Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

Lāčplēsis

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

Pilna Māras istabiņa

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Anotācija:

“Tiesa” ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā.

Lugā ir 19 darbojošās personas – 8 sievietes un 11 vīrieši. Izmantoti motīvi un citāti no vācu apgaismes rakstnieka G. Merķeļa darba “Latvieši”, kā arī folkloras elementi.

Kādā muižā notiek tiesa, kurā vācieši – muižnieki tiesā savus dzimtcilvēkus. Pagrabā tiek ieslodzīti budēļi – muižas ļaudis maskās, kuru vaina ir pārmērīga trokšņošana. Te viņiem kopā ar slepkavām un burvi notiek vairāku līmeņu tiesas – 1) formālā, 2) sabiedriskā (morāles) un 3) Nāves (viena no maskām) tiesa.

Apstākļi veido cilvēku vai cilvēks apstākļus? Noziegums, atbildība. Apsūdzība valdošajām aprindām. Sociāli un filozofiski jautājumi.

Iestudējums:

Luga iestudēta Dailes teātrī, pirmizrāde -1985. gada 14. septembrī.
Režisori: Juris Strenga un Varis Vētra.
Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks: Ilmārs Blumbergs.
Komponists: Arturs Maskats.
Lomās: Esmeralda Ermale, Jānis Paukštello, Olga Dreģe, Marina Janaus, Akvelīna Līvmane, Āris Rozentāls, Ilze Vazdika, Juris Kalniņš, Lilita Ozoliņa, Gunta Grīva un citi.

Autores ievadvārdi izrādei

Laime, kā stāsta Aizkrauklē pierakstītā teika, ir kļuvusi neredzama, neviens vairs nezina kā agrāk, kur tā meklējama (sociāls apjukums? tikumisku orientieru trūkums?), taču visi un katrs to meklē (harmoniju, ideālu, dvēseles mieru, dzīves jēgu). Šo simbolisko, vispārīgo meklētājlīniju lugā mēģināts bagātināt ar mitoloģiskiem priekšstatiem un tēliem. Vēsturiski konkrēta turpretī ir G. Merķeļa (1769.-1850.) tēma un daži motīvi no viņa slavenā darba „Latvieši”, kurš Leipcigā iznāca 1796. gadā, saceldams vētru Rietumeiropā, bet Latvijā dienasgaismu ieraudzīdams tikai 1905. gadā.

Aicinu kopā ar G. Merķeli un viņa oponentiem domāt par sociālo apstākļu un indivīda dialektisko mijiedarbību telpā un laikā. Tiesāt cilvēku vai tiesāties ar laiku, kurā tas dzīvo, būdams vienlaicīgi tā veidotājs un veidojums? Aizstāvēt vai nosodīt? Notiesāt vai attaisnot lugas varoņus un mūs pašus, kam jāstājas vismaz trīs tiesu priekšā – varas (likuma), līdzcilvēku (sabiedrības) un sirdsapziņas (Nāves) priekšā. Domāt par sabiedrību tās neviendabīgajā kvalitātē, kur blakus maigajai, labestību starojošajai Dzērvei mīt Mironis – savu patību zaudējušais vergs, blakus Nāvei – pretrunīgajam, meklējošajam garam dzīvo Vilks – potenciāli spēcīgs, taču uz konformismu ieprogrammēta personība, blakus Sulainim – Vārdotāja. Un starp viņiem visiem – Gailēns. Varbūt vissatrauktāk jādomā par Gailēnu. Budēļu maskām vēl paralēli ir mitoloģisku simbolu slodze, bet pašu budēļu „teātris teātrī”, cerams, asociēsies ar kādu dzīves Lielās Mistērijas aspektu.

Aicinu domāt par Dziesmu – varbūt pašu galveno, kaut arī nepersonificētu lugas varoni. Par Dziesmas (kultūras, garīguma) attīrošo, glābjošo misiju. Par radošas personības, inteliģences (Vārdotāja) atbildību tautas priekšā. Par dažādām mākslas sūtības izpratnēm (Dzērve – mierināt, žēlot, veldzēt, Vārdotāja – modināt, tirdīt, pat sāpināt). Par.. Ja viss būtu tik viegli izstāstāms, tad man nevajadzētu rakstīt lugu un Jums to skatīties. Tēls vienmēr ir ietilpīgāks par jēdzienu, bet darbs gudrāks par tā autoru. Visbiežāk lietojamās pieturas zīmes šai darbā ir jautājuma un domu zīmes. Jautājuma un domu zīmes.

Tiesa

FRAGMENTS:

2. cēliena 2. aina

NĀVE

Jūs manā priekšā stāsieties pēc kārtas.
Bet tagad — atlaidiniet sirdis
Un atcerieties visu savu dzīvi…
Te, nāves priekšā, visu atcerieties…
Nu atcerieties, visu atcerieties!
Un atlaidiniet, atlaidiniet sirdis…
Tā… Visu, visu, visu… atcerieties…
Kā pirmo reizi sauli ieraudzījāt,
Kā putnus izdzirdējāt, puķes plūcāt,
Ko māte mācīja, ar kādiem vārdiem…
Tā… Visu, visu, visu… atcerieties!
Un tagad — kā jūs zagāt, kāvāt!
Kurš ir visvairāk noziedzies?
Kurš grēcinieks vislielākais?
Made, Andrievs un Dzērājs dodas uz priekšu atzīdamies.
Kurš ir visvairāk noziedzies?
Tam pieskaršos — un mirs viņš tūdaļ!
Visi trīs bailēs atkāpjas.
Kurš pirmais stāsies nāves priekšā?

DZĒRĀJS

Viņš! Brāļa slepkava!
Viņš ir visvainīgākais.
Un viņa — bērnu bende!
Kur noziegums vēl lielāks!
Un tā tur — ragana!

NĀVE

Un kas tu pats?

DZĒRĀJS

Es tikai dzērājs, cienījamā kundze…

NĀVE

Ha! Ha! Ha!

DZĒRĀJS

Uz manām rokām nav ne piles asins.
Bet tas tur — savu brāli kāvis.
Un tā — Dievs pasarg, savus bērnus.
Bet tā ir ragana,
Kas zin tās tumšos darbus,
Ar velniem pinusies, ar mošķiem…
Es — tikai dzērājs…
Jā, gandrīz bez vainas.
Kā tiesā teica cienīts vācu kungs —
Ja tik daudz dzeramā visapkārt,
Tad nav gan nekas liels,
Ja muļķa zemnieks iedzer…

NĀVE

Nemaz tik muļķis neliecies,
Es redzu — vārdu
Pa kabatām tev meklēt nenākas.

ANDRIEVS

Viņš zaglis, blēdis, melis, maita!

DZĒRĀJS

Tu slepkava!

NĀVE

Andrievam.

Nāc nāves priekšā!
Ja teiksi— vainīgs, tevi skaršu —
Un atbrīvots tu mirsi tajā brīdī.

ANDRIEVS

Es nevainīgs!

NĀVE

Vai tad tu nenokāvi brāli?
Andrievs dreb šausmās, bet neatbild.
Tu manu darbu darīji,
Tas atļauts tikai man!
Jūs vienas mātes bijāt, viena tēva?

ANDRIEVS

Jā, vienas mātes, viena tēva!
Es nevainīgs! Es nevainīgs!
Jel neskar!

NĀVE

Jūs kopā augāt? Kopā spēlējāties,
Pa zaļu mauru vabolītes ķērāt…
Un kopā bijāt priekos, bēdās?

ANDRIEVS

Gan bēdās vairāk,
Tomēr kopā.

NĀVE

Un tad tu viņu nokāvi. Kā cūku!
Kā tu to darīji? Teic visu
Nāves priekšā!

ANDRIEVS

Viņš sāpes nejuta — es dūru sirdī…

NĀVE

Un tava mute veras teikt,
Ka nevainīgs?

ANDRIEVS

Es muļķa zemnieks.
Lopiņš truls.
To visu dzīve manim darījusi…
Tev, Nāvīt, jāzina, ka tur,
Tur augšā mani aizstāvēja
Viens vācu kungs. Un dikti mācīts.
Viņš teica… teica…

NĀVE

Šai tiesā tevi neaizstāv neviens.
Ko teica vācu kungs?

ANDRIEVS

Viņš teica gudros vārdos…
Mans prāts tos nepatur.
Tik sapratu, ka dzīve
Pie visa vainīga, ne es. Bet dzīve!
Es nevainīgs. Jel mani neskar!

DZĒRĀJS

Un tāpat mani neaiztieciet, kundze!
Es būtu labs, ja dzīve būtu laba.

NĀVE

Ha! Ha! Ha!
Uz Madi.
Un tu? Vai arī tev ir
Attaisnojums? Runā!

MADE

Jā, mani arī attaisnoja
Tas labais vācu kungs. Viņš saprata,
Ka es bez vainas…
Šai brīdī atskan budēļu dziedāta dziesma.
Es savai māmiņai
Kā sirsniņa azotē.
Kā sirsniņa azotē,
Kā puķīte dārziņā.
Mana mīļa māmulīte
Mani mīļi audzināja.
Pati māte dubļus brida,
Mani nesa rociņā…

Sevišķi izdalās bērna — mazā Gailēna — balstiņa.

MADE

Ak Dievs, es nevarēju vairs…
Man katru kumosu tiem vajadzēja atdot.
Es redzēju, ka meitas, kam nav bērnu,
Ir paēdušas, naktis gulējušas…
Tie nāca negribēti pasaulē,
Vēl citi prasījās,
Vēl citi manī dīga.
Bet es tos nelaidu!
To zina katra sieva —
Kā nelaist pasaulē…
Lai nolādēts šis klēpis vaislīgais!
Bet meitas, kam nav bērnu,
Ir paēdušas, naktis gulējušas…
Būs mani bērni eņģelīši…
Es bez vainas!
Kam tur tā balstiņa?
Vai nav mans puisītis?
Jā… Puisītis mans…
Made dodas budēļu virzienā.

NĀVE

Jel stāvi, nelaimīgā!
Tavi bērni beigti. Tu viņus pati…
Savām rokām…

MADE

Nē, nē! Tie tagad eņģelīši.
Man nebij maizes, man jau nebij maizes…
Bet labais vācu kungs — tas saprata,
Ka es bez vainas.

NĀVE

Tad jūs bez vainas visi! Ha! Ha! Ha!
Bez vainas visi! Gluži labi!
Jūs varbūt domājat, ka nāve
Ir kāda vecene? Un drūma’ nerunīga?
Ak nē, man traki patīk joki.
Tas ar tāds jociņš bija,
Kad teicu — vainīgos es ņemšu.
Jā, nāvei patīk labi joki.
Es nevainīgos īstenībā ņemšu.
Bet vainīgie lai paliek dzīvi.
Es nevainīgos paglābšu no kauna,
Lai viņi mirst tūlīt, ne vēlāk — mokās,
Jūs nevainīgi, nu tad nāciet,
Lai skaru jūs ar nāves roku!

VĀRDOTĀJA

Ir nāve žēlsirdīga! Diezgan!
Tā nemoka, tik atbrīvo no mokām.
Tā neprasa, bet visu zin tāpat.
Tā nejautā, bet atbild pati.
Un neņirdz it nekad kā tu!
Taču pārējie neklausās Vārdotājā.

DZĒRĀJS

Ak, kundze, vainīgs es!
Nu kā tad ne, es vainīgs!
Es mājas nodzēris un sievu, bērnus…
Tie badu mirst… es vainīgs, vainīgs!
Es zadzis, melojis, viss, viss ir nodzerts,
Pat vārds mans, vārds… nav, nav…
Es dzērājs, dzērājs…
Un zaglis ar, tāpat kā daudzi,
Es visu ņēmu, kas nav piesiets,
Bet piesieto es slepus atraisīju;
Jel mani neņemiet, ak, Nāves kundze,
Es pirmīt meloju! Es vainīgs…

ANDRIEVS

Es brāli nokāvu, es arī esmu vainīgs!
Mans dvīņubrālis! Brāli nedrīkst nokaut,
Lai kā ar klātos, Nāvīt, tu tak zini…
Nu redzi pati, ka es esmu vainīgs…
Es — slepkava! Lai kungi mani soda,
Tik neņem, Nāvīt… Vainīgs, vainīgs…

MADE

Ai, nenāc klāt! Vēl ne!
Es negribu vēl mirt! Vēl ne!
Es vainīga. Jel mani neskar!

NĀVE

Uz Vādotāju.

Un tu? Kas tevim ļāvis klusēt?
Tu esot ragana! Vai tiesa?

VĀRDOTĀJA

Vispirms es gribu redzēt,
Tu kas esi!

Vārdotāja strauji norauj Nāvei masku. Visi redz, ka ir izmuļķoti. Dzērājs un Andrievs metas Nāvei virsū, tā bēg tumsā.

Recenzijas:

Beinerte V. Tagad un te // Literatūra un Māksla, 1985., 13.decembris, nr.50, 8.-9.lpp.
Ilmārs Blumbergs. “Grāmata–māja”// Jaunās Grāmatas, 1986.
Eglītis A. Ekrāns un skatuve // Jāņa Zītara grāmatnīca, 1992. (par M.Zālītes lugu “Tiesa” Amerikas latviešu Ņujorkas studijas teātrī ,167.-169.lpp)
Legzda A. Kaut vienā mutē jābūt zvana mēlei // Karogs, 1986., nr.2, 164.-166.lpp.
Naumanis N. Kompromisa variants // Literatūra un Māksla, 1985, 13.dec., nr.50, 8.-9.lpp.
Sūrmane B. Iedrīkstēties ir skaisti (Amerikas latviešu teātra Ņujorkas studijas izrāde) // Laiks, 1987., 21.oktobris, nr.84, 4.lpp.
Vārdaune Dz. Pieci dramaturgi – piecas dažādas lugas // Kritikas gadagrāmata, XIV, R., “Liesma”, 1987., (par lugu “Tiesa” 252.-256.lpp).

 

 

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to MySpace