Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

"Lāčplēsis"

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

"Pilna Māras istabiņa". Piln

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Anotācija:

Librets rokoperai “Indriķa hronika” ir sarakstīts 1999. gadā. Lomu sadalījums – 22 vīriešu (5 galvenās) un 8 sieviešu lomas.

Librets balstīts uz autentiskiem 13.gs. sākuma Latvijas vēstures materiāliem. Tomēr tas ir mūsdienīgs un aktuāls darbs. 13.gs. sākuma notikumi Livonijā, izcilās un zināmās tā laika personības (bīskaps Alberts, līvu valdnieks Ako, letgaļu karalis Visvaldis, Zemgales ķēniņš Viesturs u.c.), viņu pretrunas un sadursmes ir pateicīga viela, lai risinātu vispārcilvēciskas un nacionālas problēmas Latvijā 21.gadsimta sākumā. Galvenā vēsturiskā paralēle ir laikmetu un garīgās paradigmas maiņa – gan toreiz, gan tagad. Darba centrā Māra Zālīte liek Indriķi – garīdznieku, tulku un hronistu, kristīgo ideālu nesēju, liekot tam pārdzīvot ideālu un realitātes nesaderības mūžīgo traģiku. Indriķa tēlā risinātas arī identitātes problēmas un izcelta nepieciešamība samierināt un izlīdzināt pretstatus. Darbam ir augsta vispārinājuma pakāpe, vairāki tēli pasniegti simbolu līmenī. Oriģināli traktēta bīskapa Alberta personība. Plaši pielietota folklora, autentiski vēstures citējumi. Blakus latviešu valodai skan arī līvu, vācu, senkrievu, latīņu un lietuviešu valoda. Darbam ir vairāki uztveres līmeņi.

Mākslinieciski pārliecinoši autore darba finālu noved pie izlīdzinājuma un sintēzes. Tēva un Mātes simbolika, kas caurvij visu darbu, tiek reducēta formulā “Gan Tēvu, gan Māti grib cilvēka bērns”. Tēvu – Dievu, globālos, vispārcilvēciskos aspektus, un Māti – zemi, dzimteni, nacionālo identitāti. Šos jēdzienus nedrīkst pretstatīt, tie jāapvieno tik vienkāršā un dabiskā veidā – “Gan Tēvu, gan Māti grib cilvēka bērns”.

Iestudējums:

Rokopera “Indriķa hronika” ir iestudēta Latvijas Nacionālajā teātrī. Pirmizrāde 2000. gada 7. oktobrī.
Komponists – Jānis Lūsēns.
Režisors – Edmunds Freibergs.
Scenogrāfs – Gunārs Zemgals.
Kostīmu māksliniece – Ieva Kundziņa.
Rokoperas mūzika izdota arī CD formātā. Izdevējs – “Platforma Records”, 2001. gads.

Indriķa hronika

FRAGMENTS

1. cēliena 5., 6., 7., 8. aina.

I CĒLIENS

5. aina

INDRIĶIS (grēksūdze, iedomāta vai “reāla”).
Tēvs, esmu grēkojis.
Tēvs, esmu sapņojis
Par sievieti.
Par līgavu, par sievu…

Būt šķīstam solījies es Dievam.

Tēvs, esmu grēkojis.
Tēvs, esmu sapņojis
Par sievieti.
Par līgavu, par sievu…

Šai zemei ir sievietes vaigs.
Šai zemei ir sievietes smārds.
Un maizei un mājai, un dzīvei,

Pat nāvei — ir sievietes vārds!

Šai zemei ir sievietes spēks.
Tā kuras kā upuru sārts.
Un liesmai un blāzmai, un zvaigznei,
Pat brīvei — ir sievietes vārds.

Šai zemei ir sievietes smaids.
Kā mātei pie šūpuļa kārts.
Un gaismai un ausmai, un dziesmai,
Pat laimei — ir sievietes vārds.

Dievs! Tēvs! Un krusts! Un karš!
Grēks! Esmu sapņojis
Par sievieti.
Par līgavu, par sievu.

Vai — šķīstam būt — ir zvērests lauzts?

Tēvs, esmu grēkojis.
Tēvs, esmu noziedzies.
Kā sieviete
Pat saule manim aust.

Kā sieviete
Pat saule manim riet.
Kā sieviete
Šī zeme manim šķiet.
Tēvs, esmu noziedzies!

6. aina

Teātra izrāde Rīgas tirgus laukumā. Redzama jaunceltā bīskapa pils un ordeņa sēta. Paaugstinājums kā primitīva skatuve. Izrādi rīko vācu garīdznieki, lai mācītu jaunkristītiem un nekristītiem Bībeles stāstus. Izrādi skatīties sanākuši arī krustneši un tirgotāji, vietējie un ārzemnieki, citiem vārdiem — raiba publika. Vieniem tā ir izklaide, citiem svētsvinīga norise. Indriķis te ir tāds kā režisors — rīkotājs, aicinātājs, komentētājs. Publika pamazām sagrupējas divās grupās — abpus skatuvei.

INDRIĶIS.

Skatieties, ļaudis, dzīvajas bildes!
Klausieties, ļaudis, dzīvajo runu!
Ielaidiet sirdīs gudrajo vārdu,
Ko jums grib sacīt Svētajie raksti!

(Uznāk aktieri “Zālamans” un “Dievs”, aktieri — koristi un lautas spēlmanis, kurš pavada šīs ainas dziedājumus. Darbība ir naivi ilustratīva.)

AKTIERI.

Reiz Zālamans, Dāvida dēls,
Lūdz Dievu un upurē tam.
Un Dievs saka:

“DIEVS”.

…Teic droši, ko prasi tu man.

“ZĀLAMANS”.

Es, Zālamans, Dāvida dēls,
Tev lūdzu — dod sirdsprātu man.

AKTIERI.

Un Dievs saka…

“DIEVS”.

…Tev dodu, ko lūdzi tu man.
Teic, Zālaman, Dāvida dēls,
Ko vēl gribi prasīt tu man?
Vai mantu, vai slavu, vai godu?
Ko gribi tu vēl, Zālaman?

“ZĀLAMANS”.

Tev Zālamans, Dāvida dēls,
Lūdz vienu — dod sirdsprātu man.
Ne mantu, ne slavu, ne godu
Es nelūdzu. Nevajag man.

“DIEVS”.

Tev, Zālaman, Dāvida dēls,
Es dodu, ko lūdzi tu man.
Un piedevām slavu un godu
Par to, ka to nelūdzi man.

(“Zālamans” tiek nosēdināts tronī, viņam tiek grezns apmetnis un valdnieka zizlis, pie kājām sievietes, aiz muguras kalpi un sargi. Uzved “Pirmo Sievu” un “Otro Sievu”, kuras plēšas viena bērna dēļ.)

AKTIERI.

Reiz atnāk divas sievas.
Tām līdzi ir viens bērns.
Tā viena saka —

PIRMĀ SIEVA.

…tas ir mans!

AKTIERI.

Tā otra saka —

OTRĀ SIEVA.

…tas ir mans!

AKTIERI.

Tās abas saka —

ABAS SIEVAS.

…mans!

INDRIĶIS.

Jā, kurai pieder bērns?

PIRMĀ SIEVA.

Tas tavs bērns vakar nomira.
Bet mans dzīvs palika!

OTRĀ SIEVA.

Nē, tavs bērns vakar nomira.
Bet mans dzīvs palika!

PIRMĀ SIEVA.

Tu manu bērnu paņēmi,
Jo tavs bērns nomira!

OTRĀ SIEVA.

Tu manu bērnu laupīji!
Bij tavs, kas nomira!

AKTIERI.

Tā runā divas sievas.
Tām līdzi ir viens bērns.
Tā viena saka —

PIRMĀ SIEVA.

…tas ir mans!

AKTIERI.

Tā otra saka —

OTRĀ SIEVA.

…tas ir mans!

AKTIERI.

Tās abas saka —

ABAS SIEVAS.

…mans!

INDRIĶIS (pret publiku).

Jā, kurai pieder bērns?

PUBLIKA.

Tai, tai! Liecies nu mierā!
Nē, tai! Kā tad! Kas ir?
Tai! Tai! Negrūsties!
Nē, tai! Tai tur! Jā! Jā!
u. tml.

“ZĀLAMANS”.

Šurp nesiet aso zobenu!
Pa vidu pārcērtiet!

Lai katra savu Danu ņem
Un prom uz mājām iet!

Šurp nesiet aso zobenu!
Uz pusēm sadaliet!

Lai katra savu pusi ņem
Un prom uz mājām iet!

AKTIERI.

Tā runā viena sieva —

PIRMĀ SIEVA.

Kungs, taisnīgi tu lem.
Jo es tev saku — tas ir mans.
Jo es tev saku — tas ir mans.
Jo es tev saku — mans!

AKTIERI.

Jā, kurai pieder bērns?

Tā runā otra sieva —

OTRĀ SIEVA.

Kungs, žēlo bērniņu!
Jo es tev saku — tas nav mans.
Jo es tev saku — tas nav mans.
Tik žēlo bērniņu!

AKTIERI.

Jā, kurai pieder bērns?

“ZĀLAMANS” (Otrajai sievai).

Ņem, māte, savu bērniņu.
Nu zinu — tas ir tavs.

Par dzīvību šo dārgākas
Vairs tevim otras nav.

Tu īstā māte bērniņam.
Ņem viņu, tas ir tavs.

Par dzīvību šo dārgākas
Vairs tevim otras nav.

AKTIERI.

Tā teica Zālamans!

(Izrāde beidzas. Aplausi, svilpieni. Aktieri klanās, “sievas” izrādās vīrieši, akrobātiski triki, “kumēdiņi”, kas nodzēš iepriekšējā nopietnību un kulminē trakā līksmībā.).

7. aina

Salaspils līvi ar vadoni Ako. Līvi — vīrieši, sievietes — formāli kristīti, par ko liecina krustiņi uz daudzu krūtīm. Daugavas krasts. Līvi tic rituālai iespējai kristīgo ticību nomazgāt ūdenī.

AKO.

Ai, brāļi, līvu asins plūst.
Uz vaigiem asras nenožūst.
Ai, brāļi, līvu saule riet.
Ai, projām Jūras māte iet.

Tai nepatīk tas dusmīgs Dies.
Kam dažs no līviem pielaidies.
Tas dūjas vārdiem uzrunā,
Bet dzeļ kā čūska zālienā.

LĪVU KORIS.

Tā zobens mūs nešķeļ
Kā krusts mūs šķeļ.

Tā zobens mūs nedzeļ
Kā krusts mūs dzeļ.

Tā zobens mūs nešķir
Kā krusts mūs šķir!

KĀDS LĪVS.

Vēl, brāļi, tas vienot var mūs!
Vēl, brāļi, tas vienot var mūs!
(Šī replika tomēr netiek uzklausīta.)

LĪVU KORIS.

Nost svešā ticība
Jāmazgā ir!
Minā une līvli!
Minā une līvli!

AKO.

Ai, projām Jūras māte iet.
Ai, projām viņu nelaidiet!
Kā jūras zālēs vēdzele
Zūd līvu tautas dvēsele.

AKO un SIEVIEŠU GRUPA.

Un Jūras mātes meitiņas —
Gan Rīdze, Gauja, Daugava
Kā smagu nastu viņus nes.
Tās svešu kungu kalpones.

LĪVU KORIS.

Tā zobens mūs nešķeļ
Kā krusts mūs šķeļ.

Tā zobens mūs nedzeļ
Kā krusts mūs dzeļ.

Tā zobens mūs nešķir
Kā krusts mūs šķir.

KĀDS LĪVS.

Vēl, brāļi, tas vienot var mūs!
Vēl, brāļi, tas vienot var mūs!

(Replika tiek uztverta nedraudzīgi.)

VĪRU GRUPA.

Nost svešā ticība
Jāmazgā ir!
Minā une līvli!
Minā une līvli!

AKO.

Ai, brāļi, līvu asins plūst.
Uz vaigiem asras nenožūst.
Ai, brāļi, līvu saule riet.
Ai, projām Jūras māte iet.

Vēl vidū jūras dzirnas maļ.
Nāc, Jūras māte, atpakaļ!
Zūd līdz tev līvu dvēsele
Kā jūras zālēs vēdzele.

(Līvi it kā brien Daugavā, lai nomazgātu kristīgo ticību. Parādās krustneši un uzbrūk līviem. Kauja. Gandrīz visi vīrieši tiek nogalināti, sievietes savaņģotas. Krīt arī krustneši. Pēdējais dzīvs cīnās Ako. Krustneši to pievārē un beidzot nocērt viņam galvu.)

8. aina

Dievkalpojums bīskapa Alberta baznīcā Rīgā. Bīskapa bruņinieki, krustneši, mūki, namnieki, Indriķis, Teoderiks.

ALBERTS.

Dieva, Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā.

VISI.

Āmen.

ALBERTS.

Dominus vobiscum.

VISI.

Et cum spirittu tuo.

ALBERTS.

Sursum corda.

VISI.

Habemus ad Dominum.

ALBERTS.

Gratias agamus Domino Deo nostro.

VISI.

Dignum et iustum est.

ALBERTS (gaiši, apgaroti)

Viens Kungs un viena ticība.
Tā ir šīs zemes cerība.
Tev viņu dāvāt, Marija,
Ir mana laime augstākā.

VISI.

Terra Marianna! Terra Marianna!
Terra Marianna!

ALBERTS.

Viens Kungs un viena ticība.
Šai dzīvē mana sūtība.
Ir līvu zeme dāvana.
Tev, Visusvētā Marija.

VISI.

Terra Marianna! Terra Marianna!
Terra Marianna!

ALBERTS.

Viens Kungs un viena ticība,
Un dvēsele, kas pestīta,
To saņem cēlā Jaunava,
Tu, Dievamāte Marija.

VISI.

Terra Marianna! Terra Marianna!
Terra Marianna!

(Uznāk krustnešu pulciņš ar Ako galvu uz sudraba (zelta?) paplātes, kas izpušķota ar ziediem. Kareivīgi, vitāli.)

KONRĀDS, HARBERTS, DANIĒLS.

Lai līgsmāka šī lūgšana,
Mums ir vēl viena dāvana!
Kā zīme, ka ir kristīta
It visa, visa Līvzeme!

INDRIĶIS.

Ako!

KORIS (izsaucieni).

Ako! Ako!

KONRĀDS, HARBERTS, DANIĒLS.

Kā suns pie saviem vēmekļiem.
Viņš atgriezās pie pagāniem.
Nu nāve mācība ir tiem.

INDRIĶIS.

Ako!

KORIS (izsaucieni).

Ako! Ako!

KONRĀDS, HARBERTS, DANIĒLS.

Lai līgsmāka šī lūgšana,
Mums ir vēl viena dāvana!
Kā zīme, ka ir kristīta
It visa, visa Līvzeme!

VISI.

Terra Marianna! Terra Marianna!
Terra Marianna!

ALBERTS (saņem dāvanu — Ako galvu. Tā ir smaga gan tiešā, bet jo vairāk
pārnestā nozīmē. Alberts smagi sajūt pretrunu šai situācijā un
tas liek viņam mainīt intonāciju. Smagi, izmisīgi.)

Viens Kungs un viena ticība —
Šai dzīvē mana sūtība.
Ir līvu zeme dāvana,
Tev, Visusvētā Marija…

(Paliek ar Ako galvu Dievmātes svētbildes priekšā uz ceļiem.)

1. cēliena beigas

Recenzijas:

Adamaite U. Stāsts par divām Mārām (arī par rokoperu “Indriķa hronika”) // Māksla Plus, 2000./2001., Nr.6, 18.-20.lpp.
Lūsiņa I. Indriķa hronika: ne tikai vēsture // Diena, 2000., 5.oktobris, 13.lpp.
Mugurēvičs Ē. Skatoties un klausoties “Indriķa hroniku” // Literatūra un Māksla Latvijā, 2001., nr.2, 11.janvāris, 11.lpp.
Radzobe S. Vārdos jau atbildes nav // Neatkarīgā Rīta Avīze, 2000., 14.oktobris, 13.lpp.
Vanags J. Lai Latvija nebūtu asara uz Dieva vaiga // Teātra Vēstnesis, 2000., nr.4, 30.-34.lpp.

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn