Populārākie raksti

dzivais_udens

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

margareta

Margarēta

Anotācija: "Margarēta" ir kamerspēle divās daļās pēc J. V. Gētes darba ...

mz_izlase_small

Zemes nodoklis

Anotācija: Traģikomēdija "Zemes nodoklis" ir sarakstīta 2003. gada sākumā. Lugā ir 2 ...

zupu_bertulis

Še tev Žūpu Bērtulis!

Anotācija: Lugas pamatā ir kopš latviešu teātra sākumiem pazīstamais dāņu klasiķa ...

mz_izlase_small

Tobāgo!

Anotācija: "Tobāgo!" ir traģikomiska dziesmuspēle divās daļās, sarakstīta 2001. gadā. “Tobāgo!” atver ...

Anotācija:

“Tobāgo!” ir traģikomiska dziesmuspēle divās daļās, sarakstīta 2001. gadā.

“Tobāgo!” atver aizraujošu un leģendām apvītu lappusi Latvijas vēsturē, proti, Kurzemes hercogistes ziedu laikus, kad Hercogs Jēkabs kolonizē Gambiju un Tobago. Māra Zālīte nebalstās uz agrākajām šīs tēmas literārajām apdarēm, kas pārsvarā ieturētas nacionālromantiskas aptuvenības gaisotnē, bet gan uz konkrētiem vēstures avotiem un faktiem. Hercogu pāra sarakstē un runā izmantoti autentiski materiāli. Autore tai pa laikā brīvi rada un atdzīvina pilnasinīgus kurzemnieku tēlus un raksturus, sekojot viņu gaitām tālajā , mitoloģizētajā “laimes zemē” Tobago. Varoņu likteņi izrādās dramatiski un pat traģiski. Koriģējot nacionālo mītu, autore izvirza būtiskus jautājumus par mūsdienu cilvēku attiecībām un vēsturi.

“Mēs zināsim visu, kas bijis,
Bet tas vairs nesalieks mūs.
Jo vairāk par visu, kas bijis,
Mums nozīmē tas, kas vēl būs!”

Tomēr “Tobāgo!” nav vēsturisks traktāts dramatiskā formā. Fakti mijas ar autores izdomu, ironija ar liriku, spēle ar nopietnību, dramatiski dialogi ar dziesmām. Tā pat kā citos M. Zālītes darbos vēstures viela kalpo šodienas un šolaiku izpratnei. Sulīgi zīmēti kurzemnieku raksturi, spraigs sižets un moderni distancēts skatījums. Īpaši atzīmējams fakts, ka “Tobāgo!” uzrakstīts tāmnieku dialekta t.s. ventiņu izloksnē, kas piešķir darbam īpašu kolorītu.

Iestudējums:

Luga iestudēta 2001. gadā Latvijas Dailes teātrī.
Komponists – Uldis Marhilēvičs
Režisors – Valdis Liepiņš
Scenogrāfs – Aigars Ozoliņš
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa.
Dziesmas izdotas arī CD formātā. Izdevējs – “Baltic Records Group”, 2003. gads. Komponists – Uldis Marhilēvičs.

Tobāgo

FRAGMENTS:

1. cēliens 5., 6., 7. aina, 2. cēliens 5., 6., 7. aina

1. cēliens, 5. aina.

Ģierts un Amālija Kores savās mājās gatavojas braukšanai uz Tobāgo.

AMĀLIJA.

Ģiert, ku tu tās ecešs vilks?

ĢIERTS.

Ados prom.

AMĀLIJA.

Kam tu viņs dos?

ĢIERTS.

Ķīviš Reins grib jemt.

AMĀLIJA.

Va tu redzējies — grib jemt! Ko ta viš dos pretī?

ĢIERTS.

Neko nedos. Ko tu grib, lai es viņam pa vecam ecešam dukat pras?

AMĀLIJA.

Ūja! Kapeic ta uzreiz dukat! Papras, lai viš apvārdo ūdin.

ĢIERTS.

To es neprasīs.

AMĀLIJA.

Kapeic ta tu nevar paprasīt?

ĢIERTS.

Es negrib pa to zavatniecīb neko dzierdēt.

AMĀLIJA.

Va tu grib, va tu negrib — Ķīviš Reins i vilkats, un tu to zin gan! Ja tu ados tās ecešs pa velt, viš pajems tav laim. Un tu āzskries pats kā plēsts uz Tobāgo, bet tov laim paliks te. Ģiert, tu tak zin, ka tov laim i man laim ar. Va tu grib man laim Ķīviš Reinim atstāt? Lai viš apvārdo ūdin! Bet tā kārtig! Lai tas ūdins i stipars, lai es viņ var atšķaidīt a parast ūdin, ka ievaigās. Tāds ūdins viss vains nojem, ja nu kād piesitās, tfu, tfu, tfu!

ĢIERTS.

To es neprasīs. Tu tak zin, ka es tām lietām netic.

AMĀLIJA.

Tās liets ir tāds kāds viņs i. Un viņs nepras, va tu tām tic va netic. Va tu i āzmiers? Ka mūs hercogs palik slims, kas viņ bi nobūrs? Ķīviš Reins! Es to zin. Un tu to zin! Vis tie lībiš i liel zavatnik. Viss viņ i buor. Viss viņ i pūķ turētaj! Es i redzējs pats savam acēm, kā Ķīviš Reinim pūķs uz māj skrien! Zil dūm vien nogriežās! Sārkan ast vien novelkās! No kuriens ta viņam tā mant, kā tu dome?

ĢIERTS.

Va tu i beidzs vārities? Tu man labāk pasak, ko tu a šito ratiņ darīs?

AMĀLIJA.

Kā, ko darīs? Jems līdz uz Tobāgo!

ĢIERTS.

Ku tu viņ tur liks, Amālij?

AMĀLIJA.

Ku liks? Dzij vērps.

ĢIERTS.

Un ku tu to dzij liks?

AMĀLIJA.

Va tu i galig slims va apdulls? Kā, ku liks? Zeķs adīs, cimds adīs, kamzoļs, vamžs.

ĢIERTS.

Ku tu tās zeķs liks? Tos cimds? Tos kamzoļs? Tos vamžs?

AMĀLIJA.

Ģiert, nudien, tu i laikam pārgurs no to kravāšan. Pag, va tik tas Ķīviš Reins tev nav kau ko uzlaids? No kur pus vēš pūš?

ĢIERTS.

Atbild man, kad es tev pras! Ku tu tās zeķs liks? Ku tu tos cimds liks?

AMĀLIJA.

Tād brīnum tu i redzejs, ka cimds velk rokā un zeķs velk kājā? Ko?

ĢIERTS.

Tobāgo, siev, ir kārsts kā piertē. Cik reizs es tev to nav teics!

AMĀLIJA.

Tāpat uz vakarpus kāds vēsumiš var uznākt, kād glesiņ. Ģiert, kam i jātic, tam tu netic, bet pa Tobāgo tu vis tic kā tād iesvētām meit! Tu nekad nevar zināt, kad tie ļauds taisnib runā un kad viņ melo kā zierg! Un ja nevajdzes, ados nabagim.

ĢIERTS.

Tobāgo nav nevien nabag.

AMĀLIJA.

Kā ta! Tur i viss bagāt kā ķeizar! Un tie mellie mor? Tie ar i bagāt? Ados tiem. Vai, ku tas smuk izstīsies — balt zeķit, mell kājiņ… Un nesak neko, Ģiert, ka neuznāk ar kādreiz ziem. Va ta dzīve tā nav gadijies — tu kau ko negaid, negaid, un viš jem un uznāk rūkdams!

ĢIERTS.

Kas uznāk, Amālij?

AMĀLIJA.

Kas nekas. Viss, kas var uznākt.

ĢIERTS.

Tikai ne ziem Tobāgo. Tur i tikai vasar. Vien mūžīg vasar, Amālij.

AMĀLIJA.

Ta es nebrauc. Ja tas i ties, ta es nebrauc. Kas tā vasar i? Viens vienīgs traks sienlaiks! Ko tu grib, lai es viss savs atlikušs mūždiens sien grāb? Dundur kož kā trak suņ, mušs ēd acs no piers āra! Lab, ka Ķīviš Reins kādreiz panāk talka.

ĢIERTS.

Kas ta sienlaikam pa vain i bijs, Amālij? Un kas ta mums abiem bi pa vain uz sien pant šķūnī gulēt? Voi, lāb ka tu iesateicies! Izkapt jajem līdz! Tfu! Tu man, siev, i prāt galīg āzvārdojs. Ta ka tāds Ķīviš Reins! Kād izkapt! Kād sien! Tobāgo tak i viss gād zaļ zāl. Kād izkapt! Kād sien!

AMĀLIJA.

Viss gad zaļ zāl… Ta es nebrauc. Es tak tomēr bišķiņ grib to sienalaik. Va ta viš nekad a vairs nebūs?

ĢIERTS.

Kas ta?

AMĀLIJA.

Sienlaiks…

ĢIERTS.

Nu savam priekam jau neviens mums nevar liegt drusk to sien papļaut. Priekš pašim, cik nu vaig…

AMĀLIJA.

Lai tik i tā smārž…

ĢIERTS.

Lai tik i tā gārš…

AMĀLIJA.

Tu tak, Ģiert, to sien nedomā ēst?

ĢIERTS.

Es runā pa dzīvs gārš. Pa to es runā, Amālij.

(Apskauj sievu un bučo).

AMĀLIJA, ĢIERTS UN DEJU GRUPA.

Kad es to dzīvi vāru,

Es zinu, ko es daru.

Es lieku sāli, piparus,

Un tais’ visādus ciparus,

Kas zināmi tik man!

AMĀLIJA.

Es lieku pētersīli,

Un prasu tev, vai mīli?

Es lec pa logu dilles plūkt

Un kaut ko dievkociņam lūgt.

Ko — zināms tikai man!

ĢIERTS.

Rau, šitā lauru lapa

Ir dzejniekam no kapa.

Es zinu, ka viņš nedusmos,

Vēl vienu lauru lapu dos,

Jo zupā tik tā der!

ĢIERTS, AMĀLIJA.

Kad es to dzīvi vāru,

Es zinu, ko es daru.

Es lieku sāli, piparus,

Un tais’ visādus ciparus,

Kas zināmi tik man!

ĢIERTS.

Es lieku seleriju.

Tu prasi, kur es biju?

Es atbildu — pie radiņiem

Pēc ilgiem gariem gadiņiem…

Ko? — Tu man netici?

AMĀLIJA.

Es lieku piparmētru.

Es ceļu lielu vētru.

Es dzīvi cūkām lie-ie-šu!

Un prom no mājām ie-ie-šu!

Kur? — Zināms tikai man?

AMĀLIJA, ĢIERTS.

Tā dzīves garša rodas,

Ja bēdām nepadodas.

Un dzīves garšu izbaudīt —

To vajag mācēt katru brīd’!

Kā? — Zināms tikai man!

6. aina

Sīmaņa un Līnas Zaķīšu sēta Piltenē. Viņu meita Lulla izvilkusi klētspriekšā trīs lielas tīnes ar drēbēm. Visi krūmi piekārti ar Kurzemes garajām vilnas zeķēm, cimdiem, villainēm. Zālē izklāti Nīcas, Rucavas, Bārtas tērpi. Pašai seši brunči mugurā, grozās un priecājas. Vainagi — kaudzēm, saktas krāvumiem. Īsti bagātīgs pūrs, ar ko pietiktu ne tikai Lullai, bet vēl deviņām meitām. Sīmanis un Līna nevar vien nopriecāties par savu lolojumu. Lulla visādi ērmojas un spokojas, izrādot savu bagātību, nemaz neņemot vērā vecāku saldi sērīgo noskaņu.

LĪNA.

Cik tie bērni ātri gan aug.

SĪMANIS.

Vakar vēl autiņos tinām.

LĪNA.

Un mums zināms par viņu bij viss,

ABI.

Nebij vien liktenis zināms.

SĪMANIS.

Cik tie bērni ātri gan aug.

LĪNA.

Vakar vēl bizītes pinām.

SĪMANIS.

Un mums zināms par viņu bij viss.

ABI.

Nebij vien liktenis zināms.

LĪNA.

Tā nu aizskrien pēc gada gads.

SĪMANIS.

Tagad vien taujājam, minam,

LĪNA.

Ko mēs zinām par viņu, ko zinām?

ABI.

Zinām, ka liktens nav zināms.

SĪMANIS.

Vienu dienu viš izaug liels.

LĪNA.

Kādēļ laiku tik ātri mēs dzinām?

SĪMANIS.

Vairs nav zināms par viņu nekas.

ABI.

Tikai, ka liktens nav zināms.

LULLA.

Mammiņ, papiņ! Va man likt to spang vainag, va to Rucavs kron?

LĪNA.

Ka tik vainadziš a god, meitiņ, ka tik vainadziš.

LULLA.

Es labāk liks to Rucavs kron! Ta es i tā kā karalien!

SĪMANIS.

Princesits tu mans…

LĪNA.

Trīs tīns tu, Lull, nu gan līdz jemt nevarēs! Lāb, ka dujs.

SĪMANIS.

Vai jūs ābs i traks? Lāb, ka vien!

LULLA.

Kā nevarēs? Ko ta darīs?

SĪMANIS.

Atstās mā.

LULLA.

Papiņ! Mums tak mājs tagad būs Tobāgo! Tur mums būs mājs. Man to vis vaig. Es nevar neko atstāt.

LĪNA. SĪMANIS.

Saģērbs, cik līdīs mugorā. Un dui tīns.

A dujam tīnam mūs uz kuģ neviens nelaidīs. Vien tīn un beigt ball!

LULLA.

Mammiņ, papiņ! Es nevar neko atstāt! Es jau atstāj vien prievīt priekš Liens un vien priekš Milds. Vairāk es nevar. Tas tak i mans pūrs! Es to i sovam rociņām pielocijs. Mugor neatliecs! Es i acs izmežģijs knipelēdams un ēķelēdams! Es i sprand gandrīz nolauzs dēļ to pūr! Mugor man i līk palikus! Pierkstiņ man i saliekt! Gāliņ man trīc kā smildziņ…

LĪNA.

Meitiņ, mīļo meitiņ!

SĪMANIS.

Meitiņ, meitiņ…

LULLA.

Vai ta es būt pa velt tā mocijies, papiņ? Vai ta es būt pa velt miedziņ negulejs, sauliņ neredzejs, mammiņ? Vai jūs grib man plik kā asak pie vīr laist?

LĪNA.

Kād vīr, meitiņ?

SĪMANIS.

Va ta tev kāds brūtgāns labs i bījs? Precnik nākuš kā jūr. Uz katr pierkst pa piec. Tu tak viss ir atraidijs.

LULLA.

Ka vis i plikdīds! Čabats un plukats!

LĪNA.

Va ta plikdīds vien bi? Va ta čabats un plukats vien bi? Ko ta Bērtuls?

LULLA.

Viš tak bi tik resens kā šitā tīn! Es tak viņ apķērt nevarej! Un kājs viš lik tā… nu tā… nu ritig vec kložkāj!

SĪMANIS.

Vis jau nebi resen. Bi jau tiev ar. Ko ta Kārls, kas ta tam bi vains?

LULLA.

Papiņ, Kārls bi pa tiev un pa gār. Ko ta es viņam treps liks klāt, ka gribēs nobučāt?

LĪNA.

Nu bet Ērmans, kas ta tam kaitej?

LULLA.

Ērmanim kaitej gan, tu, mammiņ, nemaz nezin, un es tev neteiks, kas Ērmanim kaitej!

SĪMANIS.

Nu bet Vils? Tas bi jēmejs nakt atmodies!

LULLA.

Apžēliņ — Vils! Vils nebi smuks. Pat gov ēd smuk puķ labāk nekā nesmuk! Es grib smuk vīr. Es tak nevar vis mūž ar āžmiegt ac staigāt! Kā es to Vil ieraudzij, man acs paš no sevs žmiedzās ciet. Es tak tā būt bedrē iekrits un pagalam!

LĪNA.

Meitiņ!

SĪMANIS.

Meitiņ!

LĪNA.

Jā, bet Kaspars! Tik smuks puis. Un uz tev kā uzmedots.

LULLA.

Mammiņ, Kasparam bi niķs graust nāgs. Es to nevar ciest! Un tie āznādž viņam bi tik mell, ka tur puspūr rāceņ varēj stādīt! Un va viš man kauč reizit i kau ko uzšķiņķojs? Kād gredzeniņ, kād šalliņ? Ne!

SĪMANIS.

Lull, to Jur no Pops tu gan varēj jemt.

LULLA.

Papiņ, va tev prāts! Tam tak bi krik un vien glāž ac!

LĪNA.

Bet Pēters?

LULLA.

Mammiņ, Pēters!

LĪNA.

Tas tak bi tik denkts puis, un nu viš i gandrīz gār izlaids no žēlabam. Vai, Lulla, Pēters gan bi kā brieds. Viš jau vēl tagad tev gaid.

LULLA.

Mammiņ, Pēters lai gaid līdz piekto pastardien. Ko es a tād dievkociņ darīs? Ka viš uz man tā žēlīg skatījās, ta es cit neko negribej kā vilkt viņam pa ņuņņ! Vilkt pa ņuņņ! Vilkt pa ņuņņ! Tik šļorkans brūtgāns man neviens nav bijs! Viš tak peršs rakst! Viš tak čīkst pa viss pasaul kā vec eņģ! Pēters! A diegim nav aršan! Es tak vien dien viņ būt nosits beigt! Va ta jūs grib, lai es cietumā sapūst?

LĪNA.

Meitiņ! Man jau tik bail, ka tu nepaliec vec meit! Es tak tos mazbērniņs vēl grib paauklēt!

LULLA.

Mammiņ! Es? Vec meit? Drīzāk tev tād rāg izaugs kā ķezberkrūm uz gāl nekā es vec meit paliks!

LĪNA.

Dies pasārg!

SĪMANIS.

Lulla, vai Andrejs nav smuks puis?

LULLA.

Andrejs, papiņ, i smuks kā bild! Bet viš jau mān negrib! Viš jau grib tik to Iev!

LĪNA.

Va ta tu, Lull, nevar to Andrej atkantēt? Ievai pogs izgriezt? Tu varēt gan, ka tik tu gribēt.

LULLA.

Mammiņ, es nevar! Tu nav sapņos redzējs, kā es i visād darījies un taisijies viņam klāt. Vai ta tu domā, ka es nav mēģinajs? Viš i kā sālsstabs! Kā kok gabals! Viš i kā krams! Es viņ negrib!

SĪMANIS.

Tu grib gan, Lulla. Es zin, ka tu grib gan. Viš i smuks un viš nu gan nav plikdīd! Ne čabat, ne plukat.

LĪNA.

Viš nav ne pa tiev, ne pa resn.

SIMANIS.

Tam tev vaidzēt to ast zem bluķ dabūt!

LULLA.

Ko jūs man sierd ēd? Ko jūs man kais pušumā sāl! Viņam tak i tā Iev! Viš tak i tā ka nozavēts uz to Iev! Un tā Iev i kā noburt uz viņ! Un Andrejs tak nebrauks uz Tobāgo! Ko jūs kuļ tukšs sallams!

SĪMANIS.

To vēl nevar zināt. Varbūt, ka brauks ar.

LULLA.

Nebrauks, papiņ, es tak zin. Vai tu domā, ka es i sēdes roks klēpī salics? Es i puskurzem apskraidijs! Es zin vis. Viš nebrauks. Andrejs nebrauks uz Tobāgoooo!

LĪNA.

Meitiņ, meitiņ!

SĪMANIS.

Va tu grib, Lull, lai viš brauc? Sak man godig, va tu grib?

LULLA.

Papiņ, va es grib? Nu kā ta es negrib? Bet viš tak nebrauks bez to Iev? Viņ tak i kā cimds a rok! Un ka tā Iev viņam kā pirtsslots lap pie slap cenkl i pielips, kas ta man pa labum?

SĪMANIS.

Varbūt, ka Andrejs brauks bez Iev, to mēs vel redzēs. To mēs vel redzēs…

7. aina

Hercogs Jēkabs un Luīze Šarlote atkal lielā saskaņā pie valsts lietām — korespondences, dokumentiem, līgumiem. Hercogs groza globusu.

JĒKABS.

Luīze Šarlote, mana mīļotā hercogiene, Kurzemei jātiek uz Brazīliju! Portugāle sāk raisīties vaļā no Spānijas, un šis ir tas brīdis!

LUĪZE ŠARLOTE.

Mūsu pastāvīgais pārstāvis Gulelmo Heišs ir jau panācis, ka Portugāle prasīs aizdevumu no Kurzemes.

JĒKABS.

To viņa dabūs. Un ko dabonu es?

LUĪZE ŠARLOTE.

Jūsu Gaišības četriem kuģiem būs iespēja tirgoties Brazīlijā!

JĒKABS.

Diemžēl, tikai Portugāles armādas rindās. Mollensam jānosūta rīkojums — vispirms doties uz Gvineju, uzņemt vergus, pārdot viņus Brazīlijā par skaidru naudu…

LUĪZE ŠARLOTE.

…un par cukuru!

JĒKABS.

…un par cukuru, saldā. Pēc astoņiem mēnešiem viņi jau būs mūsu flotes bāzē Norvēģijā atpakaļ.

LUĪZE ŠARLOTE.

Spāņu sūtnis atbildējis baronam Firksam, ka spāņi neļaušot luterāņu princim iejaukties viņu kolonijās.

JĒKABS.

Un priekšlikums par mesliem?

LUĪZE ŠARLOTE.

Noraidīts.

JĒKABS.

Un dāvanas?

LUĪZE ŠARLOTE.

Nav ietekmējušas.

JĒKABS.

Tā. Nu tad es ierosināšu Spānijai slēgt savienību ar Kurzemi, lai Spānijas karalis pērk mūsu kuģus un visus kara materiālus ar īpašām atlaidēm. Fīlips Ceturtais nevar nebūt ieinteresēts. Jūsu Labdzimtība, tie ir nieki!

LUĪZE ŠARLOTE.

Kas jums prātā, Augstība?

JĒKABS.

Austrālija! Terra australia, Jūsu Labdzimtība!

LUĪZE ŠARLOTE.

Austrālija ir tik briesmīgi tālu! Tas maksās bargu naudu.

JĒKABS.

Kas ir bagātākā organizācija Eiropā? Katoļu baznīca, Jūsu Labdzimtība. Katoļu baznīca!

LUĪZE ŠARLOTE.

Jūsu gaišība ir luterānis un viņa padevīgā sieva pieder reformātiem.

JĒKABS.

Tas trumpis būs Piltenes katoļu bīskapija! Caur to mēs iegūsim Austrāliju! Piltene ir pavediens, kā tikt pie pāvesta! Es apsolīšu pāvestam katolizēt visas jauniegūtās zemes. Arī Polijai tas patiks.

LUĪZE ŠARLOTE.

Jāatrod cilvēks…

JĒKABS.

Cilvēks. Cilvēks! Jā — Goreckis! Jakobs Goreckis! Viņš būs Piltenes bīskaps! Projekts būs tāds — ne mazāk kā 40 kuģu un 24 tūkstoši vīru! Mēs sāksim ar Austrālijas dienvidu puslodi, tur nav tik velnišķīgi karsts! Es to kolonizēšu un nodošu pāvesta un katoļu baznīcas protekcijā. Bet pāvestam būs jāšķiras no trīs līdz četriem miljoniem dālderu. Jā! Nauda deponējama Dženovā, Seviļā, Parīzē un Dancigā! Vai Jūsu Labdzimtība ir to atzīmējusi?

LUĪZE ŠARLOTE.

Protams, Gaišība, mans mīļotais vīrs. Jūs esat nepārspējams! Vai drīkstu izteikt dažas nenozīmīgas domas, kas attiecas tepat uz mūsu mīļo Kurzemi.

JĒKABS.

Bez šaubām, mīļotā…

LUĪZE ŠARLOTE.

Mūsu uzsāktās sarunas par izglītības līmeņa pacelšanu Kurzemē sastop lielu pretestību no muižniecības puses.

JĒKABS.

Viņi baidās būt pārspēti. Viņi arī tiks pārspēti! Tas ir tikai laika jautājums. Mūsu pavalstnieki no visām kārtām ir spējīgākie ¬audis, ko man nācies sastapt. Tas ir tikai laika jautājums.

LUĪZE ŠARLOTE.

Te ir to 80 zemnieku familiju saraksts, kuras Jūsu Gaišība lūdza man izraudzīties kā krietnākās un strādīgākās, braukšanai uz Tobāgo. Vairums ir no Ventspils apkārtnes, bet ir arī ļaudis no Piltenes, Grobiņas, Tukuma, Bauskas un pat Sunākstes. Atsaucība bijusi neticami liela! Man dreb sirds par viņiem, Augstība.

JĒKABS.

Mēs lūgsim Dievu, Luīze Šarlote, lai bīstamo ceļu Tas Kungs viņiem līdzina gludu, bet, galā nonākuši, viņi būs priecīgi. Tobāgo ir kā Paradīze! Viņi būs priecīgi un laimīgi. Tā kā mēs, Jūsu Labdzimtība.

LUĪZE ŠARLOTE.

Tā kā mēs, Jūsu Augstība!

JĒKABS.

Jūsu Labdzimtība!

LUĪZE ŠARLOTE.

Jūsu Augstība!

(Apkampjas, sapošas un visā godībā dodas pavadīt kuģi uz Tobāgo).

2. cēliens, 5. aina

Pagājis laiks. Sākotnējās cerības apdzisušas. Rosība aprimusi. Ļaudis iet bojā no nepiemērotās pārtikas un tropu slimībām.

Andreja kuģu būvētāja prasmes tiek izmantota, gatavojot zārkus saviem biedriem. Tas ir viņa darbs Tobāgo salā.

ANDREJS.

Nagla kokā ielien kā tārps.

Tā kā cirtas krīt ēveļu skaidas.

Šajā kuģī, ko būvēju es

Aizved mīlu un naidu.

Ar šo kuģi kurzemnieks brauc

Pašā tālākā, dziļākā jūrā.

Ilgas, cerības, sapņi un prieks

Aizpeld kuģī bez burām.

Ar šo kuģi aizbrauks mans draugs

Tālā, zilā un mūžīgā selgā.

Ar šo kuģi, ko būvēju es —

Liktens izjokots nelga.

Tas ir kuģis, kam jānogrimst.

Pļauj mūs nāve kā novācot ražu.

Tik daudz kuģu jau būvējis es,

Vēl man jābūvē dažu.

Vai patiesi es — zārcinieks?

Nē, es būvēju kuģus kā senāk!

Tikai kuģis šis projām vien iet.

Tikai atpakaļ nenāk.

Ar šo kuģi reiz aizbraukšu pats.

Tālā, zilā un mūžīgā selgā.

Ar šo kuģi, ko būvēju es —

Liktens izjokots nelga.

6. aina

Hansens nervozē un gaida Liliju. Viņu moka aizdomas un briesmīga greizsirdība. Lilija nāk, visai pacilātā noskaņā, dungodama.

LILIJA.

Man-či-nī-la… Man-či-nī-la…

HANSENS.

Kā var tā aplaimot un vilt,

To tikai kurzemnieces zina.

To tikai kurzemnieces spēj —

Tā pazudināt, kā es pazudināts.

Ak, Lillija, tu daiļais debess kauss,

Ak, Lilija, tu pekles inde saldā.

Līdz galam tevi nespēj tukšot sirds.

Kā aklā miglā mežazvērs tā maldās.

Ak, Lilija, tu paradīzes zieds,

Ak, Lilija, tu saldā elles dvaka.

Es tavā kaklā esmu pakāries.

Es tavā klēpī noslīcis kā akā.

Kā var tā mīlēt, kā var krāpt!

Tas tikai kurzemnieces spēkos.

To tikai kurzemnieces māk

Tik bezgrēcīgi un tik šķīsti grēkot.

Ak, Lilija, tu aizmirstības augs,

Es nosmacis šai ziedu biezā tvanā.

Ak, Lilija, tu manas dzīves posts.

Ak, Lilija, tu svētlaimība mana.

Ak, Lilija, mans reibinošais kaps!

Es apzvanīts ar taviem ziedu zvaniem.

Ak, Lilija, tu manas dzīves posts.

Ak, Lilija, tu mīlestība mana!

(Lilija, vislaik vijusies ap Hansenu, nenojauš, cik bezgala nopietni ir Hansena vārdi un nolūki. Viņai tā vairāk rotaļa, koķetērija).

HANSENS.

Lilij, ku tu bi?

LILIJA.

Es bi aizgājs tepat līdz fort. Apskatīties tos jaunos kazārms. Ro, ko es dabūj! (Rāda spogulīti). Hansen, paskat, kāds tu i a bārd noaudzs! Tu nav dzins bārd trīs diens! Man jau patīk, Hansen, bet tie rugāj i ass kā galod. Viņ man strīķē vaigs!

HANSENS.

Tie tev i dikt sārt.

LILIJA.

Tas i no to tav trīs dien nedzīt bārd.

HANSENS.

Tas i gan no bārd, bet ne no man!

LILIJA.

Hansen, kas tas i pa run!

HANSENS.

Tas būs vien ritig holander vīr run. Tu i viens liderigs meitiets, Lilij. Ko tu darīj iekš to fort?

LILIJA.

Va ta tev nepatīk liderīg meitieš, Hansen? Es bi domājs, ka tev patīk!

HANSENS.

Kas tev to spieģel iedev?

LILIJA.

Vien vec meit. Viš negrib vairs uz sev spieģelī lūrēt. Ta viš atdev mān.

HANSENS.

Iekš fort nav nevien vec meit! Tur i tikai jaun puiš!

LILIJA.

Nu ta es būs pārskatījies!

HANSENS.

Ka ventiš atdar mut, viš apvārdo deviņs mēms un atstāj žīd pie ratim! Man tu ap stūr neapvedīs! Man tu ap pierkst neaptīs! Lilij, tā tas neies! Tu i mauk!

LILIJA.

Vojmanšess!Hansen, tu i rups tēviš! Ventspilē tu tāds nebi.

HANSENS.

Tu a tāds nebi, Lilij.

LILIJA.

Vojmanšess! Es tāds i bijs no laik gāl! Va es tev i sav nevainībs vainag kādreiz gar acem vicinājs? Va es tev i šķīstib zvērest devs kā katoļ mūks? Tu zin, kas es bi. Ko tu skrēj man pakaļ uz Tobāgo? Tu zin, kas es i. Sauc, kā grib! Pa vilk vai pa lāc, vai pa… liderig meitiet!

HANSENS.

Lilij, ja šitā būt pirmā reiz… Es i tev vienreiz piedevs, ka tu a to mūs kuģ stūrman… Es tev i otrreiz piedevs, ka tu a to bocman… Es i tev trešoreiz piedevs, ka tu a to dāņ zaldāt… Es i tev ceturto reiz piedevs…

LILIJA.

Ko tu skait kā dzeguz gāds, Vai es tev i prasījs kād piedošen?

HANSENS.

Nē, nē, Lilij, tu nav prasījs. Tik zem tu nav krits. Es i tik zem krits. Es i pēdīgs lupat, pēdīg lupat. Es nevar tā vairāk. Nevār…

LILIJA.

Ka nevar, ta nevar. Hansen, mēs i brīv ļauds. Mēs var būt arī šķirt ļauds.

HANSENS.

Nē, nē, Lilij, mēs nevar būt šķiert. Es nevar bez tevs. Es grib a tev būt kopā! Neko cit es negrib. Lilij, tik būt a tev kopā!

LILIJA.

Hansen, mīļo Hansen!

HANSENS.

Lilij, Lilij…

LILIJA.

Nu, neskait, Hansen, āzmierst to skaitīšan!

HANSEN.

Es nevar āzmierst, nevar, nevar. To piekto reiz — a to kuģ puik, Lilij… A to kuģ puik! To es nevar… Un to sesto — a to… Mauk!

LILIJA.

Mēs i šķiert ļauds! Es jem savs loriņs un tu man vairs neredzēs!

HANSENS.

Lilij! Pagaid! pagaid! Mēs vienmēr būs kopā. Es tev mīl kā sav dzīvib! Kā sav dzīvib! Kā sav dzīvib!

LILIJA.

Hansen!

(Hansens nošauj Liliju).

HANSENS.

Lilija!

(Hansens nošaujas).

KORIS.

Mančinīla…

7. aina

Ģierts un Amālijas Kores sēž blakām paēnā drudža pārņemti.

AMĀLIJA.

Ģiert, es i no ār un no iekš izkaltus kā zaķād. Bet es dreb pie visam miesam.

GIRTS.

Es a i šļorgans kā vec ķisenkul. Un es a trīc kā jaun meit pirmoreiz pie puiš.

AMĀLIJA.

Va es tev nelik iet pie Ķīvīš Rein, lai viš ūdin apvārdo? Tas nu būt glābs. Es tev sak. Man i bail, Ģiert, ka tik nu mums nav jāiet abiem pie Pēter.

ĢIERTS.

Man i tik briesmīgs kūtrums kaulos, ka es negrib cilāt ne kājs, ne roks. Es nekur nevar āziet. Lai tas Pēters nāk pie mans.

AMĀLIJA.

Ka es varēt atminēties tos vārds, ko man Ķīvīš Reins iemācīj!

ĢIERTS.

Va tu domā, ka šitā svešzem sērg sapratīs kurzemnik valod? Neko viš nesapratīs. Pa to Ķīviš Rein, Amālij, es gan sav mūž gala vairs negrib dzierdēt nevien pušplēst vārd! Es i vis mūž klausījies pa to Ķīviš Rein. Atpestī, Amālij, man šitai pēdigā stundiņā no to Ķīviš Rein. Es tev dikt lūdz.

AMĀLIJA.

Tas viss i tapeic, ka tu viņam atdev tās ecešs. Va es tev neteic, ka tu ados sav laim? Mūs laim i pie Ķīviš Rein, Ģiert. Viss zāls, viss smērs, vis palik pie Ķīviš Rein. Viš būt mūs izglābs no droš nāv, ja tu būt…

ĢIERTS.

Amālij, es tev lūgdams lūdz…

AMĀLIJA.

Jā, viš i gan zavatniks un vilkats. Bet kurš lībiets tāds nav? Bet viš i briesmīg… guders a. Es tev atklās vien diž noslēpum, Ģiert.

ĢIERTS.

Pa vēl. Es jau zin. Es i vis laik to zinājs. Ja tu grib teikt, ka tu a to… tfu!… i mačkājies kā sātans, tad tu var nemaz neteikt.

AMĀLIJA.

Ģiert! Es gribēj pavisam ko cit teikt!

ĢIERTS.

Ko ta?

AMĀLIJA.

Ka es pats i skrējs pa vilkat!

ĢIERTS.

A Ķīviš Rein…

AMĀLIJA.

Un ka es zin, ku i ellei vārt. Pie Indevpour ezer! To man parādīj…

ĢIERTS.

Ķīviš Reins…

AMĀLIJA.

Un tu vis mūž i zinājs?

ĢIERTS.

Pa to Indevpour ezer?

AMĀLIJA.

Pa to Ķīviš Rein!

ĢIERTS.

Vis mūž, Amālij!

AMĀLIJA.

Bet es tev zvērēdams zvēr, ka tas bi tik vien paš reizīt…

ĢIERTS.

Duireiz, Amālij, duireiz…

AMĀLIJA.

Duireiz, Ģiert, piedo, duireiz! Vienreiz, ka mēs skrēj uz Laumkaln tais vilkačos, un otrreiz, ka viš man parādīj tos ells vārts. Ak, tu vasariš, mans zelt vasariš… Piedo, Ģiert.

ĢIERTS.

Es bi domājs, ka es a tev, Amālij, i vis mūž kopā dzīvajs.

AMĀLIJA.

Va ta tā nav, Ģiert?

ĢIERTS.

Nav vis, Amālij. A Ķīviš Rein es i vis mūž kopā dzīvojs. A Ķīviš Rein.

AMĀLIJA.

Piedo, Ģiert.

ĢIERTS.

Bet lāb i, ka es a tev var kopā nomiert. Un iet pie Pēter a tev kopā. Lāb i, ka mēs atbrauc uz Tobāgo. Varēj jau ilgāk padzīvot, mēs dui vien. Ro, ka bi taisnīb, ka viens knausis var cilēk noriet. Ro, ka mūs abs nokod viens un tas pats knausis!

AMĀLIJA.

Mums i tik daudz kopīg, Ģiert.

ĢIERTS.

Ja mēs būt Ventspilē miruš, vai mēs būt varējuš tik smuk viss liets pirms nāvs izrunāt?

AMĀLIJA.

Va ta nevarēt?

ĢIERTS.

Ķīvīš Reins tak būt pa vid, Amālij… Amālij…

AMĀLIJA.

Viš i klāt! Viš i peic mums atnācs!

ĢIERTS.

Pēters?

AMĀLIJA.

Ķīviš Reins!

ĢIERTS.

Ķīviš Reins…

(Abi mirst).

KORIS.

Man-či-nī-la…

Recenzijas:


Dūmiņa L. Andalūzieša vēstules// Literatūra un Māksla Latvijā, 2001., 1.novembrī, 11.lpp.

Hausmanis V. Mūzikālās izrādes Rīgas teātros (par izrādēm “Tobāgo” un “Sfinksa” Nacionālajā teātrī) // Laiks (Ņujorka), 2001. 8.decembrī, 4.lpp.

Treimanis G. Bez jūsmas ap dzimtajām ārēm // Jaunā Avīze, 2001., 16./22.novembris, 38.lpp.

Zole I. Ventspils – Tobāgo – Ventspils // Neatkarīgā Rīta Avīze, 2001., 7.novembris, 10.lpp.

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to MySpace