Populārākie raksti

dzivais_udens

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

margareta

Margarēta

Anotācija: "Margarēta" ir kamerspēle divās daļās pēc J. V. Gētes darba ...

mz_izlase_small

Zemes nodoklis

Anotācija: Traģikomēdija "Zemes nodoklis" ir sarakstīta 2003. gada sākumā. Lugā ir 2 ...

zupu_bertulis

Še tev Žūpu Bērtulis!

Anotācija: Lugas pamatā ir kopš latviešu teātra sākumiem pazīstamais dāņu klasiķa ...

mz_izlase_small

Tobāgo!

Anotācija: "Tobāgo!" ir traģikomiska dziesmuspēle divās daļās, sarakstīta 2001. gadā. “Tobāgo!” atver ...

Anotācija:

Traģikomēdija “Zemes nodoklis” ir sarakstīta 2003. gada sākumā.

Lugā ir 2 darbojošās personas – 1 sieviete un 1 vīrietis. Hermanis ir atguvis staļiniskā režīma laikā atņemto māju un zemi. Savulaik viņš bijis Gulaga nometņu ieslodzītais. Viņa šķirtā sieva Zenta padomju laikā bijusi Kompartijas centrālkomitejas bufetniece, tagad ir invalīde. Rūpes par to, kā no niecīgās pensijas samaksāt zemes nodokli kā arī meksikāņu seriāli ir viņu vienīgais sarunu temats. Tā kā Zentai ir sabojājies televizors, Hermanis par samaksu atstāsta Zentai “jaunākos notikumus”. Vēlāk izrādās, ka Zentas TV nemaz nav bojāts, bet Hermanis nemaz seriālus nav skatījies, tikai atstāstījis TV programmu anotācijas.

Nemitīgi mainās šķitums un īstenība, komiskais un traģiskais. Atklājas abu varoņu sarežģītās attiecības, kas netieši atklāj postpadomju Latvijas morālās un psiholoģiskās kolīzijas. Vai kaķis, vienīgā dzīvā būtne, kam Zenta velta visu savu mīlestību ,vispār eksistē? Kurš ir upuris, kurš vainīgais? Hermanis, kurš nokļuva Sibīrijā Zentas vainas dēļ? Zenta, kuras līgavaini savulaik Hermanis nogalinājis? Kurš kuram upurējies? Zenta, kura centrālkomitejas bufetē zaga kaviāru, lai barotu Gulaga izmocīto Hermani, un pieķerta maksājusi priekšniekam ar “seksuāliem pakalpojumiem”? Vai tomēr Hermanis kurš aprūpē savu pāridarītāju? Naids un mīlestība savijušies neatšķetināmā mezglā tāpat kā pagātne un tagadne.

Luga uzvarējusi Latvijas Dramaturgu ģildes rīkotajā oriģināldramaturģijas konkursā 2003.gadā, kā arī saņēmusi Literatūras gada balvu dramaturģijā. Luga tulkota lietuviešu, angļu, vācu, krievu, slovēņu un japāņu valodā.

Iestudējumi: Luga iestudēta:

Latvijas Dailes teātrī. Pirmizrāde – 2003. gada 29. oktobrī
Lomās – Ilze Vazdika un Jānis Paukštello
Režisors – Juris Strenga Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Māris Ruskulis

Rīgas Krievu drāmas teātrī luga iestudēta ar nosaukumu “Visi cilvēki ir kaķi”.
Pirmizrāde – 2005. gada 15. janvārī
Lomās – Irina Jegorova un Jurijs Safronovs
Režisors – Felikss Deičs
Mākslinieks-inscenētājs – Ivars Noviks

Sanfrancisko Mazajā teātrī. Pirmizrāde – 2004. gada 7. februārī.
Lomās – Brigita Siliņa un Laimonis Siliņš
Režisors – Laimonis Siliņš Scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Gvido Augusts

Panevēžas J. Miltina Drāmas teātrī, Lietuvā Pirmizrāde – 2007. gada 27. janvārī

Ļubļanas Valsts teātrī, Slovēnijā. Pirmizrāde – 2007. gada 15. februārī

Krēfeldes-Menhengladbahas teātrī, Vācijā. Pirmizrāde – 2007. gada 13. septembrī

Kijevas Ivana Franko Nacionālajā teātrī, Ukrainā. Pirmizrāde – 2008. gada 20. septembrī
Lomās: Larisa Kadirova un Lesjs Serdjuks

Zemes nodoklis

(Fragmenti: 1. cēliena 5., 6. aina, 2. cēliena 2. aina 1. cēliens 5. aina)

Hermanis saniknots iedrāžas Zentas istabā. Rokā karoga kāts.

HERMANIS. Nu tu man trūksies! Kāpēc tu nepateici, ka karogs jāizkar?

ZENTA. Šodien?

HERMANIS. Jā, jā, šodien! Guļ kā rumba caurām dienām! Tik daudz varēji, kā šitādu lietu uzpasēt!

ZENTA. Šodien tak nav ne astoņpadsmitais novembris, ne ceturtais maijs. Ne Jāņi, ne Ziemassvētki!

HERMANIS. Ne Jāņos, ne Ziemassvētkos nekas nav jākar!

ZENTA. Un šodien jākar? Vai tad ar sēru lenti?

HERMANIS. Kādu sēru lenti? Prezidents iebraucis.

ZENTA. Kāds prezidents?

HERMANIS. Varbūt karalis. Kaut kāds šiška ir! Nu ir sods jāmaksā! Desmit lati! Ta ir tava vaina! Desmit lati! Cik es pa mēnesi iekrājis, tik nu viss jāatdod!

ZENTA. Desmit lati par neizkārtu karogu?

HERMANIS. Jā, jā! Tu tik te guli! Nezini ne rīta, ne vakara!

ZENTA. Būtu mana teikšana, es ar likumu aizliegtu pie šitādām būdām kā mūsu karogus kārt! Es prasītu sodu par kāršanu, nevis par nekāršanu!

HERMANIS. Pirmkārt, nevis būda, bet māja. Otrkārt, nevis mūsu, bet mana! Vienīgi mana! Un puse būs brālim, kad viņš atbrauks. Mēs te ar brāli esam dzimuši un auguši! Mūsu vectēvs to ir ar asinīm nopelnījis! Kā brīvības cīņu dalībnieks!

ZENTA. Kā tad es varēju zināt?

HERMANIS. Ak tu to nezināji?

ZENTA. Es runāju par karoga kāršanu.

HERMANIS. Tu neko nezini. Tu esi stulba kā zoss.

ZENTA. Sataisi man televizoru, tad es visu zināšu!

HERMANIS. Tu tikai blenztu seriālus! Desmit lati man jāmaksā! Tu viņus samaksāsi! Tu! Dod man desmit latus!

ZENTA. Man nav.

HERMANIS. Ak, tev nav? (Apgāž gultu ar visu Zentu un meklē.)

HERMANIS. Un kas šitas ir?

ZENTA. Atdod! Laupītājs!

HERMANIS. Te ir veseli piecpadsmit! Blēde! Naudas viņai neesot! Skopā ragana!

ZENTA. Ko tu dari?

HERMANIS. Es rēķinu. Vai man izdevīgāk, ka tu esi dzīva vai mirusi. Īre, procenti… Ja dzīva. Bet anatomikums man maksātu… Jāpaskatās papīros, cik tur īsti bija…

ZENTA. Hermani… Par ko tu runā? Kādos papīros?

HERMANIS. Man ir līgums par tiesībām izmantot medicīniskos eksperimentos pēc nāves. Tas tagad ir modē.

ZENTA. Pēc kādas nāves?

HERMANIS. Pēc tavas, saprotams.

ZENTA. Kā tu varēji bez manis tādu līgumu noslēgt? Svētā Jaunava, piedod šitādu grēka runāšanu, piedod…

HERMANIS. Viss ir štokos, Zenta. Man tikai jāizrēķina.

ZENTA. Tu neesi cilvēks! Ja tas ir tiesa! Nē, tā ir atkal tava mūžīgā muldēšana! Stulbie joki! Atdod… Atdod manu naudu! (Šņukst.) Atdod! Man ir kaķītim vitamīni jāpērk… Par poti jāmaksā… Smiltiņas drīz jaunas vajadzēs…

HERMANIS. Vitamīni. Pote. Smiltiņas. Kaķītim?

ZENTA. Jā, jā…

HERMANIS. Kur tas kaķis ir? Vai tu nevarētu man viņu vienreiz parādīt? To savu mīļo kaķīti. Es gribu viņu redzēt. Kur viņš ir?

ZENTA. Viņš ir paslēpies.

HERMANIS. Pasauc viņu.

ZENTA. Viņš nenāks.

HERMANIS. Sauc viņu šurp!

ZENTA. Viņam ir no tevis bail. Ārdies kā nelabais.

HERMANIS. Gādā šurp to kaķi!

ZENTA. Ko tu gribi darīt?

HERMANIS. Es gribu uz viņu paskatīties.

ZENTA. Kas tur liels ko redzēt. Kaķis kā kaķis. Ar strīpām.

HERMANIS. Es gribu tās strīpas redzēt.

ZENTA. Hermanīt, liecies nu mierā. Dieva dēļ, liecies mierā. ņem tos latus… ņem. Tikai liecies nu mierā. Tev bija taisnība par Flēru. Ir, ir! Flēra ir riktīga mačka… Es tikai to nezināju… Kas to varēja domāt, ja pat Rikardo to nenojauta. Ne Rikardo, ne Markess Andreass, pat ne Eiženija… Tev ir taisnība, Hermanīt, Eiženija — tā tik ir sieviete…

HERMANIS. Apklusti, vai arī es…

ZENTA. Ko — tu?

HERMANIS. Es esmu sarēķinājis.

ZENTA. Hermanīt, esi prātīgs. Kas tev īri maksās? Kas tev septiņus, nē, desmit procentus no visiem pirkumiem atdos? Latu par katru sēriju? Par katru soli… Es tak esmu tavs ienākumu avots. Slaucama govs es tev esmu!

HERMANIS. Kāda tu govs! Neesi tik iedomīga! No tevis pat lāga kaza nesanāk! Bet tagad par kaķiem ir runa, ne par govīm, ne par kazām! Par kaķiem! Kur viņš ir?

ZENTA. Varbūt, ka izmucis laukā.

HERMANIS. Pa kurieni?

ZENTA. Es nezinu. Ja kaķis negrib radīties, tad viņš nerādās. Hermanīt, es izdomāju, ka varētu tev vēl piecus latus iedot. Kā saka — no līdzekļiem ārkārtas gadījumam. ņem. Bet zini, tie nu ir beidzamie. ņem. Tev tak zemes nodoklis jāmaksā…

HERMANIS. Labi. Labi. Neatteikšos… Zenta?

ZENTA. Jā, Hermanīt?

HERMANIS. Pasauc kaķi!

ZENTA. Cimdiņ, Cimdiņ! Ko es varu darīt, ka viņš nenāk? Tādi jau tie kaķi ir… Cirkus dresētāji, pat tie netiek galā.

HERMANIS. Es ar viņu tikšu galā. Kur viņš ir?

ZENTA. Varbūt aiz bufetes, varbūt citur. Kaķi Ēģiptē bija dievi, vai tu to zināji, Hermanīt?

HERMANIS. Es gribu to dievu redzēt.

ZENTA. Cimdiņ, Cimdiņ! Neatņem man viņu… Atstāj man manu kaķīti… Lūdzu, lūdzu, man nav neviena cita uz pasaules… Neviena cita. Lūdzu, lūdzu… Es viņu mīlu…

HERMANIS. Kur viņš ir?

ZENTA. Neatņem man kaķīti!

HERMANIS. Nav tev nekāda kaķīša. Nav! Un nekad nav bijis!

ZENTA. Cimdiņ! Cimdiņ!

HERMANIS. Nav tev nekāda Cimdiņa! Un nekad nav bijis!

ZENTA. Vai tad tu pats nenes manam kaķītim ēdienu?

HERMANIS. Pati tu to norij! Pati! Ar forelīti — tas tev vislabāk garšo! Tfu! Nolaidusies līdz kaķu barībai! Tāds bads jau nu vēl nav. Un tā tak ir dārga!

ZENTA. Vai tad tu pats manam kaķītim smiltiņas nenes?

HERMANIS. Re, kur stāv tās smiltiņas. Kā no veikala atnestas, tā stāv. Neviens tajās nav taisījies! Ne mīzis, ne… Neviens. Nekad. Tīras, mīkstas smiltiņas.

ZENTA. Tāpēc, ka es iztīru! Katrreiz apmainu! Tāpēc manējam kaķītim ir tīras smiltiņas! Tāpēc!

HERMANIS. Būtu tā mana zeme tāda kā šitās kaķu smiltiņas. Pietaisi un izmet ārā. Un nopērc veikalā citu. Nekā. Zeme tev nav vis kaķu smitiņas. Pietaisīt var, bet ārā izmest nevar. Zenta, tam vienreiz jāpieliek punkts!

ZENTA. Nejaucies manā dzīvē! Mūsu laulība šķirta jau… Kurā gadā mēs izšķīrāmies?

HERMANIS. Mēs neesam šķīrušies nevienu dienu. Tu jau negāji prom! Ar mietu nevarēja aizdzīt. Kapēc tu negāji prom?

ZENTA. Es te esmu pierakstīta.

HERMANIS. Pieraksts ir atcelts. Es tevi varu izlikt jebkurā diennakts laikā. Atbrauks brālis, kur viņš dzīvos? Šitā istaba jāatbrīvo!

ZENTA. No kurienes viņš atbrauks, es tev prasu?

HERMANIS. Svešiem gar to nav nekāda daļa! Ja rīt tas kaķis te vēl būs, Zenta… Es tev dodu pašai iespēju no viņa tikt vaļā.

ZENTA. Kā? Hermanīt, kā?

HERMANIS. Man vienalga — sit, kar, žņaudz, slīcini! Ja rīt tas kaķis vēl būs te, es tevi… Tu man tici? Vai ne, Zenta? Es tevi pašu… Ar šito pašu karoga kātu… Saprati? Uz anatomikumu prom. Jāpaskatās papīros, cik es īsti par tevi dabūšu. 6. aina Zenta savā istabā. Ienāk Hermanis.

HERMANIS. Jaunumus negribi dzirdēt?

ZENTA. Kas jauns var būt.

HERMANIS. Smuks laiks. Dienvidaustrumu vējš. Atmosfēras fronte pārvietojas uz ziemeļiem…

ZENTA. Man vienalga. Lai pārvietojas.

HERMANIS. Zenta! Eiženija ir ārā!

ZENTA. Ko? HERMANIS. Tā tik ir sieviete!

ZENTA. Pagaidi, cik tad pulkstenis?

HERMANIS. Pāri pieciem.

ZENTA. Bet sākās tak pusseptiņos. Kā tu zini, ka Eiženija ir ārā?

HERMANIS. Šodien sākās agrāk.

ZENTA. Agrāk? Kā tad tā? Gadiem ilgi sākās pusseptiņos…

HERMANIS. Es tev vēlreiz saku — šodien sākās agrāk.

ZENTA. Kā tas var būt? Kas tad šodien ir, pastardiena vai, ka rāda agrāk?

HERMANIS. Agrāk, un viss. Tu negribi dzirdēt?

ZENTA. Vai dieniņ, kā nu ne! Kā tad es negribu? Stāsti, Hermani, stāsti. Eiženija ir no cietuma laukā? Kā tad viņa tikusi?

HERMANIS. Tā tik ir sieviete!

ZENTA. Izmukusi?

HERMANIS. Par viņu iemaksāta drošības nauda… Galvots par viņu!

ZENTA. Ko tu saki? Kas tad iemaksājis?

HERMANIS. Kā tu domā?

ZENTA. Es nevaru iedomāties… Viņa tak visiem sariebusi. Frederika jau nu noteikti nē… Markess Andreass — ne tik. Fernandesam viņa teica, ka Frederikas bērns ir no Rodrigesa, bet Rodrigesam, ka no Fernandesa… Tie jau nu negalvos. Ja senjors Eskamiljo būtu dzīvs, es teiktu, ka tas ir viņš!

HERMANIS. Bet viņš tas nevar būt, jo tu zini, ka viņš nošāvās.

ZENTA. Jā. Bet kas tad?

HERMANIS. Domā, Zenta, domā!

ZENTA. Lopess!

HERMANIS. Nē, nē. Lopesam ir uguns pie pakaļas. Policija astē. Tas ir aizlaidies ar visu Anželiku.

ZENTA. Kā? Ar Anželiku? Anželika bija tikai acu aizmālēšanai un slepus viņa tikās ar senjoru Eskamiljo.

HERMANIS. Kad Eskamiljo bija dzīvs. Nu ir cita lieta.

ZENTA. Kurš varēja galvot par Eiženiju? Tam jābūt galīgi trakam. Hermanīt, es nevaru izdomāt. Nemoki mani.

HERMANIS. Donna Anna!

ZENTA. Ko tu! Jēzus Marija, apžēlojies! Ko tu runā! Donnu Annu tak pirms divām dienām nožņaudza! Nabadzīte! Mīļā, labā, donna Anna! Hermani, vai nu tu kaut ko putro, vai atkal mani nerro.

HERMANIS. Zenta, es tev saku, kā ir. Mans brālis tak arī — skaitījās miris. Bet atradās.

ZENTA. Ko?

HERMANIS. Jā. Pēteris Liepiņš dzīvo Klīvlandē. Tas ir Amerikā. Saproti? Mans brālis ir Amerikā!

ZENTA. Bet donna Anna? Vai tad viņa no kapa augšāmcēlusies?

HERMANIS. Nē, jo viņa kapā nemaz nav bijusi! Tāpat kā mans brālis…

ZENTA. Hermanīt, nejauc iekšā savu brāli. Es jau tā neko nesaprotu. Lopess tak viņu nožņaudza!

HERMANIS. Manu brāli?

ZENTA. Apžēliņ, donnu Annu!

HERMANIS. Izrādās, tas bijis tikai tāds teātris. Saproti? Lopess izlikās, ka žņaudz, un Anna izlikās, ka ir nožņaugta!

ZENTA. Ak, kungs!

HERMANIS. Tā viņš ir. Un zini, mans brālis…

ZENTA. Tālāk! Tālāk! Kas notika tālāk?

HERMANIS. Tālāk būs rīt. Es tev teicu — Eiženija — tā tik ir sieviete. Un izrādās — donnas Annas ārlaulības meita!

ZENTA. Nē!

HERMANIS. Jā!

ZENTA. Lai es nedzirdētu neviena slikta vārda par donnu Annu! Neaiztiec vienīgo kārtīgo cilvēku!

HERMANIS. Ko tad es? Bet, ja tu negribi dzirdēt patiesību…

ZENTA. No kā tad viņai, donnai Annai, Jēzus Marija, no kā… tas bērns…, tā Eiženija nolādētā?

HERMANIS. Tas būs nakamajā sērijā. Līdz tam vēl jānodzīvo. Bet, nu tu saproti, Zenta pati… Kad mans brālis ir atradies… Māja tev, šitā istaba… ir jāatstāj. Brālis nav nekāds tukšinieks. Tur viņi visi Amerikā ir bagāti kā velli.

ZENTA. Kas tev teica, ka brālis ir atradies?

HERMANIS. Jā, Pēteris Liepiņš. Sarkanais Krusts pateica.

ZENTA. Kā tu vari zināt, ka tas ir viņš?

HERMANIS. Pēteris Liepiņš. Jāņa dēls. Rīgā dzimis. Viss ir pareizi. Man ir adrese. Es viņam rakstīšu, lai brauc mājās. Neesmu, neesmu par velti mocījies ar to māju. Ar to zemi. Brālim ir nauda. Amerikā visiem ir nauda. Jāsāk ar jumtu! Tad logi, durvis… Varbūt, ka mēs ar brāli jaunu māju uzceļam? Pāri, pretī. Šitā var kalpot par šķūni, par klēti, par garāžu. Tu zini, ka Amerikā visiem ir mašīnas? Brālim tak mašīna būs kaut kur jātur! Zini, kur mēs aizbrauksim? Uz Molu!

ZENTA. Kurā jūrmalā tas ir?

HERMANIS. Kādā jūrmalā! Tas ir veikals! Milzīgs, tā kā Amerikā. Lai brālis redz, ka mēs te arī neesam nekādi nabagi. Un tad mēs pirksim! Visu ko! Es iešu gar plauktiem un tik kraušu ratos. Pičam bērnībā briesmīgi garšoja rozīnes. Rozīnes mēs sapirksim — cik ādā lien! Bet sev… Es gribu visu nomēģināt. No visa pa druskai. Ikrus sapirkšu…

ZENTA. Tos tu vēl neesi atēdies? Tos tak tu kādreiz ēdi vairāk kā putraimu biezputru šodien.

HERMANIS. Jā, bet nu jau divpadsmit gadus es ikrus, ne melnos, ne sarkanos acīs neesmu redzējis.

ZENTA. Sarkanie tev garšoja labāk. Mēs tak dzīvojām kā cimds ar roku. Vai ne, Cimdiņ?

HERMANIS. Ko? Tas kaķis vēl ir te?

ZENTA. Nē, nē. Kaķa vairs nav. Nav vairs mana kaķīša.

HERMANIS. Tas ir labi. Tu sāc nākt pie prāta. Tu jau biji gluži kā sajukusi ar to kaķi. Zenta, kad brālis atbrauks un mēs būsim uzcēluši jauno māju, var jau būt…, es domāju, ka brālim nekas nebūs pretī… Tu varbūt varēsi nākt atpakaļ. Bet tagad — tev ir jāiet prom. Tu vispār klausies, ko es runāju? Mēs ar brāli sāksim jaunu dzivi! Saproti? Piezīdusies man kā ērce! Vai tas nebija pastnieks? (Izsteidzas ārā. Jā, tas bijis pastnieks. Hermanis atver aploksni.)

ZENTA. Vai dieniņ… Kas?

HERMANIS. Desdmit dienu laikā… Ja ne, “izlikšana bezstrīdus kārtībā bez citas dzīvojamās platības ierādīšanas”…

ZENTA. Kas desmit dienu laikā? HERMANIS. Jāsamaksā zemes nodoklis.

Pirmā cēliena beigas

2. cēliens 2. aina Zentas istaba. Arī Hermanis. Viņš beidz rakstīt.

ZENTA. Ko sēdi kā koka dieviņš? Uzrakstīji?

HERMANIS. Uzrakstīju.

ZENTA. Brālim?

HERMANIS. Nav tava darīšana.

ZENTA. Drīz sāksies. Tu pulkstenī skaties?

HERMANIS. Vēl nav pat četri!

ZENTA. Cikos tad šodien ir?

HERMANIS. Kā vienmēr. Pusseptiņos.

ZENTA. Kā tad vienmēr, ja vakar piecos jau beidzās?

HERMANIS. Ko? Ak, jā! Vakar bija izņēmums.

ZENTA. Kas tad vakar tāds sevišķs bija? Brežņevs nomiris, vai?

HERMANIS. Kāds Brežņevs?

ZENTA. Brežņevu neatceries?

HERMANIS. Viņš tak ir nomiris! ZENTA. Bet ko tad es teicu?

HERMANIS. Ja nav, ko runāt, tad nav…

ZENTA. Es negribu, ka tu nokavē sēriju.

HERMANIS. Neko vairs nevar nokavēt.

ZENTA. Ak, Kungs, ak, Dievs! Nemaz nezinu, vai es vairāk priecājos, ka donna Anna, mīlulīte, ir dzīva vai es bēdājos, ka tā nolādētā Eiženija, izrādās, ir viņas meita… Tas nevar būt, tas vienkārši nevar būt. Nu redzēsim, redzēsim.

HERMANIS. Neredzēsim.

ZENTA. Tu redzēsi un man pastāstīsi. Par latu.

HERMANIS. Es neredzēšu un tev nepastāstīšu.

ZENTA. Par latu?

HERMANIS. Ne par latu, ne par utīm. Īpašums ir apķīlāts. Te ir depeša.

ZENTA. Vakar tu teici — pēc desmit dienām.

HERMANIS. Tu neko nesajēdz. Pirms atsavināšanas jāapķīlā. Un kustamo īpašumu papriekšu.

ZENTA. Kāds tad tev kustamais īpašums? Kas tev ir tāds, kas kustās? Izņemot mani, kas jau ir pārdots…

HERMANIS. Kustamam īpašumam nav vienmēr jākustās. Televizors, par piemēru, Zenta, ir kustamais īpašums. Un mēs to vairs neskatīsimies, jo tas ir apķīlāts.

ZENTA. Nē!

HERMANIS. Jā!

ZENTA. Bet aiznests tak vēl nav! Vēl šodien var paskatīties.

HERMANIS. Kas ir apķīlāts, tas ir apķīlāts. Es pret likumu nestāšos.

ZENTA. Bet. Hermanīt, mīļais, nē! HERMANIS. Sapakots, rīt viņi to savāks.

ZENTA. Kaut kas ir jādara! Jādabū nauda! Dari kaut ko! Pārdod manu bufeti!

HERMANIS. Tā gan drīz sāks kustēties, no ķirmjiem.

ZENTA. Grāmatas! Vēl ir grāmatas! Nes tās visas prom uz tirgu!

HERMANIS. Visas grāmatas ir jau pārdotas.

ZENTA. Kā visas? Vai tās tur nav grāmatas? Tās Markess Andreass saveda pēc puča! Paskaties, vienā zeltā. Ak, kungs, cik smagas!

HERMANIS. Priekš sēdēšanas derēja. Priekš iekuršanas — ne. Zenta, tavu partijas vēsturi nevienam nevajag. Un Ļeņina rakstus ne tik.

ZENTA. Bet Stučkas? Stučkas raksti labā stāvoklī?

HERMANIS. Stučka un labā stāvoklī! Šiten tie vārdi taču vispār neiet kopā.

ZENTA. Noskrūvē krānus! Lauz ārā grīdas dēļus! Logu rāmjus! Krāsns ķieģeļus!

HERMANIS. Ha! Ha! Ha! Es lai jaucu nost savu māju? Televizora dēļ es lai jaucu nost savu māju?

ZENTA. Glāb! Glāb televizoru! Pārdod sētu malkā! Pārdod… Es nezinu, ko, es nezinu. Tikai glāb televizoru. Glāb Alvaresu, Anželiku, donnu Annu, glāb viņus! Glāb Flēru! Lopesu glāb! Rodrigesu. Un to nolādēto Eiženiju! Glāb viņus, mīļo Hermani! Tā tak ir mana ģimene! Mūsu ģimeni! Televizoru! Tu zini, tu zini, kā ir, kad atņem ģimeni, kad nošauj, kad pakar, kad Sibīrijā nomērdē! Glāb televizoru!

HERMANIS. Eiženija — tā tik ir sieviete! Ha! Ha! Ha!

ZENTA. Hermani! Pagaidi! Jā! Kā es uzreiz neiedomājos! Apķīlās jau tavu mantu, ne manu!

HERMANIS. Saprotams, ka manu!

ZENTA. Jā, Hermani, jā! Tavu, ne manu!

HERMANIS. Nu?

ZENTA. Jāapmaina televizori. ņem šito manu un nes manā istabā savu! Lai ķīlā šito! Viņiem tak vienalga! Ko viņi zina!

HERMANIS. Ha! Ha! Ha! Ej ellē mālus mīcīt.

ZENTA. Nu kā tad nē! Protams, ka jā! Televizors paliks mājās!

HERMANIS. Deviņas dienas… Tad mūs izmetīs. Nav ko spert pret dzeloni.

ZENTA. Deviņas dienas mūsu gados, Hermani, ir ilgs laiks. Kas tik viss nevar notikt! Donna Anna var atgūt atkal savu stāvokli. Zini, ko? Zini?

HERMANIS. Nu?

ZENTA. Lopess vēl nav teicis savu vārdu. Lopess! Nes tūlīt šurp televizoru! Tas nekas, ka iepakots. Izpakosim!

HERMANIS. Man nekāda televizora nav.

ZENTA. Hermanīt, netielējies nu šoreiz.

HERMANIS. Man nekāda televizora nav.

ZENTA. Ej nu, ej, ko tu runā! Kāpēc tu tā runā, kāpēc?

HERMANIS. Zenta, es atkārtoju tev trešo reizi skaidrā latviešu valodā. Man nekāda televizora nav. Vai man čangaliski jārunā, lai tu saprastu?

ZENTA. Tu man gadiem ilgi atstāsti, ko esi redzējis…

HERMANIS. Kāpēc tu domā, ka es esmu redzējis?

ZENTA. Tu taču skatījies…

HERMANIS. Tai laikā es dabūju drusku atpūsties.

ZENTA. Kā tad tu zināji stāstīt? Sīki un smalki?

HERMANIS. Izlasīju televīzijas programmā. Ha! Ha! Ha! Nedēļu uz priekšu. Es tev arī tagad varu septiņas dienas uz priekšu pastāstīt.

ZENTA. Izlasīji programmā?

HERMANIS. Jā! Zini, kas patiesībā ir donna Anna?

ZENTA. Klusē! Es negribu zināt uz priekšu.

HERMANIS. Tu negribi zināt ne uz priekšu, ne uz atpakaļu.

ZENTA. Tā tiešām ir taisnība? Tu vari apzvērēt? Pie Jaunavas Marijas vienpiedzimušā Dēla?

HERMANIS. Varu, varu, Zenta, pie kā tik vajag. Varu apzvērēt.

ZENTA. Kāpēc tu to darīji?

HERMANIS. Lai parunātos ar tevi, Zenta. Par savu dzīvi jau mēs nekad nerunājām. Tikai par senjoru Eskamiljo, par Anželiku, par Rinaldo… Vai citādi es dabūtu ar tevi parunāties? Un tā bija kā dāvana… Es tev to dāvināju, to, nu labi, to ģimeni… Bet mana ģimene ir Sibīrijā, mans brālis ir Klīvlandē.

ZENTA. Ak tu man? Dāvināji? Tu man? Tu dāvināji man?

HERMANIS. Jā, to latu neņem vērā, tas tik tā…

ZENTA. Ak tā! Nu tad nekas cits neatlika. Jēzus Marija, piedod man, grēciniecei…

HERMANIS. Ko tu taisies darīt, Zenta? ZENTA. Tad man, Hermani, nekas cits neatliek…

HERMANIS. Zenta! Kāda muša tev atkal iekodusi?

ZENTA. Tad man nekas cits neatliek, kā skatīties pašai savu televizoru! (Zenta ieslēdz savu veco televizoru. Tas ir pilnīgā kārtībā.)

Recenzijas:

Ieva Zole, “Apaudzētie šodienas kauli”, NRA, 05.11.2003.
Henrieta Verhoustinska, “Pensionāri gultā”, Diena, 10.10.2003.
Anda Burtniece, “Kopīgs jumts”, Teātra Vēstnesis, 2003., Nr.4.

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to MySpace