Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

Lāčplēsis

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

Pilna Māras istabiņa

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Anotācija:

“Pilna Māras istabiņa” ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. gadā. Darbojošās personas: 5-10 sievietes (3 galvenās lomas) un 10-15 vīrieši (5 galvenās lomas).

Luga bāzēta uz folkloras un mītu motīviem. Māra – mitoloģiska būtne mirušā tēva bērniem dāvā to, ko viņi visvairāk vēlas. Vecākajam dēlam mītisko galdautu (“galdiņ, klājies!”), kas sniedz materiālu nodrošinājumu; vidējam dēlam – septiņjūdžu zābakus, kas ļauj apceļot pasauli; jaunākajam – cepuri, kas dara neredzamu, un kā karavīram sniedz iespēju bez dzīvības briesmām uzvarēt kaujās. Māsai tiek dota iespēja rakstīti, – talants. Taču balvas nesniedz cerēto laimi un piepildījumu. Varoņi cieš morālu sakāvi.

Iestudējumi:

Luga iestudēta Jaunatnes teātrī. Pirmizrāde – 1983. gada septembrī
Lomās – Uldis Pūcītis, Imants Skrastiņš, Rūdolfs Plēpis, Anda Zaice, Ārija Stūrniece, Vilis Bārda, Dina Kuple, Edgars Liepiņš, Tālivaldis Āboliņš, un citi
Režisors – Pēteris Pētersons
Scenogrāfs – Ilmārs Blumbergs
Komponists – Andrejs Laukmanis

 
Luga iestudēta arī Sanfrancisko Mazajā teātrī (režisors Laimonis Siliņš), Sidnejas Latviešu teātrī (režisore Anita Apele) un Toronto Latviešu tautas augstskolā (režisore Dace Šmite).

Pilna Māras istabiņa

FRAGMENTS:

RIŅĶIS

Klau, Miķel, — šķiet, šis cepetis nav svaigs?
Vai saimniece to pārāk ilgi netur?

MIĶELIS

Par kādu saimnieci tu, muļķi, runā?

RIŅĶIS

nu tak par to, kas cep un šmorē.
Kas pienes ēdienus un kausus.
Tak, Miķel, laikam nebūs viena!

Ņirdzīgi.

Kur turi savas sieviņas,
Ka ļaudīm neparādās?

Nu tak par to, kas cep un šmorē.
Kas pienes ēdienus un kausus.
Tak, Miķel, laikam nebūs viena!

MIĶELIS

Tu, muļķi…

Ķeras krāgā.

Ierodas Indriķis. Kā šaubīdamies skatās apkārt. Svešādi ģērbts.

INDRIĶIS

Neticīgi, klusi.
Vai tu tas esi, brāli?

MIĶELIS

Ar Riņķi laužoties, nevērīgi.
Jā, brālis gan. Es visiem brālis.

RIŅĶIS

Īsts dzērājbrālis, jā.
Ja būsi dzērājs, būsi brālis.

Turpina lauzties, iekarstot.

INDRIĶIS

O, duelis!
Vai mani neņemsiet par sekundantu?

Miķelis un Riņķis, svešādās valodas pārsteigti, stājas.

INDRIĶIS

Miķeli tomēr nepazīstot.

O, kas par bagātīgu galdu!
Nu īsts a la fourchette!
Tik smalki pieprot servēt!
Ko — Ķīnas porcelāns?
Oho, un grieķu krūkas!
Un te — vai nebūs Bavārijas alus?

MIĶELIS

Tas īstens miezītis,
Nav nekāds…

INDRIĶIS

Okey, draugs, neņem ļaunā!
Man gadījies ir daudz ko izbaudīt,
Bet īstu miezīti — to gan sensenis…

MIĶELIS

Tad baudi, ciemiņ, ēd un dzeri
Un jūties tā kā savās mājās.

INDRIĶIS.

Es visur jūtos tā kā mājās.
Ko svinat, tautieši?

MIĶELIS

Mēs svinam dzīvi.

INDRIĶIS

Jūs svinat dzīvi? Ha, ha, ha!
Tas labi teikts! Schšn! Bravo!
Ir vērta dzīve, lai to svinētu.

Miķelis un Riņķis, piekrītoši smejas, lej kausos. Riņķis iedziedas “Dzer, dzer, brālīti, dzer…”

INDRIĶIS.

Dzer, brālīti?
Man ar ir brālis kaut kur tuvumā.
Tepat šai zemē, šajās robežās.
Un tēvamājas laukiem iekoptiem,
Ko atstāju es sen, pirms gadiem.
Es nevarēju ciest to šaurību!
Un visu mūžu vienas sienas
Un vienas valodas,
Un vienus ļaudis…

MIĶELIS

Nu, vai nu vieni ļaudis visu laiku?
Tak mainās — nomirst, piedzimst…
Un viesi iegriežas. Kā tu.

INDRIĶIS

E, visi vienādi! Ar nātnām drēbēm
Un palsiem matiem, bālu vaigu.
Bet pasaulē ir arī citas krāsas.
Ir sejas dzeltenas — kā, rau, šis sviests.
Un sarkanas kā vīns tai krūkā.
Un melnas, ugunīgas sievietes!

RIŅĶIS

Va vellos, melli sievišķi!
Nu gan tu, svešiniek, mums stāsti…

INDRIĶIS

Es jau vēl nestāstu!
Kad sāktu stāstīt…

MIĶELIS

Bet labāk ieēd, iedzer, palīksmojies!
Kam mums tie brīnumi,
Kam mums tie stāsti!
Sirds jāsargā no liekiem uztraukumiem.
tur labāk vēl kā paša mājā?
Un kad vēl galds ir tāds kā mums!
Un sievišķu mums arī netrūkst!
Ha, piens un asinis!
Kam mums tās mellās!
Ēd, ciemiņ, dzer un nogaršo no visa!
Kāds ir tavs godavārds —
Mums vajag sapazīties!

INDRIĶIS.

Kā kurā zemē mani sauc,
Man ir vienalga — Heinrihs.
Enriko — ja jums patīk labāk.
Bet senāk Indriķis man bija vārdā.

RIŅĶIS

Dzied.

Dzer, dzer, brālīti, dzer…

MIĶELIS

Klus’, Riņķi! Indriķis?
Kad aizgāji no tēva mājām?

INDRIĶIS

Pirms gadiem divdesmit…

RIŅĶIS

Dzer, dzer, brālīti…

MIĶELIS

Klus’, Riņķi! Indriķis!
Kā izmainījies — švīts un smalks!
Un valoda! Jods, kas par valodu!
Es Miķelis! Ei, Indriķi, tu vecais!

INDRIĶIS

Karamba! Miķelis!
Man jau uzreizi likās.
Tik nenoticēju — te viss tā izmainījies.
Un tu — tu pārvērties visvairāk.
Kur kārnie kamieši, Kur liesais vaigs?

MIĶELIS

Ak, nepiemini grūtos laikus!
Tie aizgājuši sen. Uz neatgriešanos.
Mums tagad te ir tāda dzīve…
Eh, žēl, ka nepaliki mājās!
Te tik daudz labumu bez tevis noēsts!

INDRIĶIS

Nu ko tu, brāli,
Neesmu jau tukšā!
Ne tādus galdus vien
Man gadījies ir redzēt.

MIĶELIS

Ar redzēšanu vien jau nepietiek.
Vēl vajag, lai tas piederētu.

INDRIĶIS

Kam nepieder nekas,
Tam pieder viss, mans brālīt!
Man pieder pasaule,
Bet tev tik galds!

MIĶELIS

Jūtas aizskarts.
Tu — apkārtdauzoņa,
to vienmēr esmu teicis.
Tu — klaidonis.
Es — saimnieks savās mājās.

INDRIĶIS

Vai zini, brāl, tās tavas mājas…
Pardon! Tak neiesāksim strīdu!
Bet neaizmirsti — šīs ir tēva mājas.
Un tēva dēli esam tu un es.

MIĶELLIS

Un Niklāvs — Dievs dod laimi kaujās.
Bet es tas vecākais —
To arī neaizmirsti.

INDRIĶIS

Nu labi, labi.
Kā tad Niklāvs?
Vai ir ar’ iegriezies?
Vai devis kādu ziņu?

MIĶELIS

Tā ziņa — osī iecirsts nazis.
Kad rūsēs — slikti ies.
Bet ir jau spožs joprojām.
Jā, spīd un laistās
Mūsu brāļa nazis.

INDRIĶIS

Nu, paldies Dievam,
Visiem klājas labi.
Skatās apkārt, ironiski.
Ak svinat dzīvi? Ha-ha-ha!
Un cik tad ilgi svinat?

MIĶELIS

Kopš izšķīrāmies, tā ar svinam.
Kopš…
Še, Riņķi, dzer un krīti!
Nav tavām ausīm domātas šīs runas!
Riņķis dzer un krīt.

Recenzijas:

S.Radzobe, E.Tišheizere, G.Zeltiņa Latvijas teātris: 80. gadi //Rīga: Preses nams, 1995.
Akurātere L. Viss patiess ir, ko dziesmā dzied // Literatūra un Māksla, 1984., 2.martā, nr.9, 11.lpp.
Belševica V. Pārsūdzība Pētera Pētersona lietā // Kopoti raksti, IV sējums, R., Jumava, 2002., 130.-137.lpp.
Blumbergs I. Grāmata – māja (par lugām “Pilna Māras istabiņa” un “Tiesa” ) // Jaunās grāmatas, 1986., nr.7, 22.- 23.lpp.
Burtniece A. Vai var aptvert neaptveramo? // Teātris un dzīve, Rīga, 1984., 39.-45.lpp.
Dzene L. Māras pārvilināšana // Māksla, 1984., nr.1, 30.-33.lpp.
Eglītis A. Pilna Māras istabiņa Losandželosā // Laiks, 1986., 22. novembris, nr.94.
Freinberga S. Māras Zālītes teātris ( par lugām “Pilna Māras istabiņa”, “Tiesa”, “Dzīvais ūdens” // Māksla, 1989., Nr.1, 14.-16.lpp.
Geikina S. Vai cīņa aizmigusi dus? // Karogs, 1984., nr.2, 141., 42.lpp.
Mišķe-Ezergaile I. Māte, kuras nav // Zvaigzne, 1989., nr.23, 2.- 4.lpp.
Radzobe S. Vēstule Mārai Zālītei teātra dienā // Padomju Jaunatne, 1984., 27.marts, nr.59.
Rogers I. Baltais mirdzums un varavīkšņotais loks (par izrādes iestudējumu Sidnejas latviešu teātrī) // Austrālijas Latvietis, 1993., 15.janvāris, nr. 2158, 8.lpp.
Vārdaune Dz. Vai dramaturģija ir kas jauns? // Kritikas Gadagrāmata XI, R., Liesma, 1983., 69.-75.lpp.
Vīksna I. Pilna Māras istabiņa (Toronto latviešu skolas ģimnāzistu uzvedums) // Laiks, 1992., 29.aprīlis, nr.35, 3.lpp.

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to MySpace