Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

"Lāčplēsis"

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

"Pilna Māras istabiņa". Piln

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Anotācija:

“Pilna Māras istabiņa” ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. gadā. Šis ir pirmais M.Zālītes dramaturģiskais darbs.

Luga bāzēta uz folkloras un mītu motīviem. Māra – mitoloģiska būtne mirušā tēva bērniem dāvā to, ko viņi visvairāk vēlas. Vecākajam dēlam mītisko galdautu (“galdiņ, klājies!”), kas sniedz materiālu nodrošinājumu; vidējam dēlam – septiņjūdžu zābakus, kas ļauj apceļot pasauli; jaunākajam – cepuri, kas dara neredzamu, un kā karavīram sniedz iespēju bez dzīvības briesmām uzvarēt kaujās. Māsai tiek dota iespēja rakstīti, – talants. Taču balvas nesniedz cerēto laimi un piepildījumu. Varoņi cieš morālu sakāvi.

Iestudējumi:

Luga iestudēta Jaunatnes teātrī. Pirmizrāde – 1983. gada septembrī
Lomās – Uldis Pūcītis, Imants Skrastiņš, Rūdolfs Plēpis, Anda Zaice, Ārija Stūrniece, Vilis Bārda, Dina Kuple, Edgars Liepiņš, Tālivaldis Āboliņš, un citi
Režisors – Pēteris Pētersons
Scenogrāfs – Ilmārs Blumbergs
Komponists – Andrejs Laukmanis

 
Luga iestudēta arī Sanfrancisko Mazajā teātrī (režisors Laimonis Siliņš), Sidnejas Latviešu teātrī (režisore Anita Apele) un Toronto Latviešu tautas augstskolā (režisore Dace Šmite).

Foto: Jānis Deinats

2016.gadā bija pagājuši 35 gadi kopš lugas sarakstīšanas un nedaudz mazāk kopš plašu rezonansi ieguvušā iestudējuma Jaunatnes teātrī. Ir citi laiki, cita paaudze, kurai gribas pārskatīt savu dzīvošanu, meklēt atbildes uz jautājumiem – kas dara mūs stiprus, kas vājus? Tas ir katras paaudzes atziņu ceļš. Šo ceļu ejot, var pārdomāt dzīves ideālus, pārliecību un vērtību pamatus, lai turpinātu tiekties, lai neapstātos, neizzustu.

Lomās: Regīna Razuma, Elita Kļaviņa, Iveta Pole, Ance Strazda, Andris Keišs, Vilis Daudziņš, Gatis Gāga, Varis Piņķis, Andis Strods, Ivars Krasts, Edgars Samītis, Mārtiņš Velps vai Kārlis Freimanis

Režisore – Inese Mičule
Scenogrāfe, kostīmu māksliniece – Katrīna Neiburga
Komponists – Rihards Zaļupe
Gaismu mākslinieks – Oskars Pauliņš

Pirmizrāde 2016.gada 22.janvārī Jaunajā Rīgas teātrī

Recenzijas:

Edīte Tišheizere. Bet vai tev derēs? IR. 28.01.2016.

Normunds Akots. “Pilna Māras istabiņa” pēc 35 gadiem: nesaderīgas asinsgrupas. 2.02.2016.

Henrieta Verhoustinska. Izrādes “Pilna Māras istabiņa” recenzija. Latviešu Pantagriela mokas. Kultūras Diena 3.02.2016.

Silvija Radzobe. Tukša Māras istabiņa. Kroders.lv 5.02.2016.

***

Uzmanību!

Šeit lasāmais teksts uzskatāms par vienīgo autores pašas akceptēto tekstu.
Iepriekš publicētos variantus presē un grāmatās autore lūdz uzskatīt par aizstātiem un neizmantot.

***

PILNA MĀRAS ISTABIŅA

MĀRA ZĀLĪTE

Dramatiska poēma

Motto:

Esmu dziesma vai vaids – atšķirt nav viegli šīs skaņas,
Kas ceļas iz mūžīgām radību sāpēm.
Dzimstam vien zinu šo zemi un skaņas,
Kas ceļas iz mūžīgām radību sāpēm.

M. Z.

Personas

MIĶELIS vecākais brālis
INDRIĶIS vidējais brālis
NIKLĀVS jaunākais brālis
MADARA viņu māsa
ANDRS Miķeļa vecākais dēls
MADIS Miķeļa jaunākais dēls
ARTA viņu māsa
MĀRA Pirmmāte, Zemesmāte
RIŅĶIS Miķeļa viesi
STERBELIS

RAISKUMS
KRAUKLĪTIS
CEĻINIEKS
VIŅA KALPS
Kāda BALSS NO KAKTA

1. Vāķēšana

Vāķu nakts. Liela saimes istaba. Pamatīgi celta būve. Vēl nesen te valdījusi pārticība, taču tagad viss liecina par trūkumu. Uz bērēm ( izrunā stiepti ) guļ Tēvs baltās drānās. Bēres: trīs koki gareniski, trīs šķērsām, veido trejdeviņus krustus. Vāķu nakts pēc sena rituāla. Tēva bērni — Miķelis, Indriķis, Niklāvs, Madara un pa kādam kaimiņam. Skan sena raudu dziesma, kuru uzsāk viens un piebalso visi:

Miķelis
Ai, raudimis, raudimis
Šis vakariņis.

Raudimis, raudimis
Šis vakariņis.

Indriķis
Tēvs rauda namāi,
Māt’ istabāi.

Tēvs rauda namāi,
Māt’ istabāi.

Niklāvs
Tās maģās māsiņas
Dzirnu kambarēi.

Tās maģās māsiņas
Dzirnu kambarēi.

Madara
Tie mazie brālīši
Zirdziņu stallī.

Tie mazie brālīši
Zirdziņu stallī.

Raudu dziesmai seko vāķu rotaļa. Visi sastājas lokā pāra skaitlī, viens liekais vidū. Vidū stāvētājs dzied pantiņa pirmo pusi — jautājumu, rindā stāvošie atbild.

Parād, mazais balodīti: kā sēj magonītes?
– Tā sēj magonītes, tā sēj magonītes.
Parād, mazais balodīti: kā aug magonītes?
– Tā aug magonītes, tā aug magonītes.
Parād, mazais balodīti: kā plaukst magonītes?
– Tā plaukst magonītes, tā plaukst magonītes.
Parād, mazais balodīti: kā zied magonītes?
– Tā zied magonītes, tā zied magonītes.
Parād, mazais balodīti: kā vīst magonītes?
– Tā vīst magonītes, tā vīst magonītes.
Parād, mazais balodīti: kā plūc magonītes?
– Tā plūc magonītes, tā plūc magonītes.

Rituālajai rotaļai beidzoties, tūlīt uzsāk jaunu. Viens no vāķētajiem sēž uz krāģīša ar aizsietām acīm, bet citi, apkārt iedami, dzied. Dziesmai beidzoties, sēdētājs izvēlas kādu no apļa un nosēdina savā vietā. Dziesmu sāk vēlreiz. Aptuvenā jēga – kurš no mums būs nākamais.

Ko mēs labu stādīsim?
Cim, čim, čim.

Vienu kuplu ozolu,
Čim, čim, čim.

Nolauzīsi zariņu,
Čim, čim, čim.

Paliek tukša vietiņa,
Čim, čim, čim.

Rituāls noslēdzas tāpat kā sācies.

Miķelis
Ai, raudimis, raudimis
Šis vakariņis.

Raudimis, raudimis
Šis vakariņis.

Indriķis
Tēvs rauda namāi,
Māt’ istabāi.

Tēvs rauda namāi,
Māt’ istabāi.

Niklāvs
Tās maģās māsiņas
Dzirnu kambarēi.

Tās maģās māsiņas
Dzirnu kambarēi.

Madara
Tie mazie brālīši
Zirdziņu stallī.

Tie mazie brālīši
Zirdziņu stallī.

Uz skatuves paliek tikai mirušais Tēvs un viņa bērni. Miķelis, Indriķis, Niklāvs un Madara.

Madara
Nu es tev silti sedzu
Vienīgo villainīti.

Miķelis
Nesedz māsa, pašai sals.

Madara
Segšu, brāli. Tēvam sals —
Man sals siltā villainē.

Indriķis
Nesedz, māsa, – auksti vēji,
Pasaulē staigājot.

Madara
Segšu, brāli. Es neiešu
Tālus ceļus pasaulē.

Niklāvs
Nesedz, māsa. Tavi raksti
Satrūdēs zemītē.

Madara
Segšu, brāli. Zemes raksti.
Tie zemei piederēja.

Es rakstīšu debesīs.

Uzsedz Tēvam villaini.

Madara
Es tev lūdzu, mīļā Māra…
Miķelis
Dod man kapu atslēdziņu
Niklāvs
Lai es varu kapu slēgt…
Madara
Glabāt mūsu mīļo tēvu.

Žvadz atslēgas

2. Māras dāvanas

Turpat. Vecākais brālis Miķelis

Miķelis
Nu tēvs ir prom.
Turpat kur mūsu māte.
Būs viņam prieks ar māti sastapties, tik jaunu.
Cik jauna bija māmuliņa, kad tā mira!
Man acis slapjā vietā.
Miķelis kautrējas no savām jūtām, attaisnojas pats sev – tēla raksturojums.

Tēva žēl.
Nē, nav ko nožēlot. Būs viņam veļu valstī beidzot atpūta.
No mūža darbiem nepadarāmiem nekad. Nekad!
Dēļ maizes rieciena! Nu viņš
Pie Dieva galdiem sēdēs. Māras maizē. Māte blakus…

Sadusmots

Bet es? Bet mēs? Ko mums viņš atstājis?
Vien trūkumu. Vien katram kādas alkas.
Tās iesēt gan viņš prata.
Kā rudzus, miežus, saldos cukurzirņus.
Alkas. Alkas!

Aiz izsalkuma metas tumšs gar acīm,
Nav it nekā, ko remdēt melnu badu.

Kaut reizi saēsties un sajust sātu!

Ak, tēvs, kaut būtu man tas galdauts,
Par kuru stāstīji reiz mīļās bērnu dienās.
Kam pieder tāds, tam tikai jāteic
— galdiņ klājies! —
Un tad var ēst un dzert, var ēst un dzert,
Un ēst un dzert, un draugus pacienāt.
Un līksmoties un dzīrot līdz pat rītam! Ak!

Bet mums vēl maize tīrumā,
Vēl ilgi mums līdz maizei jāsvīst.
Un tad … Ak, rieciens biezs un smaržīgs,
Uz kļavu lapām izcepies un silts!

Bet it nekad, cik gribētos! Nekad!
Kaut reizi saēsties un sajust sātu!
— Ak, galdiņ klājies! —Sapnis…
Kaut vienreiz saēsties.
Kaut vienreiz sajust sātu!
Ja vien es zinātu, kur tādu meklēt,
Kam pieder brīnumainais galdauts.

Parādās Māra

Māra
Man.
Miķelis
Tfu, kas te māžojas! Tu mani nobiedēji.
Un kā nav kauna noklausīties.
Māra
Es nenoklausos, tomēr dzirdu visu.

Žvadz atslēgas Māras rokās.

M i ķ e l i s
Kas tās par atslēgām? Vai slēdzi durvis?
Nekad tās neslēdzam.Te nav, ko zagt.
Māra
Es slēdzu kapu. Paši lūdzāt.
Miķelis
Man nav uz jokiem prāts.
Tēvs nomiris. To liksim Māras klēpī.
Māra
Jā, viņu pieņemšu.
Miķelis
Tu esi …?
Māra
Esmu.
Miķelis
Ko? Tiešām īstenībā?
Man likās, – tikai dziesmās tevi piemin,
Ka tevi piesaucam aiz veca paraduma.
Māra
Ko dziesmās piemin, viss ir īstenība.
Tu gribi galdautu? Vai esi drošs, ka gribi?
Miķelis
Mīļā Māra, zemesmāte, tu mani laikam izsmej taujādama?
Vai gribu? Tas sapnis mans no bērnu dienām.
Galdiņ, klājies!
Kaut reizi saēsties un sajust sātu!
Māra
To dodu tev, bet nesaki — paldies.
Miķelis
Paldies! Paldies!
Māra
Es teicu – klusē!

Māra prom. Miķelis ar galdautu prom.

* * *

Otrais brālis — Indriķis

Indriķis
Deg uguns dvēselē. Tā mani aprīs,
Tāpat kā stalli, piedarbu un riju.
Vairs mātes nebija, kas prata ugunsvārdus.

Tā nemiers kārpās sirdī
Kā straujais zirgs, kas krita vīvelēs.

Nu guli šaurībā, tāpat kā dzīvojis.
Bet, tēvs, es gribu plašāku sev telpu!
Ne šaurās robežas, ne liesās ežas,
Kas tēvuzemi skauj no visām pusēm!
Brīvs! Nepiesaistīts! Nenolemts!
Tāds gribu būt.
Par tālām, svešām, brīnišķīgām zemēm
Tu stāstīji, pats slepus ilgodamies, jā! To jutu.
Tu manā sirdī metis sēklu,
Kas dīgdama nu mani pušu plēš
Kā asns zīli!

Tēvs, tēvs, kur gan tie septiņjūdžu zābaki?
Es vilktu kājās tos,
Un pasaule tad iecirstos man krūtīs, tēvs!
Kur ir tie septiņjūdžu zābaki,
Ko solīji man lielam uzaut?

Parādās Māra ar zābakiem rokās

Indriķis
Aizrāvies nepamana
Es gribu augstus kalnus! Dziļas aizas!
Aiz trejdeviņiem zemēm zilus brīnumus!
Ak, brīvība! Uz priekšu ceļš un ceļš!
Ja tikai būtu man tie septiņjūdžu zābaki!
Indriķis ierauga Māru

Ko vēlies, svešomāt?
Tu esi ienākusi bēdu namā.
Ej, māmiņ, ej, kamēr vēl saule augstu,
Mēs esam nabagi, mēs nevaram tev līdzēt.
Māra
Kad gribu, nāku. Aizeju, kad gribu.
Indriķis
Ko neteiksi, šī vēl te izrunāsies.
Nu ej, kad saka, pašiem mums nav maizes!
Nu nevar atkauties no ubagiem!

Nav Zemesmāte labvēlīga mums.

Māra
Nav tiesa. Jums Māra labu vēl un dod.
Vai proti saņemt?
Žvadz atslēgas

Indriķis
Sirds nodrebēja.
Kā neredzama roka būtu skārusi
No aizmūžiem.
Māra
Viss manā rokā.
Kā, lūk, šie zābaki.
Vai derēs?

Indriķis
Prāts bēdu apmiglots?
Uz zābakiem
Nē, tie ir īsti. Septiņjūdžu!
Es redzu mežagalus
Zem savām kājām. Upeslīčus.
Un dižceļus!
Kā ātrumā man mati plivinājas.
Jel dod tos, svešomāt!
Māra
Bet, vai tev derēs?
Indriķis
Ak, derēs, derēs!
Māra
Vai tev derēs?
Indriķis
Nu, cik var prašņāt!
Aptver, ar ko runā
Piedod. Es teicu — svešomāt,
Bet tu jau esi…
Reiz māte maziem tā mums dziedāja –
It kā atceroties
Pilna Māras istabiņa
Sīku mazu šūpulīšu …
Māra
Kā atsaucoties
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi kustējās .

Māra dod zābakus, prom. Indriķis ar zābakiem prom.

* * *

Trešais brālis — Niklāvs

Niklāvs

Tā loze man ir kritusi.

Indīgi
Bēdājās ciema ļaudis – ko karā sūtīsim.
Sūtīsim to puisīti, kam nav tēva, māmuliņas.
Kā citādi!

Raudulīgi
Kam nav tēva, māmuliņas…
Jau atmiņā ir izbalojis mātes vaigs.
Bet atmiņas par viņu — viss mans gaišums.

Tēvs nomiris, bet raudu es par māti!
Tēvs nomiris, bet raudu es par māti?
Cieti, apņēmīgi
Jauni puiši karā gāja, – sirdi slēdza akmenī.
Par taisnību! Par brīvību! Pret ienaidnieku!
Nedroši
Bet, kā es katrreiz zināšu,
Kur ienaidnieks, kur taisnība, kur viltus?
Bravūrīgi
Gan zinās karakungi!
Eh, kas man karā — kāda bēda!
Kundziņš manu bēdu nes,
Es tik kunga zobentiņu!
Sirsnīgi
Māsiņ, manu rakstītāj,
Rakst’ nu kara karodziņu.
Raksti zaļu vai sarkanu…Man vienalga,
Jo kara laukā mani cirtīs pirmo,
Es vienmēr pirmais krītu acīs.
Gan pirmais kritīšu no ienaidnieka rokas.

Bet, ja man būtu cepure, kas dara neredzamu . ..
Jā, tāda ir, tēvs stāstīt zināja,
Un esmu redzējis to savos bērna sapņos.
Kļūst neredzams, kas tādu uzliek galvā. Jā!
Ar iedomātu zobenu
Kliuks, klauks! Ha! Ha! Oho, hoho!
Cik naidniekam gan būtu muļķīgs ģīmis,
Kad es, tāds neredzams, tam virsū gāztos!
Es darītu gan brīnumdarbus,
Ja būtu neredzams!

Parādās Māra

Māra
Tu stiprs arī redzams.
Niklāvs
Es stiprs gan, bet ne jau neuzveicams.
Bet negribas krist kaujā, bojā iet.
Kad dzīvība pa dzīslām kāpj kā sulas. Mirt negribu!
Apjūk, ieraudzīdams Māru
Vai nebūsi no mātes tāliem radiem?
Tev kāda līdzība ar mūsu māti,
Tā tavā vaigā atspīd netverami.
Tā atbalsojas man sirds dziļumā.
Māra
Reiz tavu māti pieņēmu. Nu tēvu.
Tie manā klēpī uzsāk jaunu loku.
No manis nākuši, tie nevar neatgriezties.
Niklāvs
Zemesmāte, pati Māra!
Tūdaļ, tev celšu goda krēslu!
Vai nebija tev jāziedo, bet kas? Ir aizmirsies.
Man atgādini, lūdzu. Tik zini, nav mums …
Māra
Ak, zinu, zinu. Nav nekā.
Par to jau gaužaties te visi.

Pats esi zieds – tavs mūžs un darbs.
Niklāvs
Es? Kam?
Māra
Man – savai zemei.
Māra atdod cepuri un prom.

Niklāvs
Kā tas ir jāsaprot? Kas man ir jādara?
Eh, cepure, tu mana cepurīte! Lieku tevi galvā!

Indriķis kļūst „neredzams”.

***

Uzskrien Madara.

Madara
Kam tu manis neredzēji, kad staigāju raudādama?
Kam neslauki asariņas baltā zīda nēzdogā?

Kur ir tavs baltais zīda nēzdogs?
Māra
Drīz migla kāps.
Tas būs tev nēzdogs.
Grasās aiziet
Madara
Jel paliec! Man spēka nav …
Māra
Tu savu spēku neapzinies. Bet pienāks laiks.

Ir tevī visulielais radīšanas spēks,
Kas katrai meitai, līgavai, tad sievai.

Kas līdzēja ozolam? Kur tas krita, tur palika.
Es līdzēju liepiņai – liepai auga atvasītes.

Vēl devusi tev māku, augsto māku rakstīt, – to vēl klāt.
Tev dots ir vairāk nekā taviem brāļiem.

Tev tikai vienu saku –
Raksti!

Vai dzirdi, visi mani sauc. Un visiem vajag, visi grib!
Par ilgu kavējos — viss stājas.
Es aizeju, lai sāktos kustība
No dzīves – nāvē.
No nāves – dzīvībā, un tā aizvien, aizvien.

Tev tikai vienu saku —
Raksti!

Māra pazūd.

Madara
Kam rakstīt? Neviens te manus rakstus neredz.
Te cimdus vajag siltumam, ne acij pakavēties.

Man dots visvairāk?
Kādēļ gan devums/ man līksmi nesola?
Kam rakstīt? Kā man rakstīt?
Izmisīgi kliedz
Kur tu iesi, mīļā Māra?
Māra
Neredzama, bargi
Es staigāju, kur vajdzēja,
Kam celiņu aizprasīji!
Madara
Tev tikai vienu saku –
Raksti?

3. Dod, Māriņa, dod!

Dziest gaisma. Skan mūzika. Tā atgādina Visuma murdoņu, pasauli, kas Māras varā, Māras gādībā, zem gaišā, bet arī zem tumšā Māras spēka . Mūzikai pieklustot, dzirdamas balsis, kas vēršas pie Māras. Visi lūdz, visi grib, visiem vajag! Māra ir Dieva materiālā puse. Māte – mater. Gandrīz visas cilvēku vajadzības ir māriskas, proti, materiālas.

LŪDZĒJI, PRASĪTĀJI, PAZEMĪGIE UN PAĢĒROŠIE

BĀRENIS/BĀRENE

Žēlo mani, mīļā Māra, man nebija žēlotāja.
Visi mani žēlotāji guļ zem zaļas velēniņas.

Dod man sava labumiņa! Dod!

* * *

DZIEDNIEKi UN SLIMNIEKI
Asinsvārdi

Melns krauklis skrej pa jūru, asins skrej pakaļ,
Mīļā Māra, ņem to slotu, atslauk’ viņu atpakaļ…
Ņem to slotu, atslauk’ atpakaļ, atslauk’ atpakaļ… Melns krauklis…

Dod man sava labumiņa! Dod!

Truma/ augoņa vārdi

Balta kaza sāli grūda, uz akmeņa. Dzīsti, dzīsti, repi, repi, sarkans kucēns augstā kalnā! Teic, Māriņa, Pērkoņam, lai to sasper! Mūc, mūc, trums, mūc uz jūru, rocies smiltē, tur tava vieta, tur tu guli.

Dod man sava labumiņa, mīļā Māriņa!Dod!

Mandeļu vārdi

Mīļā Māra, izstiep savas zelta rokas, atraisi tos trejdeviņus kaula mezglus. No tām kakla saitēm lai izzūd mandeles
kā veca mēneša vieta, kā rīta salna.

Dod man sava labumiņa! Dod!

* * *
SAIMNIECE
Piena vārdi

Četri stabiņi brauc pa jūru, kā viļņi puto, kā kupot kupo, tāpat man pieniņš slaucenē kā viļņi puto, kā kupot kupo, pa malu malām, pa trauku traukiem, piens kā jūra, sviests kā māli, kā upes glūda. Mīļā Māra brauc uz jūru ar zelta karieti, ar zila māla vezumu. Brauc manos laidaros! Dod manām gosniņām! Dod! Brauc manos laidaros! Dod manām gosniņām! Dod!

Zila govs peld pa jūru, četri plati ragi.
Ņem, Māriņ, vara slaucenīti, izslauc manas gosniņas. Tik daudz piena kā jūrā ūdens, tik daudz sviesta kā jūrā smiltis.
Piena dīķi laidu, sviesta dambi dambēju.
Ciets kā akmens, auksts kā ledus, dzeltens kā vasks.

Dod man sava labumiņa! Dod!

* * *

SAIMNIEKS
Vīveļu vārdi

Krusta vīveles dūra man vienreiz, es krusta vīveles otrureiz.
Apņem, Māra, savas rokas!
Viens, divi, trīs. Melns zirgs tīrs kā sudrabs, vesels kā abols, no slimuma ne vēsts!

* * *

VEDEKLA

Ai, bagāta Veļu māte,
Nokauj manu vīramāti!
Tad man būs sava vaļa
Atslēdziņas skandināt.

Nokauj manu vīramāti! Nokauj! Nokauj!
Dod man sava labumiņa! Dod!

* * *

DZIEDNIEKS
Trakuma vārdi

Mīļā Māra, ņem to viesuli, ņem to ļauno garu, nes uz māla kalnu caur deviņu akmeņu starpu, sarausti ar dzelžu ecēšām, sarullē ar dzelžu rulli.
Ņem to trakumu, dzen to trakumu, kur viņš viņš cēlies, tur lai paliek! Lai tiek tas cilvēks pie pirmās veselības! Lai nu Māra dod!

Dod man sava labumiņa! Dod!

VISI
Dod! Dod! Dod!

Mūzika. Pārbūve.

4. Pēc 20 gadiem. Miķeļa godināšana

Tā pati istaba. Vidū — bagātīgs, krāšņi klāts galds. Labklājības ilūzija. Ļaudis ēd, dzer, dzīro, dzied un priecājas. Riņķis, Sterbelis, Raiskums, Krauklītis, Centrā Miķelis.

Miķelis
Riņķim
Nu, kas ir, kaimiņ, nevari vairs ieēst?
Varbūt tu smādē manu labumu?
Riņķis
Nē, nē! Vai traks? Bet tiešām, Miķel, gausu jūtu.
Vairs nespēju …
Miķelis
Ko niekus! Ej, kuņģi iztukšo un sāc no gala!
Riņķis
Labs padoms zelta vērts!
Visi smejas.

Miķelis
Sterbelim
Vai domā, ka es neredzu, ka zodz? Hei!
Nu, labi, zodz jau zodz. Es ļauju!
Visi smejas.
Raiskumam
Pa prātam man, ka lepns neesi.
Ka ļaunā neņēmis.
Nav dzimis tāds, kas sieviešus spēj saprast!
No manas dravas medus saldāks, vai nav tiesa?
Ne dzeinis vilkts, ne dores dētas.
Ne bites dzēlušas, ne lapsenes! Ha, ha!
Ko kavējies? Ņem, nagus aplaizīsi!
Raiskums
Jā, jā, paldies!

Miķelis
Krauklītim
Ei, jaunuli! Un tu?
Aiz ko tev neplok kauss?
Vai man būs jādod un vēl jālūdz?
Es tavos gados krimtu pelavmaizi!

Klau, Sterbeli, nāc ielej man,
Bet šitam nāpslim ielej ģīmī!

Sterbells lej, visi smejas. Krauklītis nikni purinās. Raiskums novēršas.

Riņķis
Kuš, rīkles, klusu! Laiks cildinājumam.
Ei, aizverieties, rīmas! Cieniet paražas!
Man ļaujiet runāt, /un slavēt Miķeli, kā darām to ik dienas.

Kas bijām mēs?
Mēs bijām vergi, kas laukos liesos līkņājas ik dienas.
Kas tagad esam?
Mēs tagad esam brīvi cilvēki!
Visi
Mēs tagad esam brīvi cilvēki!
Riņķis
Mums vairs nav jāstrādā,
Nav jālej sviedri, jāliec muguras.
Kurš dāvājis mums tādu laimi?
Visi
Miķelis!
Riņķis
Kurš devis pārticību? Labklājību?
Visi
Miķelis!
Riņķis
Jā, pareizi. Viņš – mūsu labdaris!
Visi cits caur citu
Lai slava!
Lai galdam gods, kurš allaž klāts!
Lai slavēts ir šis nams,
Kur valda līksmība
Jau divi desmit gadu!

Mēs esam brīvi!
Nepazemo darbs!
Lai slava Miķelim!
Riņķis
Lai rādām viņam godu!
Rāda godu
Miķelis
Paldies! Paldies!
Jūs ēdiet, dzeriet, draugi. Audziet miesās!
Un līksmojiet bez bēdu /man par prieku!
Kas ieēst, iedzert var visvairāk,
Tas man vistuvāk sirdij būs!
Bet, redzu, mani nepārspēs neviens!
Ovācijas
Visi
Cits caur citu
Lai slavēts saimnieks!
Kāda balss no kakta
Tur tas resnais cūka!

5. Raiskums un Krauklītis

Dzīres turpinās. Sarunājas Krauklītis un Raiskums

Krauklītis
Klau, krusttēv, blakusistabā,
Kāds stāvs sēž vienmēr nolīcis,
Kā rakstot…
Raiskums
Jā, sēž. Lai sēž! Kas tev par daļu?
Krauklītis
Kas nu? Es tikai pajautāju.
Raiskums
Tu liecies mierā. Tā ir Madara. Tā – Madara…
Ne jau tu viens /uz viņu lūkojies ar spožām acīm,
Ir tādu muļķu daudz!
Par velti lūkojies.
Ne mums tā rakstītāja,
Ne tie raksti.
Krauklītis
Es lūrēju pa atslēgcaurumu.
Tur segas krāsainas kā ziedu pļavas!
Un villaines kā debess zvaigžņota.
Man likās, reibis es, vai sasapņojies.
Tur zintis, zīmes. Raksti. Man domas gaišojas,
Un dzidra, spoža liekas pasaule, to skatot.
Tu saki — Madara?
Raiskums
Ko iedomājies!
Krauklītis
Nu, ne jau, ne jau… Viņa taču veca!
Raiskums
Ko? Veca? Madara ir veca?
Krauklītis
To meiteni es redzēju! Tā meitene…
Kas viņa ir?
Raiskums
Beidz, Krauklīt, puisi, zini savu vietu.
Tā cita pasaule.
Ne tev tā pasaule,
Ne tev tā meitene.
Tā cita pasaule!
Krauklītis
Tik cita istaba!
Tā meitene man neiziet no prāta.
Tikt projām gribēju, bet nu vairs ne!
Pavisam nejauši mēs satikāmies, un…
Raiskums
Ko? Tu negribi vairs projām?
Krauklītis
Tā meitene man neiziet no prāta.
Raiskums
Kāds velns gan tevi dīda. I nedomā.
Krauklītis
Kurš gan var aizliegt ilgas.
Raiskums
Viss! Dzert vairāk neļaušu. Ēst vari.
Pie sevis
Viņš teica – veca? Madara ir veca? Ne man.
Man – itnekad.

6. Jauni viesi

Ierodas jauni viesi – Ceļinieks un viņa Kalps

Miķelis
Lūk, jauni viesi nāk! Būs jauni prieki.
Uz priekšu, ciemiņi, uz priekšu! Lūgtum.
Galds allaž visiem klāts!
Un pietiek visa visiem.
Ceļinieks
Te, redzu, kāzas svin.
Vai krustabas varbūt?
Kāda balss no kakta
Gan drīzāk bēres.
Ceļinieks
Es skatos — visapkārt teltis saceltas,
Šķiet, labu laiku svinat.
Miķelis
Jā, būs gadi divdesmit kopš svinam.
Dos Dievs un Māra , – mūžu nosvinēsim!

Pūlis uzgavilē, lej viesiem vīnu, viesi kāri bauda galda labumus.

Riņķis
Kas bijām mēs?
Visi
Mēs bijām vergi,
Kas laukos liesos līkņājas ik dienas.
Riņķis
Kas tagad esam?
Visi
Mēs tagad esam esam brīvi cilvēki!
Riņķis
Kas dāvājis mums tādu labklājību?
Visi
Miķelis!
Riņķis
Un pārticību?
Visi
Miķelis!
Riņķis
Jā, pareizi. Viņš – mūsu labdaris!
Visi cits caur citu
Lai galdam gods, kurš allaž klāts!
Lai slavēts ir šis nams!
Kur valda līksmība
Jau divi desmit gadus!

Riņķis un Ceļinieks. Ceļinieks izjautā, dzirdamas tikai atbildes.

Riņķis
Ko? Govis? Nē, govis neturam.
Nē, tiešām! Kam mums govis!
Mēs slaucam Miķeli, viņš mums ir govs!
Jā, laba govs, un dod ne tikai pienu!

Kas? Lauki? Zeme? Kam mums lauki! Zeme!
Kamdēļ mums jāar, kamdēļ jāecē!
Ir galdā viss, ko sirds tev kāro.
Ēd, dzer un līksmojies.
Ko vēl var vēlēties?

Kas? Mājas? Kam mums mājas!
Mums mājas tur, kur dabū vakariņas!
Ar visām brokastīm turklāt!
Kur allaž uzklāts galds. Tur mums ir mājas!

Uznāk Ceļinieka kalps.

Ceļinieka Kalps
Vai esi paēdis, mans kungs?
Vai padzēris?

Ceļinieks
Kā vēl nekad!
Tas tik ir mielasts! Tas tik ir galds!

Ceļinieka Kalps
Tad brauksim tālāk, kungs.
Ceļš tāls vēl priekšā.

Ceļinieks
Nekur nav jāsteidzas.
Te paliksim vēl brīdi.
Kalps, piesēdi un paēd!
Lai mājās nav tev jādod vakariņas.

Ceļinieka Kalps
Šī vieta apsēsta, man metas drebuļi.
Kaut kas nav lāgā. Nebūs labi.
Es lūdzu, kungs.
Vēl nenojūdzu zirgus.

Ceļinieks
Kas daļas man par taviem drebuļiem.
Ko uzdrošinies! Man te patīk.
Pats neēdīsi? Tad ej un zirgus pabaro!

Ceļinieka Kalps
Es to jau izpētīju.
Te nav, ko zirgiem dot.
Te auzas neaudzē un nepļauj sienu.

Ceļinieks
Lai pastāv neēduši kādu brīdi.
Mēs toties piepildīsim māgas.
Uz Miķeli
Vai ļauts man dzert par viesmīlīgo kungu,
Kas laipni ceļiniekus uzņem un tik dāsni cienā?

Kāda balss no kakta
čukstus
Re, Miķelis jau iecelts kungu kārtā!
Tam kunga vēders, ne jau kunga kārta!
Tam jauna kārta tiešām vajadzīga,
Tās caurās drēbes drīz jau nesegs
Kaunu!
Divdomības, smiekli

Ceļinieka Kalps
Satraukts ieskrien
Kungs, zirgi! Mūsu zirgi!

Ceļinieks
Pie Joda! Lai tie sprāgst!
Vai nedzenamies visulaik pēc maizes?
Pēc maizes dzenoties mums vajag zirgus.
Te maizes diezgan. Zirgu nevajag!

Ceļinieka Kalps
Te slēpjas kas. Lūk, ņemu maizi. Skaties, kungs!
Vai ievēroji – tūdaļ rodas cita!
Lūk, ceļu kausu, tukšu izdzeru. Kas tas? Ir atkal pilns.
Galds netop tukšāks, tā ir burvestība!

Ceļinieks
Būs jāceļas un jābrauc. Vēl mazliet. Vēl drusku.
Un man vēl jāizguļas. Ej!

Visi guļ. Vidū snauž Miķelis

7. Arta

Zagšus ienāk Arta, jauna meitene. Izsalkusi paņem ko ēdamu no galda, ēd ātri, kā zagšus.

Miķelis
Meitiņ…
Arta saraujas, grib aizskriet
Miķelis
Nāc, mīļo meitiņ,
Ēd un dzer, un līksmojies.
Arta
Es negribu, tu zini.
Miķelis
Nu kā var negribēt!
Lūk, zostiņa. Te šķiņķītis.
Skat, medalus un piens, un rieksti.
Arta
Es negribu. Kas ir šie ļaudis?
Miķelis
Tie mūsu draugi, mūsu ciemiņi.
Jā, iedzēruši ir pār mēru.
Gan izgulēs, būs atkal jautri.
Arta
Man riebj.
Miķelis
Tu, meitiņ, nenosodi viņus.
Kurš atteiksies, kad var tik gardi paēst.
Tas dzīvē vienīgs prieks, mans bērns.
Arta
Un cita prieka nav?
Miķelis
Nav, meitiņ, nav.
Tik uzklāts galds, no bagātības nolīkušām kājām! Skat!
Tik galda dēļ šeit visi dzīvo.
Arta
Tad man būs jādzīvo bez prieka!
Nē, tēvs, tas nevar būt! Tu nezini.
Tev pastāstīšu.
Es zirni atradu. Bij kādam izripojis.
To zemē dēstīju un aplaistīju.
Tas uzdīga, ak, tētiņ, jā!
Tas uzdīga. Tāds brīnums!
Man bija prieks!
Miķelis
Bet, meitiņ, zirņu mums cik uziet.
Skat, māla bļodā lielajā …Ar speķīti un sīpoliņiem.
Arta
Ne ēst man prieks, bet stādīt,
Un skatīties, kā aug, un aprūpēt. Kā bērnu.
Kā mazu bērniņu…
Vai zini? Es sapni redzēju. Kauns stāstīt.
Miķelis
Bet, meitiņ.
Arta
Es nezinu, no kurienes šīs jausmas.
Itkā man laime tuvotos ar sāpēm reizē.
Kā gaviles, kā izmisums.
Pavisam svešs, bet tomēr zināms.
Miķelis
Cik savādi tu runā. Kas tev kait? Ņem speķarausi!
Arta
Dziedoši, kā no sapņa

Div’ svecītes jūrā dega
Div’ sudraba lukturos.
Man sacīja mīļā Māra –
Tev jāiet tautiņās.

Pēc deviņi mēnestiņi
Nāc manā pirtiņā.

Es laimē nodrebu, kad iedomājos…

Pilna Māras istabiņa
Mazu sīku šūpulīšu.
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi šūpojās…

Miķelis
Ko? Tautās iet? Ko – Māras pirtī? Šausmas!
Vai esi prātīga? Cik tev ir gadu?
Ar ko tu pinies? Atbildi! Ar ko?
No šiem neviens tev nepiedurs ne pirksta!
Ar ko tu esi ielaidusies? Kurš tas ir?
Es viņu nositīšu! Miltos samalšu!
Teic! Saki! Atbildi! Tu, mazā padauza!
Arta
Tēvs! Attopies! Tas bija sapnis.
Miķelis
Man piedod, piedod, meitiņ, piedod!
Tu pati bērns vēl, muļķīte tu mazā.
Par tevi dārgāka man nav neviena, piedod.
Arta
Man, tēvs ir septiņpadsmit gadu.
Miķelis
Ko? Jau tik daudz? Šķiet, tikai nesen dzimi.

Tās sievu lietas izrunā ar Madaru. Ko es.
Tā tik vēl trūka, – zirņus audzēt.
Tev, bērns, nekas nav jādara.
Te pietiek tev un man, un taviem brāļiem.
Arta
Un kaimiņiem!
Viss ciems ir pārcēlies pie mums!
Miķelis
Tie strādātu ik dienas vaigu sviedros.
Es viņiem aiztaupu tās pūles.
Es ļauju sievām nest un bērniem, man nav žēl.
Te nepietrūks, lai cik daudz ēstu.
Arta
Bet māte teica …
Miķelis
Nepiemini!
Tu atcerēties nevari, ko viņa teica.
Vēl staigāt neprati, kad viņa …
Arta
Kad viņa?
Miķelis
Nomira.
Arta
Bet brāļi saka …
Miķelis
Ko tad?
Arta
Ka māte … Nu, ka viņa … pati.
Ka pati ņēmusi sev dzīvību! Ak, māt,
Kā gan tu varēji mūs pamest, savus bērnus!
Miķelis
Tās muļķības! Tās blēņas! Nevalodas!
Tās ļaunas mēles! Tenkas! Meli.
Lai es nekad to nedzirdētu vairs!

Ej, meitiņ, viesi mostas.
Ej, ej, un aiznes kaut ko Madarai.
Pie galda viņa nenāk. Smalka!
Jā, ej pie Madaras.Tev viņa ir kā māte.
Arta
Es gribētu, lai ir kā māte. Tomēr…nav.
Pie rakstiem, krāsām viņai vairāk prāts.
Bet raksti – skaisti!
Viņai prieks!
Arta prom
Miķelis
Ko jēdz par prieku Madara?
Tā visus priekus pati atraida.

Lūk, kas ir prieks —
Kad mēle izjūt saldmi,
Tad sīvumu, pēc tam vēl— rūgtu!
To atkal noskalot ar saldu vīnu!
Tas rīklē ietek gulgodams kā balodis.
Un atkal sūrs un skābs, un sīvs!
Ak, pārticība! Sāta baudījums.
Un droša rītdiena.

Lūk, kas ir prieks un laime!
Dzer, atkrīt krēslā.

8. Miķeļa dēli

Uznāk Miķeļa dēli. Andrs — vecākais un Madis – jaunākais. Apstaigā guļošos

Andrs
Skat, skat, ir arī jauni purni!
Bet drīz jau neatšķirs, tie līdzināsies visiem.
Madis
Re, brālīt, Raiskums. Tas te neiederas.
Kur viņa krustdēls – nu, tas Krauklītis?
Andrs
Tas Krauklītis? Sēž ozolā! Ha, ha!
Tas klausās lakstīgalas! Lasa puķītes!
Man šķiet, – viņš luncinās ap mūsu māsu.
Būs jāsadod tam murmulim pa žaunām.
Madis
Šķiet Artai arī tīkams viņš.
Bet, skaties! Raiskums. Ko gan viņš te dara?
Reiz bagāts dravenieks, īsts bajārs.
Nāc, paveļam to mucu nost no ceļa.
Tam esot drava bijusi ar tūkstoš stropiem.
Andrs
Ar tūkstoš stropiem? Tad nu gan
Viņš brangu naudu pelnījis.
Ej, palūkojam, vai nav ķešā.
Madis
Vai traks? Beidz! Brāli!
Kas medu pārdodot par naudu,
Tam bites neiedodas vairs. Vai tu to zināji?
Andrs
Kur liks to lērumu no tūkstošs stropiem?
Ir jāpārdod. Un naudai jābūt.
Mums arī, brāli, šis tas pārrunājams.
Nu paskat, Madi, kā šie vāļājas.
Kā cūkas, pierijušies mūsu labuma.
Madis
Vai mūsu?
Andrs
Jā, mūsu.
Kāpēc mums jābaro šie slaisti?
Ir jāpiespiež, lai viņi strādā.
Lai atpelna, ko mums tie noēduši.
Madis
Bet tēvs …
Andrs
Ko tēvs!
Nav ļauns, bet muļķis.
Nu, kur tik muļķis mums tas tēvs,
Ka stulbā labsirdībā ļauj,
Ka vesels ciems te gadiem dzīro!
Madis
Un atstāj druvas atmatā, un pamet līdumus.
Vairs jaunas akas nerok, neliek jaunus jumtus.
Andrs
Lai neliek! Nospļaujos par to!
Madis
Viss grūst, un bērniem nav vairs māju!
Andrs
Kas mums! Lai grūst!
Ja viņiem nevajag, kas mums!
Bet to mēs ilgāk nevaram vairs ciest,
Ka mūsu māja tāda nabagmāja!

Galds visu dod, tik vajag mācēt paņemt.
Tēvs neprata, tad mums ir jāprot.
Mēs ņemsim ēdienus un laidīsim tos tirgū.
Tas, brāli, īstais ceļš.
Tad mums būs nauda!
Madis
Bet tēvs …
Andrs
Tēvs neļaus? Nu tad mēs to tēvu …
Rāda, ka nogalinās. Apraujas, jo Miķelis mostas

Miķelis
Nu, mani dēli, nāciet, nāciet.
Un ēdiet, dzeriet, līksmojiet.
Madis
Paldies, mēs esam paēduši!
Andrs
Mums, tēvs, līdz kaklam jau šī ēšana.
Šī rīšana. Šī strēbšana. Šī iekšā šķūrēšana. Tfu!
Madis
Tēvs, vai tev vajag tik daudz dzert?
Andrs
Dzert? Tempt un pļumpēt!
Tēvs! Mēs gribam jaunas, skaistas drēbes.
Mums vajag!
Madis
Es arī gribēju ko lūgt.
Ne drēbes, nē.
Andrs
Jā, drēbes gan. Šīs vecas.
Un tādus svārkus sen vairs nevalkā.
Miķelis
Nav audējas, kas noaustu jums jaunu kārtu!
Redz, Madara jau mums ir māksleniece!
Tai tikai raksti prātā, smukums.
Man arī jaunas ūzas noderētu. Bet.
Nav audējas.
Andrs
Mēs pašu austas nemaz negribam.
Mēs gribam pirktas. No pilsētas.
Miķelis
Jūs labi zināt, – naudas nav.
Bet tomēr netrūkst it ne nieka!
Andrs
Tev netrūkst, tēvs. Mums trūkst.
Madis
Tik briesmīgs trūkums!
Es jūtu izsalkumu!
Nē, tā nav ēstgriba. Tas citāds bads!
Bads. Trūkums. Izsalkums. Kad nakts. Kad zvaigznes.
Andrs
Beidz muldēt! Es pateikšu!
Mums pietrūkst naudas.
Un viss, ko nauda dod, —
Gan drēbes, cepures, gan kalpi.
Es zinu, kas ir jādara.

Šiem plītniekiem ir jāliek strādāt.
Lai ar un ecē, rīmas, mūsu laukus.
Lai sēj un stāda, govis kopj,
Lai aitām vilnu cērpj, šie negauši.
Lai kūtis mēž, lai strādā, parauj Jods!
Madis
Jau taka aizaugusi ir uz klēti .
Drīz iebruks jumts …
Miķelis
Kam jums tā klēts!
Lūk, galds — tā mūsu klēts!
Ņem, ēd, ko sirds tev kāro!
Rau, cepeši, rau, sazin kas, bet gards!
Rau, piena upes ķīseļkrastos.
Andrs
Tēvs, mēs to pārdosim,
Bet negrūdīsim rīklēs šitiem!
Bet šitiem liksim atstrādāt.
Miķelis
Bet kāpēc jāstrādā?
Te viss, kas vajadzīgs ir dzīvei.
Andrs
Bet tas ir mūsu, kā tu nesaproti!
Miķelis
Viss! Muti ciet!
Es cīnījies un pūlējies,
Lai vienmēr pilns šis galds.
Es atbrīvojis cilvēkus no rūpēm.
Es devis viņiem pārticību! Es!
Andrs
Tu cīnījies, tu pūlējies, ha, ha!
Tev Māra devusi šo galdautu, mēs zinām.
Tas tikai gadījums, ka tieši tev šī Māras dāvana.
Jā, kāpēc tieši tev, to, lūk, es nesaprotu.
Miķelis
Ko uzdrīksties!
Es grūti cīnījies, lai visiem būtu labi.
Madis
Bet, piedod, nav mums labi. Mēs gribam labāk.
Ir Māras dots tev galdauts, neliedzies.
Mēs visu izlasījām, tēvs.
Miķelis
Ko izlasījāt? Ko jūs muldat?
Andrs
Viss Madarai ir rakstos ierakstīts.
Par tevi zinām, gan par taviem brāļiem.
Tas burvju galdauts, Māras dots!
Miķelis
Apžēliņ, klusāk. Klusāk.

Mostas dzērāji, murdoņa, ēšana. Miķelis sākumā satraukts, tad viesi ievelk viņu barā.

9. Rakstītājas
Madaras istaba. Rakstu raksti segās, villainēs, jostās un vainagos. Tāšu tīstokļi. Madara māca Artai ornamentu, tas ir – rakstu.

Madara
Lūk, Auseklīts. Velc krustu,
Un krustam pāri vēlreiz krustu.
Lūk, tā.
Arta
Krustām auga bērziem saknes, krustām zvaigznes debesīs. Madara
Kas lejāi, tas augšā.
Arta
Par visām zvaigznēm Auseklītis mīļāks.
Vai tev tāpat? Un kāpēc tā?
Madara
Viņš gaismas vēstnieks. Pirmais ziņo rītu,
Uz tumsas sliekšņa iznācis viens pats.
Viens pats. Uz tumsas sliekšņa.
Arta
Es redzēju zelta krustu vidū gaisa grozāmies.
Dieviņ, tavu padomiņu, ka zemē nenokrita.
Bet ja nu Auseklītis nokrīt?
Madara
Tas notikt nevar. Nemels niekus.
Arta
Ja nu tomēr?
Madara
Tev tādēļ jāmācās to rakstā ierakstīt.
Tad nezudīs nekad, ja zūd pat viss.

Lūk, Austraskoks.
Arta
Kur aug tik skaists?
Madara
Jauni puiši veci kļuva, to kociņu meklēdami.
Saules koku, debess trepes.
Mūžam dzīvi. Nāvē atdzimt.
Arta
Vai rets? Vai tāls? Kāpēc tik grūti atrast?
Madara
Ik rītu pamalē tas loka zelta zarus
Un aicina — nāc, nolauz sev/ kaut vienu pazarīti!
Bet atradis vēl nav neviens.
To mācies izrakstīt, lai skatot, mostas ilgas.
Kas ilgojas, tas ir jau ceļā.

Zelta zari, vara saknes, sudrabiņa lapiņām.
Arta
Uz Miķeļa istabas pusi rādot
Vai viņi ilgojas?
Madara
Ak nē. Tie allaž noguļ ausmu.
Tie nejauš paši savu dzīvību.
Un palaiž garām paši savu nāvi.
Arta
Kādēļ tu tādu vārdu mini? Man ir bail.
Madara
Man vairāk bail no tādas dzīves, kā tiem tur!
Arta
Tad iesim, rādīsim tiem Austraskoku!
Lai viņi skatās. Lai ierauga, lai izjūt to, ko es.
Lai zina to, ko tu!
Madara
Kam viņiem Austraskoks!
Ar sevi viņi mierā.
Un rādīt to, ko nezini, vai ir …
Arta
Bet ir! Un katru rītu redzams!
Madara
Neviens nav atradis.
Arta
Bet var vēl atrast!
Madara
Man rakstā tas ir skaists.
Vienalga, vai ir dzīvē.
Arta
Vai raksts pēc dzīves ir?
Vai dzīve ir pēc raksta?
Madara
Es nezinu. Es tikai rakstu. Tālāk!

Tas, Arta, lietuvēna krusts.
Tas labi jāzin, iegaumē to cieši!
Būs lietuvēns bez varas un bez spēka,
Ja krustu uzvilksi kā vairogu sev priekšā.
Tas labi jāzin, iegaumē to cieši!
Arta
Vai nevar viņu uzvilkt debesīs?
Madara
Ko, auša, debesīs? Kādēļ?
Sev priekšā jāvelk lietuvēna krusts.
Un droši, neatņemot roku! Lūk, tā!
Arta
Bet debesīs liels lietuvēna krusts
Tad sargātu mūs visus — tevi, mani
Un manus brāļus, visus cilvēkus.
Un mūsu dzimteni, un visu lielo Zemi!

Un vienu puisi… arī sargātu.
Madara
Iesmejas
Uz reizi visu? Vienā rāvienā?
Ar vienu paņēmienu! To daudzi gribētu.
Nē, katram pašam jāmāk, katram pašam.
Un droši, neatņemot roku.
Pēc brīža
Kas tas par puisi? Arta? Teic nu, teic!
Arta
Viņš nav kā citi!
Madara
Ironiski
Bet, saprotams.
Arta
Viņš skaists un labs! Un godīgs!
Madara
Ironiski
Kā citādi?
No svarīgākā nenovērsies!

Nu, skaties tālāk. Te vajag zelta diegu.
Arta pasniedz
Līču loču upe tek …
Arta
Vai tā būs Daugaviņa?
Madara
Jā, tecēs cauri visam rakstam.

Līdz pusei Daugaviņa sudrabā vizuļo.
Iemetam zelta slotu, lai tā visa vizuļo. Re!
Arta
Cik, skaisti, Madara!
Nudien, kā vizuļo! Ļauj, lai es papriecājos.
Madara
Lūk! Līku loku upe tek, zelta zirni meklēdama.
Zelta zirnis patecēja zem sudraba sakārnīša. Tā!

Autores piezīme.
Šīs t.dz. šķiet nesaprotamas, ja nezina, ka tās attēlo izrakstīšanas procesu. Mēs to zinām. Mums tas jāliek saprast.

Vēl tev ir jāzina, ka tā ir Māras zīme.
Arta
Ūdensmātes līklocītis.
Dzīvībiņas šūpulītis.
Par Māru pastāsti!
Madara
Vai to var vārdos!
Arta
Kā balta viešņa
Bez saules vakarā tā atnākusi. Tu teici reiz.
Madara
Tas tikai viens no viņas veidiem,
Kad dodas redzama. Bet neredzama –
Ik dzīvā radībā, ik akmenī, ik kokā.
Ik smilšu graudiņš Māras apdzīvots.
Bet visupirms ir Māra – zeme,
Tā zeme, kura jāapsēj un jākopj.
Tā zeme, kurā paliekam, kad mirstam.
Bet visuvairāk tā, kur dzīvojam.
Arta
Bet mūsu zeme visa atmatā.
Madara
Es nedomāju biešu laukus, bet gan zemi.
Arta
Vai dzimteni?
Madara
Tas viens no vārdiem.
Arta
Un kādi vārdi vēl?
Madara
Tie jāuzzina.
Arta
Tu nezini?
Madara
Es rakstot minu daudzas mīklas.
Arta
Bet tēvs, vai zin?
Madara
Tēvs zina tikai Māru — Zemesmāti,
Kas zemesaugļus nes, ne dvēseli.
Arta
Tu teici — dvēseli?
Madara
Ir Māras ziņā visas dvēseles.
Kas mirušas, kas dzims, un mēs — kas esam.
It visi kopā esam viņas kuplā klēpī.
Arta
Jā, stāsti, stāsti, man ir jāzina!
Vai tur tiem bērniem mātes izstāsta?
Madara
Tam rūp tik tas, lai bērniem pilnas guzas.
Arta
Kad mātes nav, tad tev ir jāstāsta!
Madara
Es nevaru.

Man pašai mātes nebija.
Tāpat kā brālim — tavam tēvam.
Nav manā balsī siltuma, nav mīlas.
Iet vārdi garām, ja nav mīlas.
Arta
Man mīla ir!
Madara
Tev vēl nav vārdu!

10. Madis un Austraskoks

Uznāk Andrs un Madis. Viņiem ienākot, istabā ielaužas dzeršanas troksnis.

Andrs
Nu, Madara, tu piesargies!
Tēvs saniknots kā lācis.
Mēs viņam acīs iemetām, ka zinām visu!
Madara
Ironiski
Ko tad jūs zināt, varonīgie brāļi?
Madis
Ka galdauts Māras dots.
Ka dāvana, pavisam nepelnīta.
Andrs
Un vēl viņš lielās — cīnījies un plēsies! Ha! Ha!
Madis
Lai mums ir labi.
Madara
Tā ir taisnība.
Andrs
Nu runā jau ko citu!
Vai lasīt nemācīji savas zīmes?
Tur ierakstīts, ka Māra deva.
Tad taviem rakstiem nevar ticēt?
Madara
Dzen vēders ļaudis mūžam smagā darbā.
Un laime izskatās kā pilns un bagāts galds.
Andrs
Bet kāpēc tieši tēvs tā izredzēts?
Madara
Nav zināmi mums Māras nodomi.
Tēvs senu sapni mantojis.
Tam Māra ļāvusi ir piepildīties.
Madis
Kaut nebūtu!
Madara
Tad sviedrētos jūs augu dienu saulē.
Un vakariņās krimstu pelavmaizi!
Andrs
Ko galdauts nodarījis jums?
Tā laba lieta. Tēvs tikai neprot rīkoties.
Madara
Ironiski
Tu prastu gan.
Andrs
Es prastu. Mums jauna māja būtu,
Samta svārki. Un vara zobeni.
Un Artai sudrabsaktas. Eh!
Madis
Ir tāda vieta, kur tiek debesīs!
Tur itkā augot koks kā garas trepes.
To gribu atrast!
Arta
Vai Austraskoku, mīļo brālīt?
Madis
Kāds tas izskatās?
Arta
Ik rītus pamalē tas aicina – nāc, nāc,
Un pazūd debesīs ar galotni un līdzi sauc.
Madis
Jā, jā, tā aicina! Tā, sauc!
Arta
Zelta zari, vara saknes, sudrabiņa lapiņām.
Madis
Jā, zelta zari tā kā trepes!
Tik tiešām tas, vien nezināju vārda.
Tu teici – Austraskoks?
Arta
Rāda rakstu
Lūk, te! To Madara.
Madis
Cik skaists! Es zināju, ka tādam jābūt.
Es nojautu, ka ir vēl kas.
Cik sīks ir viss tam iepretī, bez svara un bez jēgas!
Ak, mokas nojausmās….Kam agrāk nezināju!
Bet nu man jāiet, nu man jāiet.
Madara
Sen pasaulē tavs tēvabrālis.
Ir septiņjūdžu zābaki tam kājās.
Ja būtu mājās viņš …
Andrs
Tad būtu vēl viens žūpa!
Madis
Man jāiet, nu es skaidri zinu! Augšup!
Andrs
Kātad! Tas Austraskoks tik tevi vienu gaida!
Nāc, Madīt, uzkāp debesīs,ha, ha!
Madis
Es katru uzveikšu, kas ceļā stāsies!
Andrs
Tu uzveiksi! Kātad!
Re, pagrūžu ar pirkstu, un tu jau lido, vistas spalva!
Madis
Tu neaizmirsti, ka es augšu!
Un stiprs atcerēšos, ka es biju vājš.
Un aizstāvēšu tos, kas nav vēl stipri.
Ar zobenu, ja vajadzēs!
Madara
Ak, Madi, Madi. Niklāvs sen jau karo.
Tam burvju cepure ir dota palīgos.
Viņš liels un spēcīgs, tu vēl tikai puika.
Madis
Un kas par to! Es saku jums, ka augšu.
Man jāpošas! Es kalšu zobenu!
Andrs
Nu, to es gribu redzēt!
Madis prom. Andrs prom.

11. Arta un Madara

Arta
Visskaistāk izrakstītas man šķiet puķu pļavas.
Tā krāsu saskaņa starp tūkstoš ziediem!
Bet mēs — vai arī esam raksti?
Vai rotājam mēs skaisto Māras zemi?
Madara
Vai esam raksti? Laikam esam.
Vai rotājam? Es laikam nezinu…
Arta
Tu — gudrā Madara, kas Māras izredzēta
Par visiem vairāk nojaust, zināt?
Madara
Es līdzēt nevaru, ne nezinot, ne zinot.
Viss savu gaitu rit, kā Māras nolikts.
Es prieku rodu, visā noskatoties.
Arta
Kas ir prieks?
Madara
Prieks skaistumā, ko savām rokām radi.
Prieks zināt, domāt, just. Prieks saprast.
Prieks apzināties – neesmu kā tie!
Arta
Prieks būt par rakstu audumā starp citiem,
Un visiem kopā rotāt mūsu zemi.
Madara
Tu viena te ar savām domām.
Arta
Es viena neesmu. Slēpj citi savas ilgas.
Un katram šķiet, ka viņš viens pats un vientuļš!
Madara
Ak, Arta, negribu, lai sāp
Tā mazā sirds, kas vienīgā man tuva.
Bet zini, bērns, – mēs esam vienas.
Cik auksti, drēgni. Padod sagšu.
Kāds dzedrums. Lūdzu — padod sagšu!

Tev tikai vienu saku – raksti!
Tā Māra teica, projām steigdamās.
Es piesieta šai diega galā, ko es turu rokā!
Lūdzoši
Viss skaisti padodas, vai tiesa? Ir taču skaisti?
Nu, vai nav tiesa, Arta?
Ir taču skaisti?
Arta
Tu šaubies, Madara? Ak, lūdzu, nešaubies!
Jā, skaisti, skaisti.
Zēl, ka neredz viņi.
Uz istabu rādot
Madara
Viņi? Bezdibens mūs šķir!
Es esmu Madara! Bet viņi – sēnalas!

Kas bij’ tas necienīgais, ko te slepus ievedi?
Bez manas ziņas! Kā tu drīkstēji?
Arta
Viņš nebij’ necienīgs! Viņš ir…
Vai pazīsti tu Raiskumu?
Madara
Ko? Raiskumu? Ak, vai! Ak, vai!
Arta
Kas notika? Ir viņam krustdēls – Krauklītis.
Viņš nosaukts tā, jo Raiskums viņu mazu atradis
Pie kraukļa ligzdas mežā, vēja nogāztas.
Un mēs…Mums labi kopā.
Madara
Sāpīgās atmiņās, ar kurām cīnās
Dravenieka līgaviņa… Dravenieka līgaviņa…

Nākt manā istabā? Lai tas vairs nenotiktu!
Cikreiz man jālūdz- padod sagšu!

Arta uzsedz Madarai sagšu.Viņa dreb.

12. Riņķis.

Lielā istaba. Centrā — galds. Miķelis un Riņķis apkampušies sarunājas. Ar pieaugošu spriedzi.

Riņķis
Klau, Miķeli, šis cepetis nav svaigs.
Miķelis
Tas nevar būt.
Riņķis
Vai saimniece to pārāk ilgi netur?
Miķelis
Par kādu saimnieci tu, ģeķi, runā?
Riņķis
Nu tak par to, kas cep un šmorē.
Miķelis
Tu mūdzis.
Riņķis
Kas vāra, sutina un štovē.
Kas pienes ēdienus un kausus.
Miķelis
Tu gnīda.
Riņķis
Vai viena saimniece to spētu?
Tak, Miķel, laikam nebūs viena!
Ņirdzīgi
Kur turi savas sieviņas,
Ka ļaudīm neparādās?
Miķelis
Tu, gvelža, beidzot apklusti!
Ķeras krāgā. Cikstās.

13. Indriķa atgriešanās

Ierodas Indriķis. Kā šaubīdamies, skatās apkārt. Svešādi ģērbts.

Indriķis
Neticīgi, klusi
Vai tu tas esi, brāli?
Miķelis
Ar Riņķi laužoties, nevērīgi
Jā, brālis gan. Es visiem brālis.
Riņķis
Īsts dzērājbrālis, jā.
Ja būsi dzērājs, būsi brālis.
Turpina lauzties, iekarstot
Indriķis
O, duelis!
Vai mani neņemsiet par sekundantu?
Miķelis un Riņķis, svešādās valodas pārsteigti,stājas. Indriķis, Miķeli tomēr nepazīstot.
Indriķis
O, kas par bagātīgu galdu!
Nu īsts á la fourchette!
Kas būtu domājis, ka latvieši
Tik smalki pieprot servēt!
Ko, Ķīnas porcelāns? Oho, un grieķu krūkas!
Un te — vai nebūs Bavārijas alus?
Miķelis
Tas īstens miezītis,
Nav nekāds…
Indriķis
Okey, draugs, neņem ļaunā.
Man gadījies ir daudz ko izbaudit.
Bet īstu miezīti, to gan sensenis …
Miķelis
Tad baudi, ciemiņ, ēd un dzēri
Un jūties tā, kā savās mājās.
Indriķis
Es visur jūtos tā, kā mājās.
Ko svinat, tautieši?
Miķelis
Mēs svinam dzīvi.
Indriķis
Jūs svinat dzīvi? Ha, ha, ha!
Tas labi teikts! Schön! Bravo!
Ir dzīve vērta, lai to svinētu.
Miķelis un Riņķis piekrītoši smejas, lej kausos. Riņķis iedziedas — dzer, dzer, brālīti, dzer …
Indriķis
Dzer, brālīti?
Man arī brālis kaut kur tuvumā.
Tepat šai zemē, šajās robežās.
Un tēvamājas, ko es atstāju pirms gadiem.
Es nevarēju ciest to šaurību!
Un visu mūžu vienas sienas,
Un vienas valodas, un vienus ļaudis …
Miķelis
Vai vieni ļaudis visu laiku?
Tak mainās — nomirst, piedzimst.
Un viesi iegriežas. Kā tu.
Indriķis
Ē, visi vienādi! Ar nātnām drēbēm,
Ar palsiem matiem, bālu vaigu.
Bet pasaulē ir arī citas krāsas.
Ir sejas dzeltenas, kā, rau, šis sviests.
Un sarkanas kā vīns tai krūkā.
Un melnas, ugunīgas sievietes!
Riņķis
Va, vellos, melli sievišķi!
Nu gan tu, svešiniek, mums stāsti…
Indriķis
lielīgi
Es jau vēl nestāstu! Kad sāktu stāstīt…
Miķelis
Bet labāk ieēd, iedzer, palīksmojies! Ei, Sterbeli!
Sterbelis izkalpojas
Kam mums tie brīnumi, kam mums tie stāsti.
Sirds jāsargā no liekiem uztraukumiem.
Kur labāk vēl kā paša mājā?
Un, ja vēl galds ir tāds kā mums!
Un sievišķu mums arī netrūkst!
Ha, piens un asinis! Kam mums tās mellās!
Ēd, ciemiņ, dzer un nogaršo no visa!
Kāds ir tavs godavārds, mums vajag sapazīties.
Indriķis
Kā kurā zemē mani sauc, man ir vienalga — Heinrihs.
Enriko — ja jums patīk labāk.
Bet senāk Indriķis man bija vārdā.
Riņķis
Dzied
Dzer, brālīt, dzer …
Miķelis
Klus, Riņķi! Indriķis?
Riņķis
Dzer, dzer, brālīti…
Miķelis
Klus, Riņķi! Indriķis!
Kā izmainījies — švīts un smalks!
Un valoda! Jods, kas par valodu!
Es Miķelis! Ei, Indriķi, tu, vecais!
Indriķis
Karamba! Miķelis! Man jau uzreizi likās.
Tik nenoticēju, te viss tā izmainījies.
Un tu! Tu pārvērties visvairāk.
Kur kārnie kamieši, kur liesais vaigs?
Miķelis
Ak, nepiemini grūtos laikus.
Tie aizgājuši sen. Uz neatgriešanos.
Mums tagad te ir tāda dzīve…
Eh, žēl, ka nepaliki mājās!
Te tik daudz labumu bez tevis noēsts.
Indriķis
Nu ko tu, brāli, neesmu jau tukšā.
Ne tādus galdus vien man gadījies ir redzēt.
Miķelis
Ar redzēšanu vien jau nepietiek.
Vēl vajag, lai tas piederētu!
Indriķis
Kam nepieder nekas, tam pieder viss, mans brālīt!
Man pieder pasaule, bet tev tik galds!
Miķelis
Jūtas aizskarts
Tu apkārtdauzoņa, to vienmēr esmu teicis.
Tu klaidonis. Es saimnieks savās mājās.
Indriķis
Vai zini, brāl, tās tavas mājas …
Pardon! Bet neiesāksim strīdu!
To neaizmirsti — šīs ir tēva mājas.
Un tēva dēli esam tu un es.
Miķelis
Un Niklāvs, Dievs dod laimi karā.
Bet es tas vecākais, to arī neaizmirsti.
Indriķis
Nu, labi, labi. Kā tad Niklāvs?
Vai ir ar iegriezies? Vai devis kādu ziņu?
Miķelis
Tā ziņa — osī iecirsts nazis.
Kad rūsēs — slikti ies. Bet spožs joprojām!
Jā, spīd un laistās mūsu brāļa nazis.
Indriķis
Pret ko tad karo mūsu brālis?
Miķelis
Pret netaisnību.
Indriķis
Un – par ko?
Miķelis
Par taisnību.
Indriķis
Skatās apkārt, ironiski
Ak svinat dzīvi? Ha-ha-ha!
Un cik tad sen, kā svinat?
Miķelis
Kopš izšķīrāmies, tā ar svinam.
Kopš Māra…Prom, Sterbeli!
Še, Riņķi, dzer un krīti!
Nav tavām ausīm domātas šīs runas!
Riņķis dzer un krīt itkā aizmidzis
Kopš Māra deva galdautu,
Nu, laikam biju pelnījis, ja deva!
Viens tērēt nespēju. Nāk draugi talkā.

Ei, dēli, meitiņ, šurpu, šurpu!
Tev rādīšu es savu jauno audzi!
Nāk Arta, Andrs un Madis.

14. Jaunā audze

Miķelis
Lūk, Andrs, vecākais. Tas kauls no mana kaula.
Man būs labs mantinieks.

Tas Madis — vēl jau galvā vējš.
Prāts viņam nesas apkārt dauzīties kā tev,
Bet es to nepieļaušu.

Bet tā ir Arta — mana pastarīte.
Par viņu man visvairāk sirdsēstu.

Ed, brāli, ēd. Te ir gan sūrs, gan salds.
Dzer, brāli, priecājies par dzīvi.

Indriķis
Visu laiku uz Artu skatījies
Cik līdzīga, cik neticami…
Kur tava māte, meitiņ?
Arta
Ir māte mirusi mums visiem.
Andrs
Tā pati galu ņēma. Negribēja dzīvot.
Miķelis
Klus, kucēn! To Zemesmāte paņēma, un miers.
Bij manai sievai tāda smaga kaite …
Bet ko nu vairs, kas bijis, bijis.

Nu ēd un dzer, un līksmojies!

Indriķis
Naidīgi
Tu ņēmis manu līgavu?
Tu manu līgavu – par sievu?
Miķelis
Pats viņu pameti, pats aizgāji.
Indriķis
Tu ņēmis manu gaišo meiteni?
Un viņa ņēmusi sev dzīvību?
Cik nelaimīga viņa bijusi! Tu, nelietis!
Miķelis
Nē, tu! Tu, nelietis! Jo aizskrēji kā plēsts.
Brīvs, nepiesaistīts! Vai to neteici?
Tu viņu pameti!
Man labāk paldies pasaki, ka nepalika kaunā!
Indriķis
Tik maigas acis, silta, klusa balss …
Tāds dīvains starojums, kas rada mieru.
Man šķiet, pat smaržu atceros.
Tik svaigu, mierinošu, siltu,
Ka gribējās pie viņas patverties.
Bet citreiz atkal — viņu pasargāt.
Un atdot dzīvību — tik dārga viņa bija.
Uz Artu
Vai, Artiņ, atceries tu māti?
Arta
Es neatceros, tikai ļoti mīlu.
Andrs
Kā to var mīlēt, kura nav?
Kad bija — mīlējām.
Kad nav — ko mīlēs.
Madis
Kautrigi uz zābakiem, kas Indriķim rokās
Vai tie ir septiņjūdžu?
Indriķis
Tie paši ir, tie paši.
Madis
Kāpēc nav kājās?
Indriķis

Kad solis man septiņjūdžu garš,
Nav viegli nomērķēt, rauj zābaki uz priekšu.
Es būtu atgriezies, bet mani nesa garām.
Šī zeme maza. Lai kā es pūlējos, tai nesa pāri.

Tad noāvu tos zābakus! Un nācu kājām!
Es esmu atnācis. Un pirmo reizi paša soļiem.
Madis
Nu, stāsti, kā ir pasaulē?
Ko esi piedzīvojis?
Indriķis
O, ceļš! Ceļš visu laiku zibēja zem kājām.
Madis
Bet augstie kalni? Kā tie izskatās?
Indriķis
Tie kalni augsti tiešām. Ļoti augsti.
Madis
Un siltās jūras?
Indriķis
Tiešām siltas.
Madis
Bet svešās valodas? Kā viņas skan?
Indriķis
Skan sveši. Ļoti sveši skan.
Madis
Vai tevi, svešinieku, iztaujāja? Ko taujāja?
Indriķis
Daudz ko. Visu neatceros.
Smaidot, sak, kādi sīkumi
Kā izgrebj karotes pie mums, no kāda koka?
Kā puķes saucot mēs, un kādos vārdos?
Kā laukus svētot, kādus svinot svētkus?
Arta
Un kā tu teici? Kā tu atbildēji?
Indriķis
Nu, vai es zinu! Tādus niekus!
Tie likās mierā, nejautāja vairs.

Arta
Un ko tu jautāji?
Indriķis
Ko jautāšu. Tiem visiem bija savas darīšanas.
Man atkal savas — ceļš un ceļš. Es devos tālāk.
Madis
Un tālāk kas?
Indriķis
Tāpat, vien sveši ļaudis.
Madis
Bet pasauli, vai iepazini?
Indriķis
Kā tad! Kā tad! Tik te viss svešs.
Vai posta dienas piemeklējušas šo vietu?
Miķelis
Kāds posts! Te valda laime!
Ēd, brālīt, dzer un līksmojies!
Madis
Bet, saki, – zābaki,
Ko tie tev palīdzēja gūt, ko tie tev deva?
Indriķis
Ko deva?
Atcerējies
Mamma mia! Kur dāvanas?
Jums visiem dāvanas, jums visiem, visiem …
Ņem no maisa dažādus suvenīrus – košus, lētus, krāsainus nekam nederīgus niekus. Visi apmulsuši klusē.
Arta
Teic kādi ļaudis pasaulē?
Vai skaisti, godīgi, teic, kādi?
Indriķis
Nu kā jau visur — rokas, kājas.
Un acis, deguns — visiem vienā vietā.
Tik krāsas dažādas, jau tēvam teicu.
Miķelis
Jā, melli sievišķi, dievs pasarg.
Bet, brāli, vai tad netiki pie sievas?
Indriķis
Man tu to jautāt uzdrīksties?
Es aizmirst nevarēju viņu. Artas māti.
Man viņas smarža sekoja it visur.
Ne mirkļa nebija, kad es to aizmirstu –
Tik maigu, mierinošu, siltu,
Kā gribējās pie viņas patverties!
Bet citreiz atkal — viņu pasargāt.
Un atdot dzīvību — tik dārga viņa bija.
Andrs
Tik daudz kur būdamam,
Tev laikam ir daudz draugu un noderīgu sakaru?
Indriķis
Ē, draugi! Vai tie gan varēja man līdzi tikt!
Man milzu soļi, viņu gaita — sīka.
Tie grib tik piesaistīt pie vietas.
Lai paliekos, lai pakavējos!
Vai laiks man kavēties ar viņiem sarunās?
Un dzīvot līdzi viņu šauro dzīvi?
Man septiņjūdžu zābaki!
Starp maniem soļiem — valstis, kontinenti!

Man visi draugi.
Miķelim
Kā gan tu, brāli, drīkstēji ņemt manu līgavu!
Vai Artiņ, atceries tu māti?
Arta grib atbildēt, Miķelis pārtrauc
Miķelis
Nē, neatceras. Liecies mierā.
Sirds jāsargā no liekiem uztraukumiem.
Ed, brāli, dzer un līksmojies!
Andrs
Bet, – nauda? Vai tev daudz ir naudas?
Indriķis
Pēc naudas nedzinos.
Andrs
Pēc kā tad dzinies?
Indriķis
Es esmu apjucis, vēl neprasi.
Es taču pirmo reizi nācu kājām.
Un, ha, ha, ha, kas izrādās?
Ir kalni mūsu zemē.

Jā, zili tālumā, kā dūmotu kāds tur uz bitēm.
Un izpeldējos ezerā!
Ak, kāds tur zīda ūdens un kalmju smarža tā kā Zāļu vakarā!
Vai svinat Zāļu vakaru? Man šķiet, tas tuvu?
Miķelis
Mēs svinam, kā nu nē. Mēs svinam.
Andrs
Zāļu vakaru? Kas tas par vakaru?
Indriķis
Cik atceros, tad plūca puķes.
Cik atceros, tad izpušķoja govis.
Cik atceros, tad pina vainagus
Un, liekas, līgoja …
Andrs
Te tēvs ar draugiem līgojas ik dienas.
Indriķis
Cik atceros, tad … neatceros.
Bet ezers atceras, ja man to atgādina.
Un smaržas, tādu smaržu nav
Nekur vairs pasaulē kā liepai.
Arta
Bet, teic, vai Austraskoku,
Vai neatradi viņu, vara saknēm?
Madis
Un zelta zariem tā kā trepēm?
Indriķis
Dzelzs koku redzēju un maizeskoku.
Bet Austraskoku? Nav man gadījies.
Madis
Uz zābakiem
Tos atdod man!
Indriķis
Tev, puika? Kas tev prātā!
Madis
Es Austraskoku meklētu.
Es atrastu, ar septiņjūdžiem skrejot!
Es kāptu debesīs pa zelta zariem!
Un vienu atzarīti nolauztu, ko ienest istabā,
Lai visiem jums top gaiši.
Aizrāvies stiepjas pēc zābakiem. Ceļu aizšķērso Andrs
Andrs
Pag, pag! Mans mazais brālīts!
Cik runātīgs, kā iededzies! Kāps debesīs kā kaza!
Kaza kāpa debesīs, kaza kāpa debesīs ha, ha!
Tu ņemsi zābakus! Kāpēc?
Man pienākas, es esmu vecāks!
Indriķis
Mierā!
Tos atdošu tik tai, kas man tos deva.

Bet kur tad Madara?
Miķelis
Aizvien vēl vainagā.
Aizvien vēl raksta.
Indriķis
Kā allaž savrup.
Tā vienmēr skatījusi mūs no malas.
Miķelis
Aizvien vēl vainagā.
Aizvien vēl raksta.
Arta
Bet kādi raksti, ja tu redzētu, cik skaisti!
Andrs
Kāds no tā labums?
Indriķis
Vai ir tev mātes vietā, Arta?
Pauze
Arta
Kliedz
Ak, dievs! Kāpēc nevienam te nav mātes?

15. Riņķis un Miķeļa gals

Riņķis, kurš dzirdējis sarunu, sāk rosīties

Riņķis
Ak tādas lietas, ak tad šitentādas.. .Tad šitādas.
Nu jādomā, kā dzīvot tālāk.
Tas Indriķis, tas atvilcies, ak maita.
Un nepatika viņam mūsu dzīve,
To jutu skatienā, kaut nebilda ne vārda.
Tā tālāk neies, tas ir skaidrs.
Nāks Indriķis ar savu garšu,
Kas zin, kā viss vēl iegrozīsies!
Nu jāpadomā katram ir par sevi …
Uz galdautu
Tas pieder Miķelim? Kāpēc ne man?
Es pats, es varu kļūt par īpašnieku.
Man piederēs, man būs!
Es būšu noteicējs, es kungs!
Man zemosies, man dziedās dziesmas!
Nost grabažas!
Met zemē traukus, ēdienus
Jūs paliksiet tepat un pūsiet.
Bez ēsmas smilkstēsiet kā suņi.
Pie manis rāposiet. Bet vai es došu?
Tik muļķa Miķelis tā visiem dāvā.
Mans galdautiņš, mans, mans …
Uznāk Miķelis
Miķelis
Vai, Riņķi, jau pavisam aptracis?
Ko dari?
Metas Riņķim klāt
Riņķis
Ar galdautu
Ā – a, Miķelis! Tu nenāc klāt.
Tas tagad mans.Tu nenāc klāt. Es tevi…
Mans galdauts, mans.
Es dziedājis tev slavas dziesmas
Un teicis saldus, šķebus glaimus.
Es esmu lišķējis, un zemojies. Nu diezgan, pietiek!
Mans! Tu tagad lūgsies, ceļos krisdams, vai mirsi badu!
Izvēlies, ha, ha!
Miķelis
Ko dari, Riņķi,
Tu, kas manu maizi…Ak, nepateicība!

Riņķis
Ak tavu maizi… Tu to sējis?
Vai malis vai pat cepis? Tu gaidi pateicību?
Mūs esi pārvērtis, par lopiņiem, par cūkām.
Tu pirmā cūka šajā barā!
Tu, staigājošais vēder…
Miķelis
Tu esi pārdzēries!
Dod galdautu!
Riņķis
Nu nē, tik ja pār manu līķi.
Bet labāk man, ja līķis būsi tu!

Izrauj nazi. Miķelis, gandrīz nepretodamies, krīt pēc dūriena. Riņķis ar galdautu prom.

16. Ne miltuma, ne kripatiņas

Sāk mosties gulošie. Rāpjas pie galda, taustās. Uz galda nekā nav.

Sterbelis
Pusmiegā
Man jāsadabū kaut kas labs.
Es jūtu ēstgribu pēc snaudas.
Aizvelkas līdz galdam, paliek truli stāvot
Raiskums
Vadzi, vai nederētu iekost? Krustdēl?
Ko sālītu. Nē, drīzāk skābu. Kur tu esi?
Vai atkal apkārt blandies? Neceri uz skuķi!
Par muļķi paliksi kā es. Ak, Madara, ak, skaistā rakstītāja,
Es tava diega galā dzīvi pavadījis.
Ierauga tukšo galdu.
Pamazām visi piestājas pie tā. Kāds vēl kaut ko iedziedas, iebļaujas, tad iestājas klusums
STERBELIS
Lai slavēts Miķelis!
Lai pildām kausus!
Citi apklusina. Pulcējas ap Miķeli.
STERBELIS
Sāk šņukstēt
Es esmu izsalcis. Es nomiršu aiz bada.
Ko ēst, kur ņemt…
Kas notiks, vaimandieniņ!
Izskrien ārā

Ceļinieka Kalps
Kungs, vai es neteicu. Te nebūs labi.
Kaut zirgi nebaroti, tomēr brauksim.
Un steigsimies — jo ātrāk, labāk.
Ceļinieks
Ej, iejūdz.

STERBELIS
Ienācis atpakaļ
Nav, nav nekur.
Ne miltuma, ne kripatiņas.
Viss te tik vecs un sapuvis, un šķībs.

Pat ūdens nav nevienas lāses.
Ir aka piegānīta.
Cits caur citu
Kas dos? Kas dos?
Mums mazi bērniņi, kas mielos?
Kur Miķelis, kur labdaris?
Kur mūsu dāsnais saimnieks?
KĀDS NO KAKTA
Šeku jau guļ ar dunci ribās.
Visi
Viņš beigts! Viņš beigts?
Kur ēdieni? Kur dzērieni?
RAISKUMS
Bez viņa nebūs.
VISI CITS CAUR CITU
Ā –ā — Miķelis! Viņš mūs ir izpostījis.
Mūs piekrāpis! Kā drīkstēja viņš mirt! Mūs atstāt!
RAISKUMS
Viņš nonāvēts. Būs Riņķa darbs.
Un galdauts prom ar visu Riņķi.
STERBELIS
Lai nolādēts tas brīdis,
Kad mājas pametām un darbus!
Kurš ir pie visa vainīgs?
Visi
Miķelis!
STERBELIS
Nu mājas sagruvušas, aizauguši lauki
Kurš ir pie visa vainīgs?
Visi
Miķelis!
STERBELIS
Mums bērni mācīti nav darbus darīt.
Kurš ir pie visa vainīgs?
Visi
Miķelis! Miķelis!
Pūlis mirušo sit un spārda

17. Niklāva atgriešanās

Ierodas Niklāvs. Karavīra drānās ar daudzām goda zīmēm

Niklāvs
Kas notiek te? Vai, ļaudis, jūs bez prāta?
Mans brāli, Miķeli?
Kas jūs par nabagiem?
Kāpēc te tik daudz ļaužu?
Visi
Agresīvi
Tu nabags pats! Mēs esam …
Niklāvs
Kas jūs esat?
Atbildes nav, jo neviens nezina, kas viņš tagad ir
Es prasu, ļaudis, kas jūs esat?
Atbildes nav. Visi lēni atkāpjas. Apjēdz stāvokli. Klusums.

STERBELIS
Izmisīgi kliedz
Tu pats kas esi? Redzējies, kāds varons!
Niklāvs
Jā, varonis. Es nebīstos to teikt.
Par taisnību es vienmēr esmu bijis.
Jā, varonis. Un brālis savam brālim.
STERBELIS
Tu brālis mironim. Ha, ha!
Tu — miroņbrālis! Ha, ha, ha!
Niklāvs
Dusmās
Jūs, šitādus kā jūs, – es varu sacirst lupatlēveros!
Es cirtis tādus jau kā jūs!
Kā spaļus! Tā kā pelavmaisus!
Iet virsū pūlim, gatavojas uzlikt cepuri, kas dara neredzamu. Uzskrien Madis
Madis
Vai, necērt! Necērt! Tie nav ienaidnieki!
Tik nabagi, tāpat kā visi, tik nelaimīgi nabagi, ak, necērt!
Niklāvs
Tie manu brāli nāvējuši, laid!
Madis ierauga Miķeli. Satriekts
Madis
Kā var? Tik vienkārši.
Pušu plīsa dzīvībiņa kā ūdens burbulītis… Tēvs!
Pret pūli, izmisīgi
Kurš, kurš to varēja?
Niklāvam.
Nē, nē, vienalga – necērt!
Izpleš rokas, aizsargājot ļaudis. Uznāk Indriķis, Andrs un Arta
Arta
Tēvs, tēvs! Ak, brāļi…
Grib atbalstīties pret Andru, bet viņam citas domas galvā.
Andrs
Kur galdauts, ļaudis, kur ir galdauts?
Kur galdauts palicis, kur galdauts?
RAISKUMS
Ir Riņķis prom ar visu galdautu.
Andrs
Ar mūsu galdautu? Ar manu!
Andrs prom.
Indriķis
Niklāvam
Nu redzi, brāl, kā tiekamies pēc gadiem.
Pie tēva miesām šķīrāmies, pie brāļa- satiekamies.

CEĻINIEKA KALPS
CEĻINIEKAM
Kungs, jau par vēlu!
Mūsu zirgi… Tiem nolaiž asinis …
Kur sārtus . .. Iesmus drāž …
Kungs, mūsu zirgi…
Netiekam vairs projām.

Div’ svecītes jūrā dega

Arta
Kad tēva nav,
Vai būsi mums kā māte?

Madara
Man vienmēr derdzies skatīties, kā govs,
Kad teļš ir piedzimis, to slapju laiza.
Ir mātes mīlestība tāda pati.
Tev gribu dot ko cildenāku.
Arta
Ko cildenāku?
Madara
Ko skaistāku.
Arta
Ko skaistāku?
Madara
Ko patiesāku.
Arta
Ko patiesāku? Madara?
Madara
Ko mūžīgāku.
Arta
Kas ir vēl mūžīgāks par mātes mīlestību?
Madara
Ko gan tu saproti no tā!
Arta
Es sapni redzēju. Kauns stāstīt.
Es nezinu, no kurienes šīs jausmas!
Itkā man laime tuvotos ar sāpēm reizē.
Kā gaviles, kā izmisums.
Pavisam svešs, bet tomēr zināms…
Madara
Nu, nu?
Arta
Dziedoši, kā no sapņa
Div’ svecītes jūrā dega
Div’ sudraba lukturos.
Man sacīja mīļā Māra –
Tev jāiet tautiņās.

Pēc deviņi mēnestiņi
Nāc manā pirtiņā.

Es laimē nodrebu, kad iedomājos…

Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu.
Kad to vienu kustināja,
Visi līdzi kustējās…

Madara
Par agru tādi sapņi, niekkalbe.
Tev tikai vienu saku – raksti.
Arta
Ak, Madara, mēs rakstam tik un rakstām!
Vai tēvam palīdzēja mūsu raksti?
Nu miris šaušalīgā nāvē.
Madara
Bij viņa dzīve sliktāka par nāvi.
Arta
Vai viņš to zināja?
Vai sacīji to viņam?
Madara
Aiz žēlsirdības – nē! Tāpat tas nelīdzētu.
Māras likums.
Arta
Bet vai tad Māra nav šī telpa?
Šī istaba, šī zeme?
Mēs piepildīsim to ar savu dvašu!
Ar dzīvību, kas versmo manī
Un tevī, Madara!
Madara
Man salst.
Arta
Ak, ja man būtu māte!
Kur pieglausties, kur pasmelties.
Kur paņemt!
Madara
Man arī nebija.
Arta
Kāpēc mums nav nevienam mātes!

18.Arta un Krauklītis. Ūdens

Arta
Kas tagad būs, kas notiks?
Krauklītis
Apskauj Artu
Nāc!
Tā ūdens laivu skauj no visām pusēm.
Tā tevi appludinās mana dzīvība.
Lūk, ūdens.
Tas visu aizskalo.
Tas visu nomazgā un šķīstu dara,
Tas sāpes nogremdē.
Tas pārvar visus kavēkļus.
Tas izlauž ceļu visur.
Arta
Dzīvībiņas šūpulītis…
Mīļās Māras līklocītis…
Krauklītis
Māras daļa – dzīve, nāve.
Tāda pati ūdens daļa.
Ūdens nejautā, kur ceļš.
Ūdens pats ir mūžam ceļš.
Arta
Ko tik gudrs? Kur mans ceļš?
Krauklītis
Ar mani kopā.
Arta
Kā tu zini?
Krauklītis
Tas ir rakstīts ūdenī.
Arta
Tikpat kā nepazīstu tevis.
Krauklītis
Es – Krauklītis. Ciems nodedzināts.
Tur bija plosījusies Neredzamā nāve.
Tā ļaudis karakalpu dēvēja, kurš cirta neredzams.
Tik zobens šķēla gaisu. Mans tēvs un māte, visi.
Dzīvs biju palicis viens pats. Pie kraukļa ligzdas,
Vēja nogāztas, tur Raiskums mani mazu pacēla.
Arta
Tu stiprs.
Krauklītis
Daudz Ūdensmātei acīs skatījies.
Arta
Dziedoši, kā no sapņa

Div’ svecītes jūrā dega div’ sudraba lukturos.
Saules meita klāt sēdēja, vainadziņu pušķodama.
Krauklītis
Pušķo daiļi, Saules meita, dod manai līgavai.
Pats es dotu, ja tik ņemtu, zelta grieztu gredzentiņu.

Vai tu ņemtu?
Arta
Tā – uzreizi?
Krauklītis
Kā es tevi ieraudzīju, tu jau mana līgaviņa.
Arta
Kā es tevi ieraudzīju, tā sapņoju gredzentiņu.
Krauklītis
Kā es tevi ieraudzīju…
Arta
Kā es tevi…
Gredzentiņš Artai pirkstā.

Krauklītis
Kā es tevi…
Arta
Kā es tevi…

19. Madis. Pušu plīsa dzīvībiņa

Madaras istaba. Madara. Ienāk Madis, redz septiņjūdžu zābakus, ko nolicis Indriķis. Madis tos paņem

Madis
Lūk, tie!
Madara
Tos neaiztiec!
Madis
Kāpēc? Tos aušu kājās.
Madara
Ko runā, Madi! Kurp tu dosies?
Šai brīdī! Tēvs vēl jābērē.
Madis
Ak, Madara, to izdariet bez manis.
Man jāiet. Nevaru vairs gaidīt.
Tēvs man to piedos.
Madara
Sašutumā
Ko runā, puika! Muti ciet!
Pieiet, izrauj zābakus
Un kaunies! Attopies!
Kad mirušos vairs negodā, tas pats kā miris!
Mēs darīsim, kā darīts mūžos.
Ieskrien Andrs
Andrs
Ir galdauts beigts, pagalam galdauts!
Pagalam mani nodomi un sapņi!
Nu galdauts pasaulē! Nu svešās rokās!
Bet manās rokās tukšums, drausmīgs tukšums.
Ā, zābaki!
Madara
Tos neaiztiec!
Andrs
Dod šurp tu, vecā meita!
Skrien pie Madaras, grib izraut zābakus. Madara viņu saņem ar glāstu. Izbijies, apmulsis, Andrs atkāpjas.
Andrs
Tu mani glāstīji?
Klusi
Tā tikai māte glāstīja. Tik maigi.
Lūdzoši
Dod zābakus! Tie galdautu
Man atrast palīdzēs. Un kokus!
Ne Austraskoku, neesmu jau muļķis,
Bet dzelzs un maizeskoku — tos!
Madara
Tas galdauts zudinājis tavu tēvu.
Vai gribi atkārtot tu viņa dzīvi?
Andrs
Nē! Simtkārt — nē! Es zinu labāku.
Bet vajag galdautu! Un zābakus!
Un jūs es atcerēšos!
Madara
Tēvs jāapbērē ir.
Un dēliem jābūt klāt.
Andrs
Attapies no aizkustinājuma
Dod zābakus! Tu mani nemācīsi!
Ņem nost, rupji grūž Madaru
Madis
Brāl, paliec mierā!
Mēs citādi… Lai stāv tie zābaki!
Andrs
Nē, tu tos gribi, es jau zinu!
Madis
Es negribu, ja mums ir jānaidojas!
Andrs
Tu, nelga, netraucē. Es tev ar labu saku —
Ej nost no ceļa, citādi…
Madis
Nu ko tu, brāļuk, lūdzu, ko tu …
Nu pagaidi, nu parunāsim brīdi…
Andrs
Ej nost tu, varde, tevi samīšu!
Madis
Es neiešu! Tu apmāts!
Madara
Sevi pārvarot
Jūs esat brāļi, Andr, – tu un Madis.
Jūs nedrīkstat. Jums viena asins.
Andrs
Ciet klusu tu, tu, mūžam klusētāja!
Tad klusē arī šoreiz, klusē!
Un atdod zābakus, dod šurp!
Madara
Nē, Andr, dēliņ! Nebūs klusēšanas!
Andrs
Ciet klusu! Nesaki man — dēliņ!
Tu māte neesi, lai mani pamācītu!
Histēriski
Un nesaki man — dēliņ!
Nesaki man — dēliņ!
Dod zābakus!
Madara
Nē, zābakus tu, Andr, nedabūsi.
Andrs
Ko nedabūšu? Es, un nedabūšu?
Izrauj nazi. Uzskrien Arta
Arta
Vaimandieniņ, nazis!
Andrs uzbrūk Madarai, ceļu aizšķērso Madis. Viņš saņem dūrienu. Krīt. Andrs izrauj Madarai no rokām zābakus. Prom
Madis
Krītot
Tu apmāts, apmāts! Neej, neej, paliec …
Lūk, asinis … Tās manas ir vai brāļa?
Tās manas asinis. Un mana brāļa.
Cik sarkanas, cik sarkanas, cik siltas …
Māsiņ?
Čukstus, mirstot
Dvēselei nevajag trepju kāpt debesīs.
Pats Dieviņš trepes taisa…
Arta
Pušu plīsa dzīvībiņa kā ūdens burbulītis.

20. Kur sevi skaitīt
Nāk Indriķis un Niklāvs
Indriķis
Kā pieļāvāt, ka puika nozog manus zābakus?
Nu prom ar septiņjūdžu soļiem!
Pagalam zābaki!
Arta
Čukstot
Pagalam brālis.
Niklāvs
Kas tas? Tas jau mans nazis!
Tas nazis mans, ko kādreiz cirtu osī.
Lai mājās redz, kā brālim karā klājas.
Tik spožs, tik ass. Tas stāsta patiesību.
Madara
Tu nazi, osī cirzdams, cirti brālī.
Tu nazi, osī cirzdams, cirti Madī.
Niklāvs
Vai tā tu mani apsveic, māsa?
Madara
Kādēļ man tevi jāsveic, Niklāv?
Niklāvs
Vai neredzi tu manas godazīmes?
Madara
Es godazīmes redzu.Godu — neredzu.
Niklāvs izslējies, norijis Madaras apvainojumu
Niklāvs
Es neko tādu nepieļautu!
Es ievestu te kārtību, – viens, divi!
Bet aizkavējos ceļā, nelaimīgais!
Tik vienu dienu esmu nokavējis!
Madara
Izsmējīgi
Nē, tikai vienu mūžu!
Indriķis
Nu zābaki ir Andra rokās. Mans dēls!
Bet nevar tikt nekur ar tiem, nekur.
Arta
Ak, Madi, brālīt!
Andr, brālīt!
Kas roku pacēla pret brāli?
Tas tukšums dvēselē, kas cēla roku!
Tas izmisums, bet ne mans brālis.
Madara
Jel nesāc aizstāvēt
To pazudušo dvēseli, to slepkavu, to …
Arta
To pazudušo dvēseli, jā, jā!
Bet kas to pazaudēja?
Vai nebija tā mūsu dvēsele?
Indriķis
Te divas dvēseles ir pazudušas.
Madara
Ak, nesāciet nu skaitīt. Var kas sajukt.
Par sevi domājiet, kur sevi skaitīt.
Indriķis
Es drīzāk esmu atradies, ne zudis.
Tu taču nenoliegsi, māsa?
Niklāvs
Un es, lūk, dzīvs un vesels!
Madara
Izsmējīgi
Jā, jā, tu — varonis.
Niklāvs
Tu laikam gribēji, lai būtu kritis.
Un miris! Karā kauts un beigts!
Es steidzos, kauties apnicis,
Un domāju — būs visiem prieks.
Madara
Šai brīdī?
Lai priecājamies mēs par tavu veselību?
Par stāvu raženo, kas neievainots?
Ko cepure ir slēpusi šos gadus?
Kā alā iebēdzis tu tajā cepurē!
Un paslēpies, un priecājies, ka neskarts!
Tu varonis!
Ej, Miķelim nu pastāsti, Kāds varonis!
Ej, Madim pastāsti, ej, ej!
Niklāvs
Tu nežēlīgā! Ļaunā! Netaisnā!
Madara
Ja jau pret netaisnību, kā stāsti, cīnījies tu vienmēr,
Tad cīnies nu pret Madaru, pret māsu!
Tik cepuri gan uzlikt neaizmirsti,
Ka neizrauju vēl tev kādu matu!
Indriķis
Jā, jā, tas tiesa, Madara,
Viņš tikai neredzams ir drosmīgs.
Niklāvs
Tu, pasaulsskrējējs, viņai piebalso?
Kas tev par daļu, auļo tikai tālāk!
Ak tā, tev vairs nav zābaku!
Ko nu? Nu, brālīt, svilpo!
Niklāvs sāk izaicinoši svilpot
Madara
Jel stājies. Piesvilposi nāvi.
Niklāvs
Tā ir jau klāt. Vairs otra nenāks.
Arta
Tā vienmēr klāt. Tāpat kā dzīvība.
Mēs Māras klēpī visi vienuviet.
Kas miruši, kas dzims, un mēs, kas esam.
Indriķis
Ak, Artiņ, nerunā tā, bērns!
Cik līdzīga tu savai mātei.
Tik viņu esmu mīlējis.
Tik viņas dēļ es pārnācis, tik piekusis no visa.
Bet Miķelis … Viņš manu līgavu…
Nu pats … Nu Madis … Andr, dēliņ!
Tu, Madara, tu biji gudrākā.
Vai nevarēji grozīt, mainīt?
Madara
Man Māras nolikts — rakstīt. Rakstīt!
Vai mani tiesāt esat atnākuši?
Es vienīgā, kas Māras balvu
Pa vējam neizsējusi! Es viena!
Ir tavas rokas tukšas, Indriķi!
Indriķis
Vai neatvedu visiem dāvanas?
Es vēja zieds. Jā. Bet tu pati?
Tu esi neauglīga smilts.
Tu pati izbeigsies ar sevi!
Tāpat kā es! Mēs līdzīgi!
Madara
Nekad mēs nebūsim ar tevi līdzīgi!
Es – Madara!
Man pilnas lādes ar skaistumu, ko skatīs nākotnē,
Ar rakstu gudrību. Līdz tai jums neaizsniegties!
Un mūžam manu vārdu minēs
Ar bijību, ar pielūgsmi, ar godu.
Niklāvs
Nu, to vēl nevar zināt!
Varbūt, ka sapel lādēs tavi raksti!
Madara
Ne tavam prātam saprast to!
Ne tavai mutei runāt.
Niklāvs
Ko mani niecini! To nevar paciest!
Kad mani vienmēr visur godināja!
Madara
Tu gāji neaizskarts, kad citi blakām — ļima!
Tie īstie varoņi, ne tu!
Zem kāda karoga tad karoji, mans brāli?
Niklāvs
Zem daudziem karogiem.
Bet tik par taisnību, es vēlreiz atkārtoju!
Madara un Indriķis izturas izsmejoši
Kur biju es, tur arī uzvara.
Es vienmēr pirmais cirtu ienaidnieku
Un citus vadīju.
Madara
Labs vadonis, ko nevar redzēt!
Niklāvs
Es paveicu viens pats, ko citreiz paveic simti!
Madara
Sirds sāp par tavu izniekoto mūžu.
Niklāvs
Tavs mūžs gan daudz no mana neatšķiras!
Vai neslēpies tu arī cepurē?
Vai nenoskatījies tik drošībā no malas?
Tev blakus gāja bojā ļaužu dvēseles.
Man kaujas laukā apkārt ļima miesas,
Tev apkārt — dvēselesl
Mēs, māsa, līdzīgi.
Madara.
Nekad mēs nebūsim ar tevi līdzīgi!
Arta
Madara! Man tev kas jāteic. Svarīgs.
Jums visiem. Un tūlīt!
Niklāvs
Tu, skuķēn, paklusē, te vīru runas.
Madara
Jā, vīru runas!
Bet vīru darbus darīs sievas.
Kas paliks mājās? Es un Arta!
Arta
Nē, nē. Nāc Krauklīti!
Uznāk Krauklītis un līdz ar viņu slapstās Raiskums.
Indriķis
Kas tas tāds? Ko te dara?
Niklāvs
Kāpēc ir svešinieki klāt?
Arta
Man viņš nav svešs! Jūs visi – svešāki.
Indriķis
Kas tas! Tev gredzens pirkstā? Arta?
Krauklītis
Mēs divi esam viens.
Niklāvs
Kas tas par vārdu – Krauklītis?
Vai Zvirbulis tev nederētu labāk?
Krauklītis
Tā mana iesauka. Tāpat kā tava – Neredzamā nāve!
Niklāvs
Atkāpjas satriekts
Arta
Kas paliks? Mūsu pašu ļaudis.
Nē, Madara, tos nenicini,
Tu viņus nepazini, nē, tu nepazini.
Madara
Jā gan. Es kāju nespēru tai barā.
Jā gan. Es stāvu viņiem pāri!
Arta
Un viņi bijās tevis — lepnas, saltas,
Tie gaidīja, lai tu tos uzrunātu!
Jā, vini gaidīja, ka tu tiem būsi
Māte!
Madara
Es — māte?!
Arta
Jā, māte!
Kas saitēm neredzamām satur savu saimi.
Ar siltām, gaišām mīlestības saitēm.
No tevis gaidīja – tev dots visvairāk.
Madara
Atceroties
Tev tikai vienu saku —raksti!
Vai Māra steigdamās man nepateica visu?
Indriķis
Re, re, par velti rakstīts!
Arta
Nē, Madara, jel neaizstāvi sevi, neapkauno,
Lai tevi aizstāv darbs, tavs darbs!
Es zinu, ka tas nepazudīs.
Reiz tavos rakstos izlasīs par mums.
Par mūsu piedzimšanu, nāvi, atkal piedzimšanu,
No Māras klēpja siltā, mūžīgā.
Madara
No manis visi gaida.
Bet es, kur es lai smeļu?
Arta
Ir Saule, dzīvība un Austraskoks,
Vai to var aizmirst?
Madara
Nav vairs viņa meklētāja.
Arta
Mūžam būs, kas viņu meklē.
Madara
Jauni puiši veci kļuva. Neviens nav atradis.
Arta
Var neatrast, bet jāzin, ka tāds ir!
Un ir! Tas katru rītu redzams!
Tu pati, Madara, to rakstā ierakstīji.

Madara
No manis visi gaida.
Bet es, kur es lai smeļu?
Ak, Dievs, ak, Dievs, mums nav nevienam mātes!

21.Dzimšana

Parādās Māra. Niklāvs viņu pagaidām neredz.

Niklāvs
Viens priekšplānā

Ir jāsadedzina šī cepure.
Lai mūžam neviltu vairs ļaudis.

Mēģina to darīt.
MĀRA
Tu velti pūlies. Uguns neņems.
Ko reiz es laidusi, tas paliek.
Es laidu galdautu. Nu ies no rokas rokā.
Es laidu zābakus. Nu ies no kājas kājā.
Es laidu cepuri.
Būs allaž kādam galvā.
Niklāvs
Es mešu ūdenī!
M ā r a
To ūdens neņems.
Niklāvs
Tad metu gaisā!
M ā r a
Kaut kur nokritīs.

Māra paver savu kuplo mēteli un apņem visus, pie viņas pulcējas gan mirušie Miķelis un Madis, gan dzīvie. Kā pie mātes. Visiem jāpiedzimst vēlreiz. Visi ir viens.
Dzemdības kā dzīves dižākā norise. Māra ir vienlaikus bērnu saņēmēja un dzemdētāja.

MĀRA/VECMĀTE

Dzemdes/ mātes vārdi

Nāc, nāc, memmiņa, Māriņa aicina, ne tik augstu, ne tik zemu, sēdi savā zelta krēsliņā, guli savā zelta gultiņā. Dzemdīte, mātīte, velies, velies! Dzemdīte, memmiņa, paliec savos kambaros, paliec savā vietā apakš nabiņas, guli savās cisās, velies savos spilvenos, tinies zīda nēzdogā, stāvi savā vietā kā tas stūra akmenis.
Esi mīksta, esi lēna, kā vilnas sprodziņa, ka peles midziņa, kā zoses dūnīte, kā liepas lapiņa.

Atver, Māriņ, kaula vārtus, laid zuvīti no murda ārā!
Atver, Māriņ, sievas kauliņus! Ja meitiņa, lai nāk kā līdaciņa, ja dēliņš, lai nāk kā zutītis!

Nāc, nāc, memmiņa, Māriņa aicina, ne tik augstu, ne tik zemu, sēdi savā zelta krēsliņā, guli savā zelta gultiņā. Dzemdīte, mātīte, velies, velies!

Cauri vijas motīvs «Raudimis, raudimis, šis vakariņis» …

BEIGAS

Noderīga informācija
Māra ir reizē gan gaiša, gan tumša – tā veido un lauž. Tā dod ietērpu Dzīvībai un to ņem. Tomēr nekad nav ļauna. Māra ir tumsas un gaismas pretspēku cīņas vieta un abu pasauļu – Cilvēka un Dievu kopā turētāja. Tieši Māra uztur Cilvēka apziņu un personību darbīgā veidā – savieno viņa iekšējo un ārējo pasauli.
xxx

Pilna Māras istabiņa

FRAGMENTS:

RIŅĶIS

Klau, Miķel, — šķiet, šis cepetis nav svaigs?
Vai saimniece to pārāk ilgi netur?

MIĶELIS

Par kādu saimnieci tu, muļķi, runā?

RIŅĶIS

nu tak par to, kas cep un šmorē.
Kas pienes ēdienus un kausus.
Tak, Miķel, laikam nebūs viena!

Ņirdzīgi.

Kur turi savas sieviņas,
Ka ļaudīm neparādās?

Nu tak par to, kas cep un šmorē.
Kas pienes ēdienus un kausus.
Tak, Miķel, laikam nebūs viena!

MIĶELIS

Tu, muļķi…

Ķeras krāgā.

Ierodas Indriķis. Kā šaubīdamies skatās apkārt. Svešādi ģērbts.

INDRIĶIS

Neticīgi, klusi.
Vai tu tas esi, brāli?

MIĶELIS

Ar Riņķi laužoties, nevērīgi.
Jā, brālis gan. Es visiem brālis.

RIŅĶIS

Īsts dzērājbrālis, jā.
Ja būsi dzērājs, būsi brālis.

Turpina lauzties, iekarstot.

INDRIĶIS

O, duelis!
Vai mani neņemsiet par sekundantu?

Miķelis un Riņķis, svešādās valodas pārsteigti, stājas.

INDRIĶIS

Miķeli tomēr nepazīstot.

O, kas par bagātīgu galdu!
Nu īsts a la fourchette!
Tik smalki pieprot servēt!
Ko — Ķīnas porcelāns?
Oho, un grieķu krūkas!
Un te — vai nebūs Bavārijas alus?

MIĶELIS

Tas īstens miezītis,
Nav nekāds…

INDRIĶIS

Okey, draugs, neņem ļaunā!
Man gadījies ir daudz ko izbaudīt,
Bet īstu miezīti — to gan sensenis…

MIĶELIS

Tad baudi, ciemiņ, ēd un dzeri
Un jūties tā kā savās mājās.

INDRIĶIS.

Es visur jūtos tā kā mājās.
Ko svinat, tautieši?

MIĶELIS

Mēs svinam dzīvi.

INDRIĶIS

Jūs svinat dzīvi? Ha, ha, ha!
Tas labi teikts! Schšn! Bravo!
Ir vērta dzīve, lai to svinētu.

Miķelis un Riņķis, piekrītoši smejas, lej kausos. Riņķis iedziedas “Dzer, dzer, brālīti, dzer…”

INDRIĶIS.

Dzer, brālīti?
Man ar ir brālis kaut kur tuvumā.
Tepat šai zemē, šajās robežās.
Un tēvamājas laukiem iekoptiem,
Ko atstāju es sen, pirms gadiem.
Es nevarēju ciest to šaurību!
Un visu mūžu vienas sienas
Un vienas valodas,
Un vienus ļaudis…

MIĶELIS

Nu, vai nu vieni ļaudis visu laiku?
Tak mainās — nomirst, piedzimst…
Un viesi iegriežas. Kā tu.

INDRIĶIS

E, visi vienādi! Ar nātnām drēbēm
Un palsiem matiem, bālu vaigu.
Bet pasaulē ir arī citas krāsas.
Ir sejas dzeltenas — kā, rau, šis sviests.
Un sarkanas kā vīns tai krūkā.
Un melnas, ugunīgas sievietes!

RIŅĶIS

Va vellos, melli sievišķi!
Nu gan tu, svešiniek, mums stāsti…

INDRIĶIS

Es jau vēl nestāstu!
Kad sāktu stāstīt…

MIĶELIS

Bet labāk ieēd, iedzer, palīksmojies!
Kam mums tie brīnumi,
Kam mums tie stāsti!
Sirds jāsargā no liekiem uztraukumiem.
tur labāk vēl kā paša mājā?
Un kad vēl galds ir tāds kā mums!
Un sievišķu mums arī netrūkst!
Ha, piens un asinis!
Kam mums tās mellās!
Ēd, ciemiņ, dzer un nogaršo no visa!
Kāds ir tavs godavārds —
Mums vajag sapazīties!

INDRIĶIS.

Kā kurā zemē mani sauc,
Man ir vienalga — Heinrihs.
Enriko — ja jums patīk labāk.
Bet senāk Indriķis man bija vārdā.

RIŅĶIS

Dzied.

Dzer, dzer, brālīti, dzer…

MIĶELIS

Klus’, Riņķi! Indriķis?
Kad aizgāji no tēva mājām?

INDRIĶIS

Pirms gadiem divdesmit…

RIŅĶIS

Dzer, dzer, brālīti…

MIĶELIS

Klus’, Riņķi! Indriķis!
Kā izmainījies — švīts un smalks!
Un valoda! Jods, kas par valodu!
Es Miķelis! Ei, Indriķi, tu vecais!

INDRIĶIS

Karamba! Miķelis!
Man jau uzreizi likās.
Tik nenoticēju — te viss tā izmainījies.
Un tu — tu pārvērties visvairāk.
Kur kārnie kamieši, Kur liesais vaigs?

MIĶELIS

Ak, nepiemini grūtos laikus!
Tie aizgājuši sen. Uz neatgriešanos.
Mums tagad te ir tāda dzīve…
Eh, žēl, ka nepaliki mājās!
Te tik daudz labumu bez tevis noēsts!

INDRIĶIS

Nu ko tu, brāli,
Neesmu jau tukšā!
Ne tādus galdus vien
Man gadījies ir redzēt.

MIĶELIS

Ar redzēšanu vien jau nepietiek.
Vēl vajag, lai tas piederētu.

INDRIĶIS

Kam nepieder nekas,
Tam pieder viss, mans brālīt!
Man pieder pasaule,
Bet tev tik galds!

MIĶELIS

Jūtas aizskarts.
Tu — apkārtdauzoņa,
to vienmēr esmu teicis.
Tu — klaidonis.
Es — saimnieks savās mājās.

INDRIĶIS

Vai zini, brāl, tās tavas mājas…
Pardon! Tak neiesāksim strīdu!
Bet neaizmirsti — šīs ir tēva mājas.
Un tēva dēli esam tu un es.

MIĶELLIS

Un Niklāvs — Dievs dod laimi kaujās.
Bet es tas vecākais —
To arī neaizmirsti.

INDRIĶIS

Nu labi, labi.
Kā tad Niklāvs?
Vai ir ar’ iegriezies?
Vai devis kādu ziņu?

MIĶELIS

Tā ziņa — osī iecirsts nazis.
Kad rūsēs — slikti ies.
Bet ir jau spožs joprojām.
Jā, spīd un laistās
Mūsu brāļa nazis.

INDRIĶIS

Nu, paldies Dievam,
Visiem klājas labi.
Skatās apkārt, ironiski.
Ak svinat dzīvi? Ha-ha-ha!
Un cik tad ilgi svinat?

MIĶELIS

Kopš izšķīrāmies, tā ar svinam.
Kopš…
Še, Riņķi, dzer un krīti!
Nav tavām ausīm domātas šīs runas!
Riņķis dzer un krīt.

Recenzijas:

S.Radzobe, E.Tišheizere, G.Zeltiņa Latvijas teātris: 80. gadi //Rīga: Preses nams, 1995.
Akurātere L. Viss patiess ir, ko dziesmā dzied // Literatūra un Māksla, 1984., 2.martā, nr.9, 11.lpp.
Belševica V. Pārsūdzība Pētera Pētersona lietā // Kopoti raksti, IV sējums, R., Jumava, 2002., 130.-137.lpp.
Blumbergs I. Grāmata – māja (par lugām “Pilna Māras istabiņa” un “Tiesa” ) // Jaunās grāmatas, 1986., nr.7, 22.- 23.lpp.
Burtniece A. Vai var aptvert neaptveramo? // Teātris un dzīve, Rīga, 1984., 39.-45.lpp.
Dzene L. Māras pārvilināšana // Māksla, 1984., nr.1, 30.-33.lpp.
Eglītis A. Pilna Māras istabiņa Losandželosā // Laiks, 1986., 22. novembris, nr.94.
Freinberga S. Māras Zālītes teātris ( par lugām “Pilna Māras istabiņa”, “Tiesa”, “Dzīvais ūdens” // Māksla, 1989., Nr.1, 14.-16.lpp.
Geikina S. Vai cīņa aizmigusi dus? // Karogs, 1984., nr.2, 141., 42.lpp.
Mišķe-Ezergaile I. Māte, kuras nav // Zvaigzne, 1989., nr.23, 2.- 4.lpp.
Radzobe S. Vēstule Mārai Zālītei teātra dienā // Padomju Jaunatne, 1984., 27.marts, nr.59.
Rogers I. Baltais mirdzums un varavīkšņotais loks (par izrādes iestudējumu Sidnejas latviešu teātrī) // Austrālijas Latvietis, 1993., 15.janvāris, nr. 2158, 8.lpp.
Vārdaune Dz. Vai dramaturģija ir kas jauns? // Kritikas Gadagrāmata XI, R., Liesma, 1983., 69.-75.lpp.
Vīksna I. Pilna Māras istabiņa (Toronto latviešu skolas ģimnāzistu uzvedums) // Laiks, 1992., 29.aprīlis, nr.35, 3.lpp.

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn