Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

"Lāčplēsis"

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

"Pilna Māras istabiņa". Piln

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Māra Zālīte "DZEJA"

Rīga, Atēna, 2003.

“Māras Zālītes tēlainībai un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem raksturīga apbrīnojama noturība laika gaitā. Jau pirmajos, 70. gados rakstītajos dzejoļos sajaucas dabas un intīmā lirika, maigā, dažviet varbūt par bērnišķīgā saspēlē ar tādiem tēliem kā puķes, putni, zivis, sēnes, rasa, atspulgi, koki, upes, pļavas, mākoņi, zvaigznes, mēness. Mazais, sīkais veido pasauli kā veselumu un smalkas, smeldzīgas ir laimes un bēdu sajūtas Māras Zālītes dzejā. [..] Dabas pasaule folklorai tuvā tvērumā ir arī tā vieta, kur atklājas sakrālā vertikāle, notiek kosmogoniskais radīšanas process. Niecīgo, vienkāršo tēlu saspēle pārsteidz arī ar savu mūsdienīgumu – uzbur savdabīgu iedvesmas situācijas koptēlu, kas savukārt mudina uz, iespējams, pārsteidzošām paralēlēm ar daudzu jaunākas paaudzes latviešu dzejnieču darbiem.”

Ilva Skulte, “Vienkārši dzeja”, Forums, 2003.

Dzeja

POĒMA PAR SKATUVI

Veltīta Latvijas Nacionālajam teātrim

1

Skaties, skatītāj: Skatuve –
tumša, tukša un klusa.

Tumša? Tukša? Un klusa?

Kas tur šaudās par šņorbēniņiem?
Sikspārņi? Nopūtas? Smiekli?
Kas tur skrubinās kulišu kaktos?
Peles? Kaislības neremdināmas?
Kas tur staigā zem skatuves grīdas?
Kaķis vai nāve?

Kam ir ausis, tas dzird.
Kam ir acis, tas redz.
Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skat, skat – skatuve –
valzivs atvērta mute
ar priekškaru žaunām,
kas atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā… Katrs
top norīts, pirms apjaust vēl spēji
ķermeni milzīgo, miklo un dzīvo.
Katrs top izspļauts,
kas pabijis vēdera gotiskās velvēs,
attapdams sevi
aiznestu tālu
nemiera ūdeņos, mūžības jūrā.
Neizpeld malā neviens.

Un kādreiz, bet tas gadās reti,
kāds noķer šo milzīgo zivi
un uzšķērž. Tad brīnās –
kāds lērums tur gredzenu,
aproču, sprādžu,
saktu un matadatu,
pogu un ķēžu
no viltota zelta!
Tad iekārto muzejus.
Grāmatas saraksta –
par gredzeniem,
aprocēm, sprādzēm,
saktām un matadatām,
pogām un ķēdēm
no viltota zelta.
Bet priekškara žaunas aizvien
atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā.

Skaties – skatuve – galds,
klāts katru vakaru noteiktā laikā
bada cietējiem visiem
tikpat, cik diētu kalpiem,
ko nomoka pārmērīgs svars.

Acu cienastam kauts
te katru vakaru vērsis!
Pa laikam tiek aizmirsts šai smeldzīgā kņadā,
ka jāziedo Dievam,
pirms pašiem pie mielasta ķerties.
Dievs tad nu pats
ņem savu tiesu. (Arī ķeizars to grib,
bet priekšroka tomēr ir Dievam) –
kādu zvaigzni viņš ņem sev par ziedu
tieši no skatuves
sprauzdams
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skaties – skatuve – galds,
allaž klāts mūžīgām dzīrēm.
Dzīvi te svin! Ko gan citu?
Kalpi, ģērbušies karaļu drānās,
karaļi, ģērbušies ubagu skrandās,
iznēsā uzkodas, piepilda kausus
ar vīnu.
Neba no pudelēm liets tas,
bet gan no dvēseļu mūžīgi rūgstošiem traukiem.
Jo vairāk top izliets no tiem,
jo straujāk tie pildās no jauna.

Un katru nakti te proklamē Latvijas valsti.
Skaties – skatuve – rija
un krāsns ar atvērtām durvīm.
Es – aktieris – rijkuris esmu.
Es baroju kvēlošo muti
ar savas dvēseles degvielu lēto,
ko iegūstu, urbdams pats sevi.
Pilni te kakti ar veļiem –
čukst, čalo un čab. Atkārto lomas.
Kulises pilnas kā tramvajs.

Kam ir ausis, tas dzird
Kam ir acis, tas redz.
Te nevar paspert ne soli.

Andrejs Upīts un Rainis.
Dace Akmentiņ. Mirdza Šmithene.
Jānis Brigaders, Skulme un Kuga.
Biruta Skujeniece.
Aleksis Mierlauks un Annuss,
Liberts, Suta un Akuraters.
Lilija Ērika. Marija Leiko.
Ludmila Špīlberga. Jūlija Skaidrīte.
Ģērmanis, Amtmanis–Briedītis,
Jūlijs Pētersons, Aspazija,
Anna Brigader. Anta Klints.

Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Osis. Lidija Freimane.
Gunārs Cilinskis.
Zigfrīds Kalniņš.
Pēteris Pētersons…

Skatuve – rijas krāsns negause mute.
Visi tie rijkuri bija kā es.
Tur viņi stāv. Te viņi ir.
Un zālē, – katrā krēslā sēž daudzi.
Bet viegli ir veļi,
un var pat nemanīt to,
ka šajā pat mirklī
es baroju viņus,
kurinot riju ar degvielu lēto,
kas esmu es pats –
aktieris.

2

Skat, skatītāj, skatuve – lete.
Pulēta desmitiem gadu
ar elkoņiem vingriem
un nošļūkta sāpošām kājām.
Spīdīga tā kā pakausis pliks.
Skat, skatuve – lete.
Es – kupcis, uzmetu preci
ar vēzienu plašu –
lūk – zvērādas, pērles un zelts!
Kaut zinu – es krāpnieks.
Un pērles – no stikla,
mudž zvērādā kodes
un zelts ir no eglīšu bumbuļiem gūts.
Bet krāpju es priecīgs!
Un tu arī priecīgs
par to, ka es krāpjos tik priecīgs!

Skat, skatuve – lete un bārs,
kur publika pasūta dzērienus –
apskurbt un aizmirsties gribot.
Vai tad man žēl!
Skurbsti un aizmirsties!
Kad izrāde beidzas – no garderobes
ārā peld mēteļi, kažoki, jakas,
gaisā peld cepures, šalles un cimdi.
Dīvains tāds virsdrēbju gājiens,
jo cilvēks ir aizmirsis sevi
pie letes
un nevēlas atgriezties mājās
kopā ar mēteli, kažoku, jaku,
kopā ar cepuri, šalli un cimdiem.
Vēlāk pie aktieru izejas –
pēdējā brīdī
es pagūstu panākt
pats savu
mēteli,
šalli un cimdus.

Skat, skatuve –– veikala lete.
Dzīves tūristiem pārdod te
suvenīrus. Jūtu kopijas
dabiskā lielumā. Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smiekli. Un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Viss dabiskā lielumā. Ak,
mānīties –– aktiera daba.
Viss te ir īsts!
Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smaidi un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Jums būtu par smagu,
ja katrreiz jūs zinātu to.
Tālab es saku: dzīves tūristiem!
Suvenīri! Jūtu kopijas!
Dabiskā lielumā! Kopijas! Kopijas!

Bet kad aplausi nerimst –
zinu – esmu pieķerts es melos.
Bet kad aplausi nerimst,
jūs zināt – viss īsts.

3

Skat, skatītāj, skatuve – upe.
Sperdams te kāju, es zinu –
tā nav vairs tā pati, kas vakar,
un rīt tā vairs nebūs, kas šodien.
Šai ziņā mēs līdzīgi esam.

Skat, skatītāj, –– upe ar pārceltuvi.
Pārcelt jūs pāri? Ak, nē.
Kas piedien Haronam, nepiedien man.
Pārbaudiet biļetes! Vienmēr ir kāda,
kas neder vairs atpakaļceļam.
Esmu vien airētājs, galeru vergs
robežas šķirtnē starp tagad un toreiz,
starp esmu un būšu,
starp dzīvi un sapni,
starp sevi, kas krastos stāv abos.
Es airēju, nekāpdams malā nevienā,
jo tad, kad es kāpšu,
tad kļūšu par vēl vienu zvaigzni
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skat, skatītāj, skatuve – auss.
Vaļā auss milzīgā gliemežnīca.
Grīda kā saspriegta bungādiņa.
Membrāna vibrē. Auss,
ziņkārā, tramīgā auss
vienmēr ir vērsta uz zāli.
Kā māte zīdaiņa elpā
tā bažīgi klausās, un dzird itin visu –
nopūtas, elsas,
konfekšu papīru nekautros čukstus,
mobilo tālruņu signālus (šķiet,
ka tie pienāk no Marsa),
sirdis, kas sitas pret krūšukurvi,
piepeši kļuvušas pārlieku lielas…
Taču visvairāk, skat, skatuve – auss –
ieklausās klusumā.
Pārpilnās zāles dziļajā klusumā.
Tad es pieķeros laimīgs šai ausij
kā auskars, un arī
klausos
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Vienlaikus jūtot, kā klusi top ieslēgts
kāds noklausīšanās aparāts.
Zinu – tas pieder Dievam.
Nu jau es klausos
kopā ar Viņu –
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Pārpilnas zāles dziļajā klusumā.

Tajā viss pateikts un savienots tiek.
Pagātne. Nākotne.
Bēdas. UN PRIEKS!

1998

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn