Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

"Lāčplēsis"

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

"Pilna Māras istabiņa". Piln

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Rīga, Liesma, 1977. g.

“Māras Zālītes dzejai piemīt jaunības neatņemamais valdzinājums. [..] „Vakar zaļajā zālē” ir kompozicionāli interesanti un mērķtiecīgi veidota grāmata. Skaitliski lielākā lappušu daudzumā un vienā plānā sadzīviskāk tēlotās situācijas, laikabiedru portretējumi, jūtu un izjūtu krāsainie zīmējumi, bet otrā plānā, visam krājumam cauri degdams, staro un valda saules tēls. Mārai Zālītei ir sava īpatnēja saules koncepcija un tajā – dzejas cilvēka būtības dziļākā atklāsme.”

Lija Brīdaka, “Karogs”, 1978. g.

“Krājums rāda jau pietiekami profesionālu, samērā labu un gludu literāro līmeni, atklāj dažādus interesantus ieraudzījumus, ar mākslinieka aci saskatītas detaļas, psiholoģiskas nianses un tā tālāk. Vārdu sakot – daudzsološa debija.”

Inta Čaklā, “Literatūra un Māksla”, 1977. g.

Vakar zaļajā zālē

Rīga, Liesma, 1977.

*

No ezera skatienā manā
ielēca zivs —
dzīva,
lunkana, vēsa un sveša.

No skatiena mana ezerā
ielēca zivs —
dzīva.
Nekad to vairs neredzēšu.

Aplis apvelkas apkārt
un pielaiko mani laikam.
Laiks pieder mums?
Mēs piederam laikam?

Laikam.

*

Es neesmu burve,
Es tikai mācos,
Man tā vēl īsti
Noburt nav nācies,

Bet naktīs, kad skumjas
Kā pūces smejas,
Man gribas, lai nātres
Kļūst orhidejas,

Un rītos, kad gaisma
Kā pelēka seja,
Man gribas, lai akmeņi
Aizpūko vējā,

Un dienās, kad mākoņi
Nēsā dzeju,
Man gribas, lai debesis
Papīrā lejas,

Bet vakaros, taureņi skropstām garām
Kad ugunī iekšā dejo,
Es dzirdu — jā — skumjas atkal
Kā pūces smejas.

Es neesmu burve,
Es tikko mācīties sāku,
Tik daudz es gribētu noburt,
Man neiznāk.

*

Atstāšu lapu uz galda pa nakti,
Varbūt, ka tumsa tur parakstīsies,
Un es beidzot uzzināšu,
Kas viņa ir īsti.

Ko viņa grib no manis,
Laipna līdz apnikumam,
Ko pie gultas man stāv
Kā pie šūpuļa kūma.

Ko viņa iedomājas,
Ka maniem sapņiem izvēlas tēmas.
Redzu tevi, tevi un tevi. Vai tas
Ir Laimas vai Nelaimas lēmums?

Varbūt beidzot es uzzināšu,
Kas viņa ir īsti.
Atstāšu lapu uz galda pa nakti,
Varbūt tumsa tur parakstīsies.

*

Es nelūdzu tev it neko.
Es pielūdzu.
Bet visus pārējos es ielūdzu
uz mūsu šķiršanos.

Mēs dejosim kā lapas,
kad tās krīt no koka,
nerrs nerros mūs un jokā
vērtīs visu,
dzers rūgtu misu viesi,
skaļās balsīs izkliegs — salds! —
galds servēts à la rococo.

Es nelūdzu tev it neko.
Es pielūdzu.
Bet visus pārējos es ielūdzu
uz mūsu šķiršanos.

*

Tajā naktī mēs izšķīrāmies.
Ceriņu krūms
Vilka sīkus, smaržīgus krustus
Mums abiem pāri.
Grieze pabeidza savu griežamo,
Un mēs kļuvām
Par divām daļām —
Tu — viena,
Es — otra.

Tajā naktī mēs izšķīrāmies.
Bet starp ceriņu krustiem
Es atradu vienu
Sīkziedīti, sīklaimīti
Septiņām lapiņām
Smaržīgu, smaržīgu.

ELĒĢIJA

violets vakara gulbis
lēni vēcina spārnus
pār torņiem kārniem
pār kārniņiem

guļ Daugava drēgnos vālos
rītu nāks bāla
un neizgulējusies austra
varbūt tā būs
Skujiņu Austra

lēnām pār tiltu lēnām
tu vari uzgrūsties
mirušu dzejnieku ēnām

lēnām pār tiltu lēnām
pār latviešu Sēnu
lēni vēcina spārnus
violets vakara gulbis

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn