Populārākie raksti

dzivais_udens

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

margareta

Margarēta

Anotācija: "Margarēta" ir kamerspēle divās daļās pēc J. V. Gētes darba ...

mz_izlase_small

Zemes nodoklis

Anotācija: Traģikomēdija "Zemes nodoklis" ir sarakstīta 2003. gada sākumā. Lugā ir 2 ...

zupu_bertulis

Še tev Žūpu Bērtulis!

Anotācija: Lugas pamatā ir kopš latviešu teātra sākumiem pazīstamais dāņu klasiķa ...

mz_izlase_small

Tobāgo!

Anotācija: "Tobāgo!" ir traģikomiska dziesmuspēle divās daļās, sarakstīta 2001. gadā. “Tobāgo!” atver ...

Anotācija:

“Margarēta” ir kamerspēle divās daļās pēc J. V. Gētes darba “Fausts” motīviem, sarakstīta 1998. gadā. Izmantoti arī citāti no pamatdarba.

Lugā ir 3 darbojošās personas – 1 sieviete un 2 vīrieši.

Pēc 25 gadiem cietumā pie Grietiņas (Margarētas) ierodas Advokāts, lai novestu līdz galam aizmirsto “lietu”. Fausta problemātika skatīta sievietes – Margarētas acīm kā mūsdienīga parafrāze par Faustu – 20. gs. reprezentantu. Faustiskā filozofija, autoresprāt, ir pamatā 20. gs. totalitārismiem – gan brūnajam, gan sarkanajam. Margarēta – noziedzniece? Upuris? Intīmais, privātais, universālais, globālais? Sievišķais un vīrišķais? Kas ir Advokāts? Atvadas no 20. gs. un jautājumi 21. gs.

Iestudējumi:

Luga iestudēta 2000. gadā Jaunajā Rīgas teātrī. Atzīta par labāko oriģināldramaturģijas iestudējumu 2000./01. sezonā.
Režisors – Viesturs Kairišs.
Māksliniece – Ieva Jurjāne.
Lomās – Maija Apine, Andris Keišs, Kaspars Znotiņš.
2005. gadā luga iestudēta Lietuvā, Juozas Miltinis Drāmas teātrī, Albina Kelera (Albinas Keleris) režijā.
Pirmizrāde – 2005. gada 19. februārī.
29. martā Margarētas lomas atveidotāja Asta Priedeitei saņēma Skatuves Zelta krustu par labāko sieviešu lomas atveidojumu 2004./2005. gada sezonā.
2002. gadā luga iestudēta arī Ausekļa Limbažu teātrī. Režisore – Inta Kalniņa
“Margarēta” ir tulkota angļu, vācu, krievu, zviedru un lietuviešu valodās.

FRAGMENTS:

Pirmdiena.

Zaļā ceturtdiena.

Atveroties priekškaram, aiz tā atklājas vēl viens, kuram cauri neskaidri jaušama sievietes figūra un “ratiņa” griešanās. Skan fragments no slavenās F. Šūberta dziesmas (vācu valodā) “Grietiņa pie ratiņa”. Otram priekškaram pašķiroties, atklājas, ka tas, kas griežas, nebūt nav tradicionālais vērpjamais ratiņš, bet gan divritenis — trenažieris, kuru sparīgi min Margarēta. Tā ir cietuma kamera ar augstu, šauru lodziņu un stingri aizbultētām durvīm. Bez jau minētā trenažiera redzams arī kafijas vārāmais automāts un plaukts ar daudzām grāmatām. Atskan atslēgu žvadzēšana, durvju klaudziens, un pa tām ienāk Advokāts.

MARGARĒTA.

Paldies. Un nolieciet turpat, kur vienmēr.
Nu, kas tad vēl?

ADVOKĀTS.

Es jūtos pārsteigts par šo kameru.

MARGARĒTA (nokāpj no trenažiera).

Vai, piedodiet. Es domāju, ka uzraugs
kā vienmēr atnesis ir pusdienas!

ADVOKĀTS.

Tas, ko es redzu, ir diezgan netipiski mūsu cietumiem…

MARGARĒTA.

Par to ir jāpateicas ārzemniekiem.
Kaut kādam fondam.|
Humānajai palīdzībai.
Kad mani atveda, te bija tikai salmi guļasvietai…

ADVOKĀTS.

Es teiktu pat — te zināms mājīgums…

MARGARĒTA.

Kad visa dzīve jāpavada cietumā,
Tas kļūst par mājām gribot negribot.

ADVOKĀTS.

Ak, jā, nu — sveicināti, kundze.

MARGARĒTA.

Sveiki. Ko jūs vēlaties?
Es neesmu pie viesiem pieradusi.

ADVOKĀTS.

Lai ļauts man priekšā stādīties —
Es — jūsu Advokāts.
Man uzdots aizstāvēt jūs tiesā.

MARGARĒTA.

Tiesā? Kādā tiesā? Tā taču sen jau notikusi.

ADVOKĀTS.

Jā, mulsinoši apstākļi. Šī lieta, kas man uzticēta,
ir tiešām sena. Taču, redziet —
tais lielās pārgrozībās,
kas mūsu zemi skārušas,
tais garos juku gados… Bij jūsu lieta — šo vārdu tiešā nozīmē — es būšu ļoti atklāts —
aiz skapja aizkritusi.
Kad beidzot kārtība sāk valdīt mūsu valstī…
Nu, vismaz sāk.
Kaut daudz ko varētu vēl vēlēties…

MARGARĒTA.

Ko jūs no manis gribat?

ADVOKĀTS.

Pavisam īsi sakot, izrādījies,
ka jūsu lieta tiesā
nemaz nav skatīta.
Jā, gadījums nav parasts.
Bet tagad atkal tā ir dienas kārtībā.
Šī jūsu smagā lieta. Šo vārdu tiešā nozīmē.
Vai varbūt tomēr pārnestā? Jo mapīte ir viegla.
Vienalga. No jauna tiks tā izskatīta.
Un tiesa lems par soda mēru jums.

MARGARĒTA.

Jūs mani tikai baidīt esat atnācis.

ADVOKĀTS.

Ak, ja tik vien…

MARGARĒTA.

Un traucēt manu mieru.

ADVOKĀTS.

Mieru?

MARGARĒTA.

Jā, mieru. Kas šajos garos gados sūri grūti gūts.
Vai tad es neesmu še cietumā
un neizciešu sodu?
Un vai tad soda mērs man nav
šis mūža ieslodzījums?
Kamdēļ tad tura mani te
divdesmit piecus gadus?
Daudz vairāk nevar būt jums pašam.
Tas taču mūžs!
Es esmu cietumā.
Es esmu nosodīta.

ADVOKĀTS.

Jūs, kundze, maldāties.
Tā varētu gan šķist jums subjektīvi.
Bet tiesvedībai sava loģika.
Līdz šim jūs juridiski bijāt tikai aizturēta.

MARGARĒTA.

Divdesmit piecus gadus? Aizturēta?

ADVOKĀTS.

Kaut neesmu es atbildīgs par kļūdu,
kas pieļauta, man ļoti žēl,
ka tā ir noticis.
Man vēlreiz jāpaskaidro —
ir lielas pārmaiņas šo zemi skārušas…

MARGARĒTA.

Es lasu avīzes! Un klausos radio!

ADVOKĀTS.

Un jūsu lieta bija noklīdusi.
Tā vienreiz jānoved līdz galam.
Jums beidzot izvirzīta apsūdzība.
Un tālab esmu še, valsts nozīmēts,
jums būt par advokātu.

MARGARĒTA.

Nē, tie ir māži! Es murgoju!
Es jūku prātā!

ADVOKĀTS.

Ārsts — psihopatologs to neapstiprina.
Jā, tiesa gan, jums esot bijušas
kaut kādas problēmas ar psihi.
Pašā sākumā.
Tās kvalificētas kā šoka stāvoklis
pēc visa notikušā.
Kā īslaicīgi nervu traucējumi.
Šī brīža apzīmējums — normāla.

MARGARĒTA.

Es atsakos tam visam noticēt.
Tā nemēdz būt. Un noilgums?

ADVOKĀTS.

Uz jums tas attiecināts netiek.
Jo, diemžēl, kundze, jūsu noziegumi
ir pārāk briesmīgi.

MARGARĒTA.

Kaut izgaistu jūs, rēgs!

ADVOKĀTS.

Nav tādu iespēju.
Un nesakrīt ar maniem pienākumiem,
par ko man maksā valsts,
kaut nelielu, bet tomēr — algu.
Es esmu izstudējis jūsu lietu —
un esmu atradis daudz pretrunu.
Es ceru, ka jūs pati savā labā
man palīdzēsiet tikt pie skaidrības.
Jums nāksies atcerēties dažas detaļas.

MARGARĒTA.

Ak tur tas suns ir aprakts!
Detaļas! Jūs alkstat detaļu?
Jūs esat rakstnieks!
Vai varbūt avīžnieks?
Tie kāri ir uz detaļām
Kā suns uz kauliem.
Jums netiks, kungs, šis saldais ēdiens!
Es esmu visu aizmirsusi.

ADVOKĀTS.

Jūs, protams, varat atteikties no
advokāta.
Bet, ceru, nojaušat,
ka prokurors jums prasa
to soda mēru augstāko,
un, proti, nāvi.
Un nāvessods nav atcelts vēl šai valstī.

MARGARĒTA.

Ejiet projām.

ADVOKĀTS.

Apdomājiet labi.
Es redzu, ka par spīti visam
nav dzīvesdziņa pametusi jūs.
Kas ir šī grāmata,
ko studējat?

MARGARĒTA.

Vārdnīca.

ADVOKĀTS.

Jūs apgūstat te svešvalodas?

MARGARĒTA.

Nē, pūlos savu neaizmirst.
Vai zināt, kas ir delvērde?

ADVOKĀTS.

MARGARĒTA.

Un deinis?

ADVOKĀTS.

MARGARĒTA.

Un damaksnis? Un dzedzieda?
Un dedestiņas?

ADVOKĀTS.

MARGARĒTA.

Un dabūtenis?

ADVOKĀTS.

To es zinu! — Ārlaulības bērns.
Bet pārtrauksim šo spēlīti.
Es nācis neesmu jums laiku pakavēt.
Turklāt jums tā ir ļoti maz.
Jūs savas lietas nopietnību
aizvien vēl neapzināties.
Ir uzsākts tiesas process.
Valsts apsūdzību uztur prokurors
un prasa nāvessodu jums.

MARGARĒTA.

Cik savādi… Kaut kur kāds vēlas manu nāvi.
Par mani tātad domā kāds.
Par mani domā. Cik patīkami.
Kur, nāve, tava izkapts
bij pieslieta šos garos gadus?

ADVOKĀTS.

Bez darba tā nekad nav stāvējusi.

MARGARĒTA.

Nāvi? Tagad? Jā, toreiz es pēc nāves alku. Bet tagad?
Kad esmu pilnīgi cits cilvēks?
Bet tagad… Nāvi?
Nē, nē. Nē, nē. Nē, nē.
(Tā ir samierināšanās ar situāciju. Abi iekārtojas garai sarunai.)

ADVOKĀTS.

Mums svarīgākās ir trīs epizodes.
Un tātad — pirmā: jūs noindējat savu māti.
Otrā — jūs noslīcināt savu bērnu.
Un trešā — jūs esat līdzvainīga
sava brāļa nāvē.
Un neaizmirstiet — es esmu jūsu
aizstāvis.
Jums jābūt vaļsirdīgai. Jums jāuzticas man.
Nu tātad — nozieguma pirmā epizode.
Jūs savu māti noindējāt.
Jūs viņu ienīdāt. Par ko?

MARGARĒTA.

Es — savu māti? Ienīdu?
Ko jūs te gvelžat. Es viņu mīlēju.
Es lūdzu, lieciet mani mierā!
Es esmu visu sen jau aizmirsusi!
Jums patīk mušām lēni noplūkt kājas?
Un bērnībā jūs kārāt kaķus?
Un galu galā — esmu attaisnota!
Tas pirmais, kas jums būtu jāzina!
Es glābta! Esmu glābta! Glābta!

ADVOKĀTS.

Kas to jums teicis?

Balss.

ADVOKĀTS.

Balss? Kāda balss?

MARGARĒTA.

No debesīm. Balss teica — glābta!
Tā skanēja no debesīm,
un visa mana būtība
to sajuta — es glābta! Glābta!

ADVOKĀTS.

Margarēt! Es atļaušos
jūs vārdā uzrunāt.
Jūs esat izglītota sieviete!
Es redzu tik daudz grāmatu.
Ja visas tās jūs esat lasījusi…

MARGARĒTA.

Jūs domājat, ka tā ir butaforija?

ADVOKĀTS.

Jums taču jāsaprot, ka tas
nav arguments! Kaut kāda balss!
Tas būs tas īslaicīgais šoka stāvoklis,
uz kuru norādījis ārsts!
Šo mūsu dialoga īso fragmentu
es svītroju. Jo tiesas zālē
šāds apgalvojums izraisītu tikai smīnus.

MARGARĒTA.

Tā bija Dieva balss.
Vai esat ateists?

ADVOKĀTS.

Nebūt. Bet mūsdienīgā tiesā
par liecinieku Dievu piesaukt grūti.
Nu, ja nu vienīgi šī balss
jums būtu ierakstīta lentā
un mēs to atskaņotu tiesas zālē.

MARGARĒTA.

Jūs ņirgājaties.

ADVOKĀTS.

Piedodiet. Mazliet. Un ziniet, pat ja būtu
jums ierakstīta lentā kāda balss,
tad kurš gan apliecināt spētu,
ka tā kas skan, tik tiešām Dieva balss.
No Dieva atšķirt Velnu
ir šodien diezgan grūta lieta.

MARGARĒTA.

Ja jūs to būtu dzirdējis, jūs…

ADVOKĀTS.

Bet neesmu. Un punkts!
Es atgriežos pie jautājuma…
Tātad vēlreiz —
vai savu māti ienīdāt? Par ko?

MARGARĒTA.

Es viņu mīlēju.

ADVOKĀTS.

Bet zemapziņā, tomēr… Par ko?
Kā redzams, arī Freidu jūs esat
studējusi…
Es lūkošu jums atgādināt dažas lietas,
kas varētu būt motīvs jūsu naidam.

(lasa)

* Jā, mūsu saimniecība ir tik sīciņa,
Un tomēr arī viņu vaj’ga vadīt.
Mums nava kalpones, viss manim
jādara:
Man vaj’ga vārīt, mēzt un šūt un adīt,
Un mana māte stingri pakaļ skata…
Jūs, acīmredzot, māte pazemoja,
tā kalpinot? Un bija valdonīga? Salta, skarba?

MARGARĒTA.

Nē, nē! Ar mīļu sirdi māte visu darīja.
Ar siltu, maigu roku virzīja.
Lai galdauts vienmēr tīrs,
Lai svaigas puķes vāzē,
Lai klons ar baltām smiltīm nokaisīts.
Un pati būdama kā skudriņa tik čakla
un salīkusi, smago nastu nesot,
man mācīja… — es taču biju bērns! —
Ka sieviete ir tā, ar kuras rokām
Dievs ienes mājās svētību.

ADVOKĀTS.

Jā, stereotips spēcīgs.
Jūs taču arī esat sieviete…
Bet jēdziens svētība, par nožēlu, ar jums
gan saistās maz.

MARGARĒTA.

Ak, mīļo māt! Es augu tev par prieku,
par palīgu! Es biju vienmēr, visur
tavs acuraugs un lepnums, acuraugs un lepnums…

ADVOKĀTS.

Un tomēr jūs, kā sakāt — acuraugs,
jūs savu māti noindējāt.

MARGARĒTA.

Cik vārga viņa bija, saudzējama, kusla.
Pēc tēva nāves bērns tik piedzima.
Par mirēju jau katrs māti uzskatīja.
Tik grūti viņa toreiz sirga,
Un lēnām tik un pamazītēm spirga.
To viņa jau ne domāt nevarēja —
To mazo dzīvībiņu pate zīdināt.
Ar pien’ un ūdeni, tā man viņš
piederēja.
Bet bij man arī savas sūras mokas —
No gultas celties, viņu aijāt, panēsāt.
Un rītā agri jau pie baļļas stāt,
Tad tirgū jāiet bij un jāzin ķēķis…

ADVOKĀTS.

Tā. Tā. Vai nenesās jums prāts
no mazā brēķa atbrīvoties?
Tas bērns tak nomira, vai ne?

MARGARĒTA.

Kā spējat domāt…

ADVOKĀTS.

Bet nomira tas mazais. Jūsu nasta!

MARGARĒTA.

Jā, māsiņa man aizgāja uz mūža dusu.
Ak, cik es ap to bērnu pūlējos;
Bet labprāt vēlreiz visas raizes uzņemtos, —
Tāds mīlams bērns!

ADVOKĀTS.

Gandrīz kā jūsējais, vai ne?

MARGARĒTA.

Gandrīz.

ADVOKĀTS.

Gandrīz kā jūsējais, ko slīcinājāt?

MARGARĒTA.

ADVOKĀTS.

Nu, labi, labi. Tas vēl priekšā.
Mēs tālāk netiekam par māti.
Tā uzkrāva jums pārāk daudz —
gan māju, mazo māsiņu, gan sevi pašu slimu…
Jums bija tikai četrpadsmit gadu.
Tas bij par smagu, tādēļ jūs —

MARGARĒTA.

Nē, nē! Ko runājat!
Un kas jums devis tiesības…

ADVOKĀTS.

Valsts. No valsts es nozīmēts jūs…

MARGARĒTA.

Spīdzināt?

ADVOKĀTS.

…tik aizstāvēt, ja tas būs iespējams. Lai es to spētu,
man vajag izprast jūsu rīcību.
Tik izprast, vairāk it neko.

MARGARĒTA.

Un tad jūs varēsiet
Pret mani attiekties ar izpratni.
Jūs esat diplomāts?

ADVOKĀTS.

Jums patīk dalīt lomas.
Man šeit tā tikai viena — advokāts.
Vai atceraties, Margarēt, to lādīti,
kas pēkšņi, nez no kurienes
jums mājās parādījās?

MARGARĒTA (atceras brīdi ar lādīti)

Jā. Jā.
Nekad es neredzēju vēl tai līdzīgu!
Šī rota lielmanīšai pat
Uz augstākajiem svētkiem noderētu.
Nez kā šī ķēdīte man piestāvētu?
Kaut būtu man šie auskari!

ADVOKĀTS.

Bet māte lādīti jums atņem!
Uzreiz! Un varmācīgi!
Un aiznes mācītāja kungam!
Cik netaisni, cik sāpīgi, vai ne?

MARGARĒTA.

Nē. Nē. Bij tikai viņu bailes pārņēmušas.
Ak, māmiņa! Tai izlikās, ka rotas
man nesīs nelaimi. To, mīļo Grietiņ,
viņa teica, mēs labāk dosim
Dievmātei par ziedu, tai Jaunavai
Vissvētākai. Tā labāk darīsim mēs, mīļo Grietiņ.

ADVOKĀTS.

Hm… Piedodiet par jautājumu. Grietiņ…
Tas ir tik personisks… Bet lietai svarīgs.
Vai jūs tai brīdī bijāt jaunava?

MARGARĒTA.

Nekad vairs mani nesauciet šai vārdā!
Es esmu Margarēta. Grietiņas vairs nav.

ADVOKĀTS.

Jā, labi. Margarēt.
Vai jūs tai brīdī bijāt jaunava?

MARGARĒTA.

Man bija četrpadsmit gadu.
Man tikko mēnešreizes bija sākušās.
Es kautrībā nemaz to mātei nesacīju,
vien Martai — kaimiņienei. Viņa smējās
- jā, Grietiņ, tā nu ir — redz, vīrieši —
tie asiņo pēc kaujas, bet sievietes —
tās visu mūžu! Vai esi, viņa smējās, Kaujas gatavībā?
Vai biju jaunava? Ja tik vien jaunava.
Es biju bērns.

ADVOKĀTS.

Un tad jūs tā kā bērns,
kurš aizsvilst pēkšņās dusmās
par mantiņu, kas atņemta,
tad jūs…

MARGARĒTA.

Nē, nē. Tā nebija. Kā jūs tā varat domāt!

ADVOKĀTS.

Es meklēju vien slepkavības motīvu.
Šī sūrā bērnība, šī apspiestība,
šī grūtā nasta tādā vecumā,
un īpašums, kas atņemts, — tas viss
var provocēt uz noziegumu
un arī — iežēlināt tiesu.

MARGARĒTA.

Ie-žē-li-nāt? Jūs sakāt — iežēlināt?
Cik pretīgi!

ADVOKĀTS.

Nē, pretīgi
ir jūsu noziegumi. Tie, lūk, ir pretīgi.
Šīs baismās slepkavības!
Man aplikusi, lēdij, jūsu loma!
Tad galu galā — kādēļ jūs nonavējāt savu māti?
To klājiet vaļā!
Man ir jāstrādā!
Šī prāva var būt izšķirīga
Manā karjerā! Tik tādēļ es te cenšos.

MARGARĒTA.

Vai esat kādreiz mīlējis? Nu vismaz savu māti?

ADVOKĀTS.

Man nav jums jāatbild!
Jā, esmu! Man ir līgava.
Bet jautājumus uzdodu te es!
Un, Dieva dēļ, jūs manai mātei lieciet mieru.
Tad, kāda velna pēc, jūs savu māti —
vistuvāko, kas cilvēkam ir dots,
tā ņēmāt vienu vakaru
un noindējāt?

MARGARĒTA.

Vai es to izdarīju?
Jā, patiešām es.
Trīs pilienus no mazas pudelītes
ar rokām drebošām es lēju tasē,
ko mīļā māte katru vakaru
pirms dusas tukšoja ar kumelīšu tēju.
Lai viņai ciešāks miegs,
lai neatmostas pēkšņi, kad…

ADVOKĀTS.

Stop! Atvainojiet —
lai ciešāks miegs, lai pēkšņi neuzmostas?
Jūs gribat teikt,
ak, kaut tas būtu tiesa! —
ka slepkavība bij
bez iepriekšēja nodoma?

MARGARĒTA.

Jūs neticat?

ADVOKĀTS.

Vai ticu, neticu — tas nav no svara.
Bet tas ir trumpis aizstāvības spēlē.
Jūs tiekat apsūdzēta tīšā slepkavībā.
Bet jūsu izteikumi
var mainīt lietas būtību…
Kur nāves zāles ņēmāt?
Ne taču aptiekā uz stūra!
Būs tomēr plāniņš ilgi perināts?

MARGARĒTA.

Es domāju — tās tikai miega zāles…

ADVOKĀTS.

Tās jūs māte pastāvīgi lietoja?
Kā antidepresantus?

MARGARĒTA.

Nē, māte tādas lietas nepazina.
Tāpat kā es.

ADVOKĀTS.

Kur jūs tās dabūjāt?
Kas jums tās iedeva?

MARGARĒTA.

Vai tiešām esat gatavs brūci plēst?
Vai nebūs bailes tajā ieskatīties?

ADVOKĀTS.

Jūs mani nedrošiniet.
Drosmes vajag jums.

MARGARĒTA.

Tas bija viņš. Tas bija Heinrihs.

ADVOKĀTS.

Heinrihs? Vai domājat jūs Faustu?
Tāds vārds tiktiešām figurē šai lietā.
Bet viņš jau miris.
Tas nāk par labu jums. Šo to
mēs novelt varētu uz viņa kamiešiem.

MARGARĒTA.

Ko, Heinrihs miris?
Tas spēks, tas spars, tā uguns liesma —
ir dzisusi? Tā kvēle, dedzība,
tā maigā, karstā miesa?
Kamdēļ man jātic jums?
Kas īstenībā esat? Ko jūs gribat?

ADVOKĀTS.

Mans mierinājums nebūs liels,
bet tomēr. Ir viņam labāk,
ka viņš tajā saulē. Šai saulē arī viņu
sagaidītu tiesa.

MARGARĒTA.

Bet es jau pati paņēmu to pudelīti!
Ne viņš, bet es tās zāles ielēju!

ADVOKĀTS.

Bet domājāt, ka tās ir miegam?
Nekādā veidā Fausts,
vismaz līdz šim,
ar jūsu noziegumiem saistīts netiek.
Mums, toties, rokā pavediens ir jauns.
Fausts tātad, mudinātājs bija!
To pasvītrojam. Viņš bij tas rīkotājs.
Kas viņam bij pret jūsu māti?

MARGARĒTA.

Viņš mani mīlēja.

ADVOKĀTS.

MARGARĒTA.

Ak, vai nekad, viņš mēdza teikt,Pie tavām krūtīm pamist nespēju,
Lai sirdij sirdī, dvēslei dvēslē pārplūst ļautu.

ADVOKĀTS.

Un — miesai miesā — to viņš neteica?

MARGARĒTA (atceras).

Ak, kaut es viena šonakt gulētu!
Es šonakt labprāt durvis neaizšautu.
Bet māte ir tik visai modrīga.

ADVOKĀTS.

Nu, ja. No vienas puses — ir sliktāk, nekā likās sākumā.
Nu slepkavības motīvs rokā. Cik primitīvs!
Lai māte nedzird jūsu mīlas elsas,
lai nedzird gultu čīkstam,
tai bija jāmirst, lai jūs mīlētos! No otras puses —
jūsu nodarījums
nav vairāk vien kā neuzmanība.

MARGARĒTA (atceroties).

Kad tevi, mīļais, uzskatu, kas tā par varu,
kas mani dzen, lai tavu gribu daru?

ADVOKĀTS.

Un akla pakļaušanās.
Vairāk it nekas.

MARGARĒTA.

Un vairāk ir nekas?

ADVOKĀTS.

Šo apsūdzības pirmo pantu
es spēšu tiesā noraidīt bez pūlēm.
Mums veicas, Margarēt.
Es negribu par agru
jums iedvest cerību —
vēl tāda lieta ir
kā sodu saskaitīšana.
Kas attiecas uz epizodi šo —|
nav problēmu!
Vai jūs man neaizdotu
līdz rītdienai šo vārdnīcu?
Šī svešvaloda — kā tur bija?
— deinis, un delvērde,
un damaksnis, un dzedzieda —
tas mani intriģē.

MARGARĒTA.

Ko vēl ne! Tas ir inventārs.
Es nedrīkstu. Un nevēlos.
Un vispār — vācieties pie velna!
Tā bija kļūda, ka es ielaidos ar jums.

ADVOKĀTS.

Kādēļ? Mēs labi pastrādājām.
Rīt turpināsim šajā pašā laikā.
Jums taisnība — lai paliek vārdnīca.Man jānoskaidro, kas bij Fausts.
Uz redzēšanos.

MARGARĒTA.

Ejiet ātrāk projām.

(Durvju žļerkstoņas pavadīts, aiziet.)

MARGARĒTA.

Māt, kad tu nepamodies vairs,
es tūdaļ neaptvēru.
Es biju visa liegas mīlas tvīksmē.
Viņš bija tikko aizgājis. Jau svīda
gaisma.
Es slēpu palagu ar mūsu mīlas pēdām
un priecājos, ka tu vēl necelies.
Kaut citkārt tu jau būtu
sen plīti iekūrusi un klusi, ierasti
pa ķēķi grabinātos. Kā pelīte.
Ak, mīļo māt!
Es skatījos uz tavu stingumu,
kam es vēl nezināju vārda.
Es skatījos uz tavu vītumu,
līdz apziņā man uzplaiksnīja vārdi,
tie bija — nāve. Un — slepkava.
Bet manī gavilēja asins.
Es ziedēju. Es plauku.
Un nāve, vaina — likās man
tik neiederīgs murgs, kurš uzpeld īsu brīdi
garā mīlas sapnī.
Kad tu jau biji šķirstā, māt,
to Marta izklāja ar margrietiņām.
Bet ko es darīju, ak, piedod, piedod!
Es ņēmu tās, lai plūktu ziedlapiņas
ar rokām svīstošām — Mīl? Nemīl?
Mīl? Nemīl? Mīl? Nemīl? Mīl? Nemīl?
Mīl! Un visu laiku iznāca man — mīl!
Es raudāju no prieka.
Kad Marta ienāca un mani redzēja,
bez rimas ziedus plūkājam,
tā tikai noteica — ak, Grietiņa,
mazs, nabags bērns! No sāpēm
gluži vai kā sajukusi. Nē, māt!
Es biju jukusi no mīlas!
Es domāju par viņu.
Atcerējos viņu. Tos vārdus. Glāstus.
Baudu!
Tu gulēji tur viena, viena, viena.
Es biju atšķēlusies. Tevi pametusi.
Es biju atšķīrusies. Tevi nodevusi.
Es, tava Grietiņa, tavs acuraugs
un lepnums.
Dēļ vienas mīlas nakts.
Es esmu slepkava.
Un pat pie kapa — es nedzirdēju it
nekā,
ko teica mācītājs.
Es dzirdēju tik savas asinis
kā karstu ūdenskritumu
un saldus pukstus vēdergalā,
Un domāju par jaunu mīlas nakti.
Es esmu tevi nodevusi, māt.
Es esmu nolādēta.

Recenzijas:

Adamaite U.Vilnas zeķēs un Briseles mežģīnēs // Literatūra un Māksla Latvijā, 2001., nr.15, 12.apr., 11.lpp.
Gaižūns S. Stāsts par Margarētu un Faustu kā juridiska problēma // Karogs, 2002., nr.2, 79.-84.lpp.
Grīnvalds D. Margarēta – Gētes un mūsu laikabiedre // Karogs, 2000., nr.4, 234.-235.lpp.
Radzobe S. Margarētas ceturtā slepkavība // Neatkarīgā Rīta Avīze, 2001., 2.aprīlis, nr.78, 13.lpp.
Zieda M. Eiroskepticisms cietuma kamerā // Neatkarīgā Rīta Avīze, 2001., 23.marts, nr.70, 13.lpp.

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to MySpace