāt. Tā ir mūsu Bārenība – „dziesmiņās remdināma”. Remdināma, bet neremdējama. Bērnu un mātes attiecībās pienāk brīdis, kad mātei nākas meklēt patvērumu, aizsardzību un aizstāvību pie saviem pieaugušajiem bērniem. Un pašlaik ir tāds brīdis. Mums jābūt tik pieaugušiem, lai ņemtu savu Māti pie sevis, lai paceltu to, lai balstītu to. Mums jādara viss, lai mums būtu Māte – mūsu garīgais un mūsu materiālais pamats. Zeme. Dzimtene. Latvija. Valsts.

Situ koku pie kociņa,
Lai iet saule vakarā.
Teicu vārdu pie vārdiņa –
Celies, mana māmuliņa.

Kā apliecinājumu mūsu tautas garīgajai pilngadībai, tam, ka mūsu tauta ir tik pieaugusi (un pieaugoša), es uztveru arī Saules Dainu iznākšanu, šo ārkārtīgi nozīmīgo darbu latviešu folkloristikā, piecpadsmit gadu pašaizliedzīga darba rezultātu. Tas tuvina mūs mūsu Mātei. Paldies Vairai un Imantam Freibergiem, paldies jums, kas esat gatavi (es ticu, ka esat) savu Māti sev atprasīt un to sev paturēt. Saules Dainu iznākšana ievada jaunu laikmetu modernajā latviešu folkloristikā, un mēs varam lepoties ar šo darbu un tā autoriem.

Runa V. Vīķes – Freibergas un I. Freiberga Saules Dainu iznākšanai veltītajā sarīkojumā Rakstnieku savienībā Rīgā, 1988. gada 22. septembrī.

Par Aspaziju un viņas bulvāri

Aspazija. Grieķu varoņa Perikla slavenā mīļākā. Lauku meitene Elza. Aspazija. Izaicinošs pseidonīms. Neprātīgi izaicinošs. Nelatvisks, lepns, pasaulīgs, pretenciozs, drosmīgs.

„Ar Aspaziju dvēsele ienāk latviešu literatūrā.” Neienāk – iebrāžas, atrauj logus pasaules vējiem, plīvo aizkari, dziest sveces. Caurvējš. Nemiers. Patoss. Izlaušanās alkas. Izlauzties? No kurienes? Tautiskā romantisma laiks ir beidzies. Nepieciešams, bet sevi izsmēlis. „Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs” – vēl nav pat pateikts. Totāla rusifikācija, sabiedriskās dzīves administrēšana, cenzūra. Debesis zemas, gaiss sasmacis. Izlauzties! Dumpoties! Aizbēgt no mājām! Aiz spītības badoties! Neprātīgi apprecēties! Neprātīgi alkt! Pēc brīvības, pēc izglītības, pēc piepildītas sievietības! Pēc tiesībām uz garīgu dzīvi!

Dinamika. Patoss. Temperaments. Lepnība. Talants. Tā ir Aspazija. Teiksim precīzāk – Aspazija jaunībā, jo to veco vientuļo sievieti, kura pēc 1940. gada daudzo kaķu sabiedrībā dzīvoja Dubultos, iepretī tagadējam Rakstnieku jaunrades namam, mēs tikpat kā nepazīstam. Laiks pēc 1940. gada bija tāds, ka labākais, ko latviešu dzejnieki varēja vēlēties, bija klusi nomirt savās mājās, savā gultā, savā dzimtenē. Īpaši, ja viņiem uz pierēm jau bija iededzināta „buržuāziska” elementa kauna zīme.

Aspazija. Atriebēja. Vaidelote. Sarkanās puķes. Sidraba šķidrauts. Emancipācija. Vētras zvans. Kāda dinamika šais nosaukumos vien. Dvēsele, jā. Bet tā nav harmoniskā, pret pasauli goddevīgā, bāreniskā dvēsele, kādu pieņemts uzskatīt par latvisku. Ar Aspaziju latviskā gara pasaule tiecas izlauzties pati no sevis. Ar nacionālu pašapliecināšanos vien Aspazijai ir par maz. Laiks prasa sintezēt nacionālo ar vispārcilvēcisko. Vēlāk to izdara Rainis, sevišķi savā dramaturģijā. Taču tā saucamās rainiskās dramaturģijas aizsācēja ir Aspazija, kuras lugas savukārt sakņojas šilleriskajās un baironiskajās tradīcijās. „Savu tautu dziļi mīlu, esmu karsta nacionāliste. Taču pilsoņu mērķi ir par maz,” kādā intervijā 1932. gadā Aspazija saka. Šais „ķīmiskajās reakcijās”, kas raudzē latviešu nacionālo literatūru, Aspazija ir tas nepieciešamais ferments, tas Visuma, Kosma, vispārcilvēciskā garīguma elements, kas tik nepieciešams lielai literatūrai. Ja, piemēram, Brigaderes darbu vispārcilvēciskās vērtības izaug no nacionāla kolorīta, nacionālas konkrētības un folkloristiskas mentalitātes, tad Aspazija – gluži otrādi – ar kosmisko, vispārcilvēcisko Dvēseles dinamiku bagātina nacionālo momentu, paplašina to. Pieminēju Brigaderi, jo grūti nesalīdzināt abas zemgalietes – dižākās starp latviešu rakstniecēm. Viena – romantiķe, otra – reāliste, viena nepacietīga, otra – panesīga, viena – „lielo līniju” priesteriene, otra izstrādātu raksturu, detaļu meistariene. Dzīvē abu attiecības ir paviršas un vēsas, arī kritika veicina abu lielo rakstnieču atsvešināšanu.

Slavējot Brigaderi, Līgotņu Jēkabs nespēj neiekost Aspazijai: „Brigaderes darbi nav nekādas sarkanās pujenes vai kliedzošas pelargonijas, bet gan latviski liriski dzelteni vizbuļi.” Neredzēt literatūras procesu kopumā un atsevišķu rakstnieku vietu tajā, acīmredzot ir latviešu kritikas tradīcija.

Nav iespējams ilgi runāt par Aspaziju, nepieminot Raini. Rainis un Aspazija. Aspazija un Rainis. Var mainīties vārdu kārtība, bet šie vārdi ir un būs vienmēr blakus. Blakus, laulājoties cietumā, blakus Krievzemes trimdā, blakus revolūcijas gara virpuļos, blakus Šveices trimdā, blakus partiju laiku slavā un ķengās, blakus kapu kalnā. Blakus visaugstākajos gara lidojumos un visikdienišķākajās cilvēciskajās norisēs. Šī divu gara milžu sarežģītā, pretrunīgā, brīžam laimīgā, brīžam traģiskā simbioze vēl ilgi būs daiļrades psihologu pētījumu un apbrīnas objekts. Viņu fiziskajai un garīgajai kopdzīvei vēl tikai pievērsīsies literatūra. Nupat to darījusi Kanādā dzīvojoša jauna latviešu dramaturģe Baņuta Rubesa lugā „Tango Lugāno”, kas sākta publicēt „Avotā” un būs redzama, liekas, maijā uz Dailes teātra skatuves Baņutas trupas izpildījumā. Saprotams, ka šī kopdzīve bija nepārtraukta mijiedarbība, tomēr saglabājot suverenitāti. Ja Rainis ir Dievs, tad Aspazija ir Dievmāte, Raiņa garīgā māte. Ja Rainis ir Austrumu gudrais, tad Aspazija ir zvaigzne, kas rādīja viņam ceļu. Un cik no Aspazijas ir Raiņa sievietēs – Spīdolā, Dinā, Vizbulītē, Laimdotā? „Ugunī un naktī” ir Aspazijas rakstītas vietas. Aspazija raksta cauri visam Raiņa mūžam. Aspazija – cīnītāja par sievietes brīvību, labprātīgi uzņemas nebrīvību, trimdas, sadzīves rūpes, tūkstoš sīku, neproduktīvu darbu, pati apgriež sev spārnus, slāpē sevī katram talantam piemītošo egoismu, ziedojas, upurējas. Šos vārdus izrunāt viegli, daudz grūtāk iedziļināties to jēgā, saprotot, kādu nesamierināmu traģēdiju tie slēpj. Vai paradīze, ko reizēm saskatām šī priekšzīmīgā pāra kopdzīvē, nav rūpīgi slēpta elle? Vai vismaz elle un paradīze vienlaicīgi, kā tas parasti ir šai dzīvē? Lai nu kā, Rainis un Aspazija ir mūsu kultūras Siāmas dvīņi, viņi ir un paliks blakus. Viņus neizšķīra nedz cara činavnieki, nedz talanta pretrunas, nedz daža laba „mēnessmeitiņa”, nedz „buržuāzijas” kritiķi. Viņus nedrīkst šķirt arī plāksnītes ar uzrakstu „Padomju bulvāris”. Blakus Rainim ir Aspazija. Un blakus Raiņa bulvārim jābūt Aspazijas bulvārim. Ne tikai taisnīguma, nostaļģijas vai labskaņas dēļ, bet arī atgādinājuma dēļ. Garīguma slāpes, nemitīga attīstība, lepnums, spīts, personiska brīvība kā vienīgā eksistences iespēja – tas viss mums ir ļoti vajadzīgs, un to visu atgādinās vārds – Aspazija.

Runa sarīkojumā – akcijā „Mēs par Aspazijas bulvāri” Operetes teātrī, Rīgā 1989. gada martā. (Līdz 1990. gadam Aspazijas bulvāra nosaukums bija Padomju bulvāris.)

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn