Populārākie raksti

dzivais_udens

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

margareta

Margarēta

Anotācija: "Margarēta" ir kamerspēle divās daļās pēc J. V. Gētes darba ...

mz_izlase_small

Zemes nodoklis

Anotācija: Traģikomēdija "Zemes nodoklis" ir sarakstīta 2003. gada sākumā. Lugā ir 2 ...

zupu_bertulis

Še tev Žūpu Bērtulis!

Anotācija: Lugas pamatā ir kopš latviešu teātra sākumiem pazīstamais dāņu klasiķa ...

mz_izlase_small

Tobāgo!

Anotācija: "Tobāgo!" ir traģikomiska dziesmuspēle divās daļās, sarakstīta 2001. gadā. “Tobāgo!” atver ...

Anotācija:

Lugas pamatā ir kopš latviešu teātra sākumiem pazīstamais dāņu klasiķa L. Holberga darba „ Kalnu Jepe” lokalizējums, ko savulaik veicis Jaunais Stenders, dodams tam nosaukumu „ Žūpu Bērtulis.” Plaši pazīstamais sižets par nabaga zemnieku, kurš apdzirdīts, aizvests uz muižu un ieģērbts kunga drēbēs, lai par to gardi pasmietos, vienmēr kalpojis kungu morālei. Proti – „ vīze nekad nevar būt par zābaku,” tāpat kā kalps nekad nevar būt par kungu.

Kā jau M. Zālītes darbiem raksturīgi, pazīstamā viela pārradīta pilnīgi jaunā un oriģinālā sacerējumā. Darba galvenā ideja slēpjas jau lugas virsrakstā „ Še Tev Žūpu Bērtulis!” Jauns latviešu lauku puisis Kalnu Bērtulis aiz pārpratuma muižas kunga kārtā iekļuvis, izrādās nevis apsmejams muļķis, bet gan lietpratīgs saimnieks. Viņš tiek galā gan ar muižas Vagaru, Sulaini un Ģēģeri, gan atgūst ticību dzīvei un mīlestībai. Luga rakstīta delartiskās komēdijas stilā, dodot iespēju aktierim iesaistīt spēlē publiku. Notikumi, pārpratumi, sarežģījumi seko cits citam, darbības pavērsieni kļūst arvien negaidītāki. Situāciju smieklīgums kopā ar raksturu komiku dod bagātīgu vielu smiekliem. Par ko smejamies? Protams paši par sevi, jo arī mēs gluži kā Bērtulis svaidāmies neizpratnē, kas īsti esam – kungi vai kalpi, kalpi vai kungi? Lugā atradusies vieta gan mīlestībai un romantikai, gan asai sociālai satīrai. Lugas darbība cieši savīta ar Jāņu tematiku un noskaņu, jo darbībai autore liek risināties Jāņu vakarā, un tas nozīmē jautrību, dziesmas un mīlestību.

Iestudējums:

Pirmizrāde – 2004. gada 23. jūnijā, Ogres estrādē.
Režisors – Juris Rijnieks.
Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš.
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa.
Mūzika: Juris Vaivods.
Lomās: Dailes Teātra aktieri Artūrs Skrastiņš, Ģirts Ķesteris, Artis Robežnieks, Jānis Reinis, Vita Vārpiņa, Aija Dzērve, Sarmīte Rubule un citi.

Še tev žūpu Bērtulis!

I CĒLIENS

1. aina

Kalnu māju pagalms. Bērtulis. Ance.
Putnu balsis. Tālumā ganu līgotnes. Gandrīz idille, ja vien Bērtulis, kurš iznāk uz lievenēm, nebūtu tik sadrūvējies.

BĒRTULIS. Ance, vai tu nevarēji ļaut man ilgāk pagulēt! Miegu iekrāt! Ko es darīšu visu garu dienu, Jāņu vakaru gaidīdams? Kā es Jāņu nakti nomodā izturēšu?
Citiem sievas jāņuzāles saplūkušas! Grīdas ar kalmēm nokaisījušas! Auksto gaļu vāra! Lucīšus žāvē! Osta gaisu. Cep un šmorē! Sautē un sutina. Dārzu steidz apravēt! Bet manējā! Uzrauj tik agri kājās un nebeidz skandināt – Bērtul, iznes eglīti! Bērtul, iznes eglīti!

ANCE. Bērtul, iznes eglīti! Iznes jel vienreiz to eglīti!

BĒRTULIS uz publiku. Dzirdējāt? Eglīti! Es negribu domāt par Ziemassvētkiem, ja ir Jāņi!

ANCE. Jāņi vai Ziemassvētki – tev viens pīpis! Pērnās Jāņu meijas tu novāci tikai pēdējā adventes svētdienā! Un tikai tāpēc, ka iekuram vajadzēja sausus žagarus! Iznes eglīti, Bērtuli!

BĒRTULIS. Tu vēl neesi eņģeļa matus noņēmusi.

ANCE. Zirnekļa tīkli tie ir, ne eņģeļa mati!

BĒRTULIS. Eņģeļa mati!

ANCE. Zirnekļa tīkli!

BĒRTULIS. Vai es tos tīklus saaudis? Iznesīšu to eglīti. Vēl ir laiks kā jūra.

ANCE. Citām vīri jau meijas saveduši, ozolzarus salauzuši, pīlādžus gar kūti sasprauduši! Pundeles uzstutējuši! Gunskuram tīru, sausu malciņu sagādājuši! Savus laukus baltā kreklā apstaigājuši! Alu izbrūvējuši! Kaunies, Bērtuli, kaunies!

BĒRTULIS. Vai es nebiju alu izbrūvējis?

ANCE. Biji jau, biji. Bet kur tas alus ir?

BĒRTULIS. Cik tur iznāca no tiem pieciem graudiem? Tikai ko nomēģināt.

ANCE. Veselu nedēļu tu esi mēģinājis no rīta līdz vakaram! Saņemies, Bērtuli, saņemies!

BĒRTULIS. Taisnības nav uz pasaules, taisnības nav!

ANCE. Vai tu līdz vakaram taisnību atradīsi? Dzirdi, Bērtul, kā kaimiņu meitas līgo! Laikam govīm vainagus pin. Bērtulīt, nevajadzēja tev mūsu vienīgo gotiņu pārdot! Klausies, kā puiši atsaucas! Un dzirdi? Vai tās balsis nenāk no Muižas?

BĒRTULIS indīgi. Vai tik tā nav Ģēģera balss? To jau tev, Ance, vajadzētu pazīt!

ANCE. Visi ļaudis kā ļaudis. Bet mēs! Kāpēc tu vairs neko, itin neko negribi darīt?

BĒRTULIS. Vai nu es daru lielas lietas, vai neko.

ANCE. Nu tad aizej uz bodi un nopērc pusrituli siera. Un vēl! Nezinu tikai, vai varu tev uzticēt!

BĒRTULIS. Ance, es visu laiku gaidu, ka tu man uzticētu! Un varbūt, ka es spētu piedot, un tad atkal mūsu dzīve ieietu vecajās sliedēs! Ancīt, uzticies man!

ANCE. Nu, labi. Nopērc arī alu!

BĒRTULIS. Alu?

ANCE. Jāņi paliek Jāņi.

BĒRTULIS. Ak, tu runā par alu!

ANCE. Par ko tad citu? Nopērc divi buteles alu!

BĒRTULIS. Divi buteles?

ANCE. Vienu tev, otru man.

BĒRTULIS. Ko es darīšu Jāņos ar vienu buteli alus?

ANCE. Bērtulīt, mums tik vien ir naudiņas kā pusritulim siera un divām butelītēm alus. Un tu jau tāpat!

BĒRTULIS. Jā! Es jau tāpat esmu žūpu Bērtulis!

ANCE. Vai es tevi kaut jel reizīti esmu tā nosaukusi?

BĒRTULIS. Bet visi mani tā saukā!

ANCE. Bērtuli! Svētki… Dvēseli gribas kā ar zelta slotu izslaucīt! Tāpēc es gribu teikt, ka kopš pērnās vasaras tās runas bez iemesla gluži vis nav!

BĒRTULIS. Tad tu pati to atzīsti? Izstāsti man visu! Kas tur bija ar to Ģēģeri?

ANCE. Bērtuli! Kāds tavai dzeršanai sakars ar Ģēģeri? Apsoli, mīļais, ka tu neiesi krogā šodien! Tu tikai aiziesi uz bodi un atnesīsi…

BĒRTULIS. Pusrituli siera un divas buteles alus! Un tas ir viss, ko tu gribētu man pateikt?

ANCE. Jā, un lai tu neej krogā. Apsoli man, Bērtuli! Mīļais!

BĒRTULIS uz publiku. Ak, Dieviņ! Kad Ance saka mīļais, es apsolu viņai visneticamākās lietas! Jā, Ance, es apsolu. Gaidi mani.

Bērtulis aiziet.

ANCE. Bērtuli, palaidni, tu neiznesi eglīti!

ANCES dziesma

Zelta slota

Kur ir tā birzīte, kur ir tas mežs?
Kur aug tas kociņš, kas zarus pleš,
Kur zelta slotu varētu siet?
Kur man to meklēt, kur manim iet?

Kur zelta slotu varētu griezt,
Saslaucīt bēdas un ugunī sviest,
Rūpes un raizes pār kalnu dzīt,
Dvēseli tīru izslaucīt.

Brālīti, Jānīti,
Tu tālu dzīvo,
Nevaru aiztecēt
Pajautāt.
Brālīti, Jānīti,
Kad jāsi ciemā?
Nevaru aiztecēt
Pajautāt.

Kur ir tas celiņš, kas turpu stīdz?
Vai tas aizaudzis, tik reti mīts?
Kur aug tas kociņš, kur saule aust,
Kur zelta slotu varētu lauzt?

Kur zelta slotu varētu griest?
Saslaucīt bēdas un ugunī sviest,
Rūpes un raizes pār kalnu dzīt,
Dvēseli tīru izslaucīt.

Brālīti, Jānīti……

II CĒLIENS

2. aina

Turpat. Bērtulis un Jātnieks. Uznāk Jātnieks, Ances brālis.

JĀTNIEKS. Cilvēk, tu vēl tepat? Neesi ne izkustējies? Es gan esmu nomalies pa to jūsu pagastu, tā arī Kalnus neatradis. Vai tu īsti labi zini, kur tās Kalnu mājas atrodas?

BĒRTULIS. Es neko nezinu.

JĀTNIEKS. Vai uzreiz nevarēji pateikt, ka nezini? Nevis cilvēku maldināt un zirgu karstumā gurdināt? Ko tu meklē?

BĒRTULIS. Striķi, ko pakārties.

JĀTNIEKS. Cilvēk, mīļais! Vai tamdēļ tev jākaras? Es ļaunā neņemu. Jāšu papriekš uz Muižu. Nodošu to rīkojumu. Pienākums jau arī ir pirmajā vietā! Apciemošu māsu rīt. Svainis arī rīt būs brīvāks! Varēs mierīgi parunāties! Kā tas nākas, ka visas Muižas zemes tik nolaistas, vienīgi manam svainim – Kalnu Bērtulim rudzi kā mūris, kvieši kā! Un pļavas kā no zaļa zīda? Nē, manis dēļ tev kārties nevajag!

BĒRTULIS. Klausies, draugs, izpalīdzi! Kādudien, kad manis vairs nebūs, tu satiksi savu māsu!

JĀTNIEKS. Rītdien es viņu satikšu.

BĒRTULIS. Rītdien tu viņu nesatiksi, bet kādudien tu viņu satiksi!

JĀTNIEKS. Es dikti gaidu to brīdi, kad māsu satikšu. Un viņas vīru arī traki gribas redzēt.

BĒRTULIS. Nodot savai māsai šito.

JĀTNIEKS. Naudu?

BĒRTULIS. Jā, redz, es esmu viņai parādā. Es būtu gribējis pats, bet man ir citas darīšanas! Es tevi lūgtin lūdzu – nodod Ancei šito naudu.

JĀTNIEKS. Bet, mīļais cilvēk, tik lielu naudu? Paldies, ka tu man uzticies, bet! Tik lielu naudu?

BĒRTULIS. Tas ir mans parāds Ancei.

JĀTNIEKS. Manai māsai labi klājas, ja tik lielu naudu var citam aizdot. Par ko tad tu esi viņai parādā?

BĒRTULIS. Par pusrituli siera un divām butelēm alus.

JĀTNIEKS. Ha! Ha! Ha! Par šito naudu jau var siera fabrīķi uzcelt un vēl alus brūzi uzbūvēt!

BĒRTULIS. Tas vairs nav manā ziņā! Un pasaki viņai, ka es! Ka es viņu briesmīgi mīlu!

JĀTNIEKS. Ko? Es tavu naudu neņemu! Mana māsa ir kārtīga sieva savam vīram un viņai vienalga, vai tu viņu mīli vai nemīli!

BĒRTULIS. Es zinu, ka viņai vienalga!

JĀTNIEKS. Labāk pazūdi no manām acīm! Tu mani jau vienreiz esi piemānījis! Kas tu tāds, ellē, esi, gubenī ar tūkstoš dālderiem gulēdams?

BĒRTULIS. Es esmu žūpu Bērtulis! Un Ance ir! Eh! Iedod viņai to naudu!

JĀTNIEKS. Nē! Varbūt tu esi lielceļa laupītājs?

BĒRTULIS. Laupītājs, jā. Tie jau visi lūgtin lūdzās – paņem no manis naudiņu!

JĀTNIEKS. Bet kas tad tu esi?

BĒRTULIS. Tu kurls esi, vai? Es teicu – žūpu Bērtulis!

JĀTNIEKS. Paklausies, man šitai lietā kaut kas nepatīk. Tev jānāk man līdzi uz Muižu skaidroties. Te kaut kas nav tīrs. Vai nāksi ar labu, vai arī!

BĒRTULIS. Man ir citi nodomi!

JĀTNIEKS. Stāvi!

BĒRTULIS. Stāvi pats! Tevi neviens neķer!

Bērtulis nomet naudu un bēg, Jātnieks metas pakaļ, bet pārdomā. Nauda paliek gubenī guļot.

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to MySpace