Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

O Маргаритe

Мара Залите, «Маргарита» Kамерное представление в двух частях по мотивам «Фауста» ...

"Lāčplēsis"

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

"Pilna Māras istabiņa". Piln

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Rīga, izdevniecība “Rīga”, 1997. g.

Ar šo grāmatu sniedzu lasītājiem un vēsturei dokumentālu liecību par laiku, kurā tika sēta, pumpuroja, uzziedēja un augļus nesa latviešu tautas trešā atmoda.

Es ceru, ka, nebūdama ne pirmā, ne pēdējā, šī liecība palīdzēs atsaukt un saglabāt mūsu kopīgajā atmiņā gan konkrētus nozīmīgus brīžus, gan gaisotni, kas tajos valdīja.

Es ceru, ka šī grāmata kaut nedaudz atainos vēsturisko notikumu emocionālo fonu – laikā, kad kultūra bija ne vien politiskā procesa konteksts, bet arī tā neatņemama sastāvdaļa.

Hronoloģiskā secībā sakopotie raksti, runas un esejas ir pilnīgu autentiskas, tās atdodu kopīgajā vēstures arhīvā nelabotas un nesvītrotas. Ar visām varbūtējām kļūdām, ilūzijām un maldiem. Arī tie pieder pie patiesības.

Māra Zālīte

Starp veļu valsti un Latvijas valsti

Rakstu šīs rindas tieši pusceļā starp 11. un 18. novembri. Tas ir laiks, kad svētku sakarā aktualizējas valstiskās apziņas jautājumi. Tā nu ir sagadījies, ka mūsu valsts nav dibinājusies nedz pavasara cerīgā ziedonī, nedz vasaras plaukumā, nedz ziemas balstā spirgtumā, bet tieši šajā – tumšajā un drēgnajā veļu laikā. Klimatiski depresīvā laikā, kad koku zari un cilvēku dvēseles ir atkailinātas. Koki nomet lapas, lai sildītu savas saknes, un arī dvēselēm ir bailes nosalt. Pelēki miglas karogi un aprasojuši kapakmeņi – mazi brīvības pieminekļi – tāda ir veļu laika, veļu valsts simbolika.

Taču mums, dzīvajiem, pieder pašiem sava – Latvijas valsts un tai, savukārt, sava simbolika. Pelēkie miglas un sarkanbaltsarkanie auduma karogi plīvo līdzās. Un pieminēto valstu robežas – pārplūstošas, nenospraužamas. Kura kur?

Izrādās, pēc pieciem neatkarības gadiem joprojām daudziem Latvijā nav zināms, kas ir Lāčplēša diena un kāpēc to atzīmēt. Varbūt tā veltīta Pumpura eposam, bet varbūt Z. Liepiņa rokoperai? Varbūt tā ir šņabja šķirnes “Lāčplēsis” prezentācijas pasākums? Brīvības cīņas? Bermonts? Pag, kas tur īsti notika? Kurā gadā? Trīs paaudzes izaugušas ar vēstures stundās aizmālētām acīm, un šīs acis nav īsti atķepušas arī šodien. Atzīstos, arī meklēju rakstos, kas jau apdzeltējuši (no vecuma, ne no šodienas preses dzeltenās kaites), un lasu, ko 1919. gada beigās ievadrakstā ar nosaukumu Brīnums raksta angļu Times: Sešas nedēļas saistīja Rīga, Latvijas Republikas metropole, visas pasaules uzmanību. Divu miljonu latvju tauta, kas pasaules karā cietusi nemazāk kā varonīgā beļģu tauta, izcīnījusi savu patstāvību, varētu teikt, kailām rokām, padzenot no Rīgas un Kurzemes 50 000 labi apbruņotu vācu – krievu armiju. Tauta, kas ar tādu mīlestību pieķērusies savai dzimtai zemei, ka tai neviens upuris nav bijis par lielu, lai aizstāvētu savu neatkarību, pelna apbrīnošanu. Tai pamatā ir garīgs spēks – varonība! To liecina šīs brīvības cīņas, kurām vēsturē nav piemēra. Tās ir leģendāras. Apliecinot savu cieņu latvju tautai, mēs neatrodam izteiksmīgāka vārda, lai apzīmētu notikušo Baltijas jūras piekrastē: brīnums.

“Nevajadzēja to nosaukt par Lāčplēša dienu”, meditē kāds mans kolēģis, “ tad būtu lielāka skaidrība. Bermontiāde man ir tuva un sāpīga, bet Lāčplēša simbols to mitoloģizē un attālina no būtības”. Varbūt. Bet re, kāda sagadīšanās – šai pašā dienā man jāpiedalās KF Spīdolas padomes sēdē, kas ir pēdējā ar šādu nosaukumu. KF valde lēmusi to atbrīvot no Spīdolas vārda. Turpmāk tā būs vienkārši KF stipendiju padome. Kas notiek? Ko nozīmē šī zemapzinīgā tieksme atbrīvoties, izvairīties no tradicionālajiem kultūras kodiem? Vai pienācis laiks tos nomainīt ar citiem? Ar kādiem? Varbūt šīs stingri strukturētās poētiskās zīmes intiuitīvi jūtam kā neiederīgas destruktīvajā plūsmā? Varbūt tie par lielu, par stipru šim laikam un mums pašiem? Vai tie izsmelti, iztukšoti un aizmetami? Varbūt tiecamies tos pasargāt? Varbūt neklājas utenī plātīties ar simtlatniekiem? Varbūt esam par vāju un ģļēvu, lai tos piepildītu ar jaunu, mūsdienīgu saturu un formu?

Formāli Lāčplēša diena tiek atzīmēta vismaz Rīgā. Viss notiek – armijas parādes, dievkalpojumi. Ar administratīvām sankcijām stimulēti, sētnieki un namu pārvaldnieki izkar karogus. Tomēr veļu valsts simbolika ņem virsroku – Latvija nevienojas kopīgā pārdzīvojumā, neatdzīvojas patiesās upuru piemiņas sāpēs, nesastingst savas brīvības cenas apjēgsmē. (Vaļā ver Dresmann bodi, “cenu svētki”!) Es palieku neziņā, vai šo dienu jel kādā veidā piemin Latvijas skolās, vai to dara pagastos, tautas namos, kritušo piemiņas vietās (vēl bez Rīgas Brāļu kapiem), mazpilsētās, zemessardzes vienībās utt. Neziņā mani notur saziņas līdzekļi. Nē, pilnībā jau tā noklusēta netiek, taču distancēšanās un dīvaina atturība jūtama. Zīmīgi, ka LNT diktores teksts skan: “Šodien tiek atzīmēta Lāčplēša diena”. Nevis: “Šodien mēs atzīmējam Lāčplēša dienu”. Turklāt televīzijas tālākā programma to nekādi neapliecina. Lai nu vēl LNT, kas jau tautā ieguvusi ironisko “no Latvijas Neatkarīgās Televīzijas”, bet arī Latvijas Nacionālā Televīzija vakarā raida vienīgi kārtējo – 63. Rēderejas sēriju, kārtējos Horoskopus utt. Un tie, kas nav zinājuši, kas Lāčplēša diena ir un ko tai vajadzētu nozīmēt, tā arī paliek neuzzinājuši, un skolā viņi arī vairs neies. Un iznāk, ka es nespēju sazināties ar savu tautu caur tautas saziņas līdzekļiem (uzsveru tautas, ne masu) un man nav pārliecības, ka esmu vienīgā, kas jūtas atstumta no valsts kā emocionālas un vēsturiskas kopības un pazemota savā patriotismā. Veļu valsts pelēkie karogi plīvo.

Patriotisma trūkums jaunatnē! Kāda pēkšņa atskārsme! Nu tad pērsim bērnus par to, ka viņiem ir kašķis! Zibināsim ar siksnām pa plikajiem dibeniem un spundēsim tumšajā kambarī! Pagāni tādi, ar kašķi aplaidušies! Bet varbūt meklēsim cēloņus? Kašķis i netīrības un nekārtības sekas. Neba svešā pirtī viņi to dabūjuši, bet pašu netīrajās mājās. Visas varas sviras, tai skaitā slotas un mazgāšanas līdzekļi ir vidējās un vecākās paaudzes rokās. Vienīgi mūsu pašu morāliski netīrajās mājās aug mūsu kašķainie bērni. Kas ir patriotisms? Tēvzemes mīlestība un gatavība to aizstāvēt. Jā. Ar piebildi: noteikti vērtību vārdā.

Kādas ir šīs vērtības? Kādēļ Tās jāaizstāv? Vai tēvzeme ir vērtība? Vai valsts ir vērtība? Vai jauna karavīra cilvēciskā cieņa ir vērtība? Vai cilvēka dzīvība ir vērtība? Vai mēs esam atbildējuši sev un savai jaunatnei uz šiem jautājumiem?

Liberālo un tradicionālo vērtību sadures laikā. Atbildes nav tik pašsaprotamas, kā pirmajā mirklī šķiet. Vai mēs esam daudz pūlējušies, lai sakārtotu savu vērtību sistēmu, samērotu indivīda un tautas šodienīgās attiecības, nācijas un cilvēces šodienīgās attiecības? Cik nopietni, stāvot uz Eiropas Savienības sliekšņa, mēs modelējam savu nākotni? Mēs prasām gatavību aizstāvēt. Bet ko? Jā, ģimeni, jā, tuviniekus, ja tiem draudētu reālas briesmas, – izsenis vīrietis aizstāv sievieti, dzimtu tās pašsaglabāšanās vārdā. Jā, savu māju, zemi, teritoriju – izsenis vīrietis to aizstāv kā savu īpašumu, kas nodrošina iztiku – pašsaglabāšanās vārdā. Tās ir realitātes, kas pieder instinktu sfērai, bet ar tām nepietiek, lai runātu par valsti. Trešā un mūsu situācijā galvenā ir t.s. simboliskā realitāte, kas ietver sevī veselu virkni nozīmīgu elementu un kas vieno cilvēkus pārdzīvojumā. Tā pieder garīgajai sfērai. Pēcatmodas laika politiskie darbinieki bieži vien mēdz aizbāzt mutes radošo profesiju pārstāvjiem ar striktu “ tās ir emocijas!”. Bet tieši emocijas bija tās, kas lika cilvēkiem saslieties Atmodā, stāvēt uz barikādēm, senākos laikos iet cīņā un iet par… Jā, par ko? Par kopīgām garīgām vērtībām, kas par tādām konkrētā sabiedrībā tiek uzskatītas. Par ideju. Tā ir ideoloģijas sfēra, kas mūsu valstī netiek novērtēta un apzināta nedz teorētiski, nedz praksē. Pasargdies, daudzi neuzdrošinās ne mutē ņemt. Iespējams, ka pārāk dzīvi un negatīvi vēl šis jēdziens tiek asociēts ar vārdkopu “padomju ideoloģija”, varbūt vienkārši trūkst gudrības. Ja nepatīk vārds, var lietot kādu citu, piemēram – valsts garīgā satversme. Lietas būtību tas nemaina. Nepieciešams apzināt un kopt simbolisko realitāti, kas realizējas kā kopīga vēsturiska pieredze, dzīvesveids, pasaules uzskats jeb vērtību sistēma, tradīcijas utt.

Milzīga loma šeit arī svētkiem, tai skaitā valsts svētkiem. Tiem jāpalīdz uzturēt spēkā ideju un jākalpo mērķim integrēt sabiedrību jēgpilnai emocionāli piesātinātai esamībai. Tādai eksistencei, kuru ir vērts aizstāvēt. Nevar pavēlēt apsargāt tukšu riekstu. Pat vāvere mežā to nedarīs. Zem kokiem mežā un zem Pasaules koka jau trūd šādas tukšas riekstu čaumalas. Veļu laiks, trūdu laiks. Un zēniem ir jāiet armijā, un zēni negrib. Nu tad jāiet meitenēm. Lāčplēša nav, tad jāmeklējot Žannas d’Arkas. Es savam bāliņam lielu kaunu padarīju. Pati jozu zobentiņu, pat’ segloju kumeliņu. Žanna gāja cīņā par Franciju. Laikam taču zināja, kas Francija ir. Vai mūsu meitenes un zēni zinās, kas ir Latvija? Kas ir rieksta kodols, būtība, saturs, dziļākā jēga? Varbūt – drīzāk iet cīņā ar saukli “Par mikipeli!” Vai “Par East – 17!” Latvija ir tās vēsture. Tradīcijas. Reliģija. Morāle. Valoda. Kultūra. Šo jēdzienu retā klātbūtne politiskajā un sabiedriskajā dzīvē, bet it sevišķi pārsabiedrisko domu valdošajos saziņas līdzekļos liek man šaubīties, vai Latvija kā simboliska realitāte vispār ir. Vismaz ļoti ļoti daudziem. Veļu valsts pelēkie karogi plīvo. Tik tuvu Latvijas valsts sarkanbaltsarkanajiem.

Eiropas nolaupīšana

Runa Leipcigas grāmatu gadatirgus atklāšanā 1997. gada 19. martā Gevandhaus koncertzālē.

Esmu lepna un gandarīta, ka man ir tas gods un iespēja šovakar, šeit pārstāvēt neatkarīgu valsti – Latviju un tās suverēno kultūru, ka esmu Leipcigā – senajā, slavenajā grāmatniecības pilsētā. To neaizēno pat fakts, ka Gēte šeit 18 gadu vecumā esot sadedzinājis visus savus manuskriptus. Vai tiešām tas tā bijis, man būtu lieliska iespēja pajautāt manam šāvakara diskusijas partnerim doktoram Joahimam Sartoriusam – dzejniekam, esejistam un Gētes institūta ģenerālsekretāram.

Es esmu Eiropā, jo dažādu kultūru koncentrāts un līdzāspastāvēšana – tā ir Eiropa. Es vēlos būt Eiropā, jo manas mazās tautas kultūras, valodas un literatūras pastāvēšanas garants – tā ir Eiropa. Taču formāli es esmu Eiropa tikai nepilnus sešus gadus – tik vien ilgi, cik ilga ir Baltijas valstu neatkarība. Es pārstāvu paaudzi, kas dzimusi pēc Eiropas nolaupīšanas. Eiropa – Baltijas tautu leksikā šis ir patlaban viens no visvairāk lietotajiem jēdzieniem. Mēs ejam uz Eiropu! Mēs atgriežamies Eiropā! Vai pretēji: Mēs vienmēr esam bijuši un esam Eiropā! Mums nekur nav jāatgriežas! Vēl vairāk: Lai Eiropa atgriežas pie mums! Kas tu esi, Eiropa? Kurt tu esi, Eiropa?

Tā un citādi tiek locīts Eiropas vārds, un mēs, protams, saprotam, ka runa nav par ģeogrāfiju. Jā, Baltijas valstis vēlas un gatavojas kļūt par Eiropas Savienības pilntiesīgām loceklēm, taču runa nav tik daudz par šo svarīgo ģeopolitisko faktoru, cik par Eiropu kā kultūras jēdzienu. Piecdesmit gadu ilgu komunistisko totalitārismu pārdzīvojušās tautas šai jēdzienā atspoguļo savas ilgas pēc pilnvērtīgas cilvēciskas eksistences. Eiropa – tā mums ir noteiktu humānistisku un morālu vērtību iemiesojums, varbūt pat ideāls, kuram vēlamies ticēt un uz kuru tiecamies. Īpaši tādēļ, ka Baltijas valstis joprojām jūtas kā nolaupītā Eiropa. Eiropas nolaupīšana – šis daudznozīmīgais antīkais sižets mēdz atkal un atkal atkārtoties. Ne velti tas tik suģestīvi attēlots gan tēlotājā mākslā, gan viduslaiku grāmatu ilustrācijās, gan renesanses glezniecībā un tēlniecībā, gan mūsdienu mākslinieku versijās. Grieķu mīta Eiropu nolaupa balts vērsis. Laika gaitā vērsis – totalitārā agresīvā vara krāsojusies dažādās krāsās.

Zem vēršu kājām tikusi mīdīta eiropeiskā humanitāte, kultūra, saprāts un civilizācija, īpaši mūsu gadsimtā.

Protams, Eiropa nav sastindzis marmorā vai granītā cirsts tēls. Tā ir dzīvi pulsējoša un mainīga substance. It īpaši mūsu dienās. Tāpēc arī šobrīd visai aktuāla ir izcilā latviešu dzejnieka un domātāja Raiņa tēze, ka nepietiek ar to vien, ka cīnāmies ar saimnieciskajām un politiskajām pārmaiņām, ieliekot tur visus spēkus, bet atstājot novārtā cilvēku dvēseles pārmaiņas. Nepārveidota dvēsele nepārveidos arī ārējo iekārtu.

Šajā vietā es gribētu teikt dažus vārdus par Gēti, precīzāk par viņa ģeniālo, pravietisko Faustu. Un ne vien tāpēc, ka Fausta tēma Latvijā šobrīd ir aktualizējusies sakarā ar latviešu izcilākā dzejnieka Raiņa koģeniālā Fausta tulkojuma simtgadi. Un nepavisam ne tāpēc, ka mans šodienas partneris – doktors Joahims Sartoriuss ir Gētes institūta ģenerālsekretārs. Es gribu runāt par šo pravietisko darbu tādēļ, ka, manuprāt, izprast Gētes Fausta psiholoģisko ģenēzi nozīmē izprast 20. gadsimta cilvēces lielāko drāmu un traģiskākos nomaldus, kas savās konsekvencēs izpaudās kā divi totalitāri režīmi. Pilnīgi piekrītu doktoram Gerhardam Kaizeram, uzskatot, ka Fausta tematikā un problemātikā nav nekā specifiski vāciska. Tā ir visas cilvēces drāma un Fausts uztverams kā visas cilvēces reprezentants. Tiešām nezinu nevienu citu brīdinošāku, aktuālāku un mūsdienīgāku sacerējumu – gan jaunās apvienotās Eiropas veidošanās kontekstā, gan dabas jeb biosfēras ekspluatācijas un pārveidošanas kontekstā, gan cilvēka eksistences dziļākās jēgas meklējumu kontekstā. Mēs, kas nākam no nolaupītās Eiropas, lieliski atceramies kaut vai pavisam neseno Krievijas upju pagriešanas īsteni faustisko projektu, pret kuru, starp citu, kaismīgi cīnījās daudzi ievērojami krievu rakstnieki. Totālā pasaules pārveidošana, ko vēlējās īstenot Fausts, jau divreiz izmēģināta šajā gadsimtā. Diemžēl ar faustisko diženumu joprojām identificējas viena otra lielvara. Savukārt Grietiņa – šis it kā periferālais, daudzās intervijās ar aprobežotību un naivumu apzīmogotais tēls varbūt ir vienīgais, ar kuru, par nožēlu, var identificēties mazās nācijas, mazās kultūras, mazās valodas. Fausts kā Vērsis. Grietiņa kā Eiropa. Lai arī analoģijai nepiemistu totalitārisms, es teikšu, ka situācija, salīdzinot Baltijas tautas ar Grietiņu, man tēlojas šāda: Grietiņas māte, lai arī stipri sazāļota, nav mirusi; Grietiņas brālis – viņas goda un morāles bruņinieks, nav nogalināts, vienīgi ievainots; un pats galvenais – Grietiņas bērns – viņas nākotne, ir dzīvs. Un arī pati Grietiņa nav jukusi, ja vien par garīgu slimību netiktu uzskatīts tas, ka tai joprojām nav zuduši ideāli par cilvēku dzimuma ētiskās evolūcijas iespējamību, par kultūras un literatūras civilizējošo un humanizējošo lomu šai procesā un par gara spēka spēju nostāties pretī karaspēkam un to uzvarēt.

Tieši tas notika, Baltijas valstīm atgūstot neatkarību. Mēs nepacēlām nevienu ieroci, mēs neizlējām nevienu pretinieka asinslāsi (kaut gan lija mūsu asinis Viļņā un Rīgā). Trīs Baltijas tautas tukšām rokām stāvēja pretī tankiem, toties viņu dvēseles bija pilnas ar mīlestību pret savu zemi un brīvības mīlestību. Cilvēki ar saviem dzīvajiem, siltajiem, neaizsargātajiem ķermeņiem piepildīja ielas un laukumus, un, gatavībā upurēties, dziedāja. Es uzskatu, ka Baltijas tautu dziesmotā revolūcija ir fenomens Eiropas vēsturē, kas parādījis alternatīvu pasaules pārveidošanas modeli – diametrāli pretēji faustiskajam – pasaules pārveidošanu caur kultūru. Un patiesi, mēs visi esam liecinieki – pasaule pārveidojās. Bruka impērija, bruka Berlīnes mūris, un šis process turpinās. Tas, ka bija iespējama šī cilvēku cildenāko centienu manifestēšanās, nav nejaušība. Tam ir dziļi cēloņi. Par spīti tam, ka mēs, aiz dzelzs priekškara noslēptā, nolaupītā Eiropas daļa tikām pakļauti totālai sovjetizācijai un rusifikācijai, jā, par spīti tam, mēs esam bijuši spējīgi saglabāt savu eiropeisko identitāti, kuras dabiska sastāvdaļa ir katras tautas nacionālā identitāte. Kultūrai un jo īpaši literatūrai te bija vislielākā loma. Tieši literatūrā kā seifā glabājās vislielākie dārgumi – dzimtās valodas pērles, brīvs gars, morāle, transcendences netveramie zelta putekļi, kurus, seifa kodus labi pārzinot, ieelpoja tautas. Ateisma un komunistiskās ideoloģijas kolbās audzētais homunkuls nekļuva par iecerēto homo sovjeticus, jo šiem laboratorijas darbiem būtiski traucēja Baltijas valstu neatkarības gados (1918.-1940.) nostiprinātā cilvēka pašcieņa priekšstati par patiesām vispārcilvēciskām vērtībām, demokrātiju un tautu pašnoteikšanās tiesībām. Arī nolaupīta, Eiropa paliek Eiropa.

Tas, savukārt, diez vai būtu varējis notikt bez vēl senāka eiropeiskā mantojuma. Jau 1524. gadā ar tiešu Mārtiņa Lutera līdzdalību tika nodibināta Bibliotheca Rignesis. Šekspīrs, Servantess un Galilejs, starp citu, vēl nebija pat dzimuši. Grāmatniecībai Rīgā ir senas tradīcijas. Piemēram, Hartknofa izdevniecība laikā no 1762. līdz 1798. gadam izdeva ap 580 visai Eiropas kultūrai nozīmīgas grāmatas, tai skaitā Imauela Kanta darbu Tīrā prāta kritika un Praktiskā prāta kritika pirmizdevumus, Johana Gotfrīda Herdera sacerējumus. Herders bija pirmais no lielajiem Eiropas gariem, kurš atklāja citu Eiropu, jūsmodams par mazo tautu folkloras bagātību un greznumu. Viņa pašrocīgie latviešu, lietuviešu un igauņu mutvārdu dzejas pieraksti glabājas Gētes personiskajā arhīvā. Rīgas Domskolas skolotājs Herders blakus citiem saviem labajiem veikumiem atdzejojis un sastādījis arī Eiropā pirmo folkloras antoloģiju Tautu balsis dziesmās (1807.g.). Tādēļ man īpašs prieks atzīmēt patīkamu sakritību – arī mans nosacītā dialoga partneris Joahims Sartoriuss veicis līdzīgu nozīmīgu darbu, atdzejojot un sastādot Jaunās dzejas atlantu, kur patīkami sastapties arī ar Baltijas dzejnieku darbiem. Gēte savā atmiņu grāmatā Poēzija un īstenība atzīmē, ka Herdera antoloģijas ietekmē (citēju) – Dzeju es tagad iepazinu no citas puses un tā manā uztverē ieguva citādu jēgu, turklāt tādu, kas man bija ļoti pa prātam. To pašu novēlu arī Jaunās dzejas atlanta lasītājiem.

Biezajam eiropeiskajam “oderējumam” bijusi būtiska kontinuitāte līdz pat mūsdienām. It kāds vācietis, kam latvieši ar pateicību uzcēluši vairākus pieminekļus un viņa vārdā nosaukuši vienu no centrālajām Rīgas ielām. Viņš nav ne ķeizars, ne birģermeistars, ne muižnieks. Tas ir Garlībs Merķelis – apgaismības darbinieks un rakstnieks. Viņa asi politiskais sacerējums Latvieši filozofiskā gadsimta beigās tika izdots šeit, Leipcigā, 1796. gadā, kļūdams skandalozs Vācijā un noklusēts Baltijā. Latviski tas tika izdots tikai 20.

gadsimtā. Es teikti, ka šis darbs, kas bija vērsts pret Baltijas muižniecības patvaļu attiecībā pret pamattautām, bija darbs cīņā par Eiropu – tajā jābūtības nozīmē, kādā es šo vārdu visu laiku lietoju. Tas bija ārkārtīgi drosmīgs un radikāls darbs, tas sludināja no sociālas un etniskas apspiestības brīvu Eiropu, brīvu no šķiriskas un nacionālas augstprātības, un iestājās par tik mūsdienīgie, bet Baltijā toreiz stipri svešiem jēdzieniem kā mazo tautu tiesības un cilvēktiesības. Nepilnus 200 gadus vēlāk es izmantoju šo darbu savā lugā Tiesa, kas, cenzūras ilgi kavēta, tomēr 1985. gadā ar Garlība Merķeļa muti un Garlība Merķeļa vārdiem apsūdzēja komunistisko režīmu mazo nāciju apspiešanā un cilvēktiesību pārkāpumos. Apsūdzēja Eiropas nolaupīšanā.

Intelektuālā un dvēseliskā enerģija, kas jebkad jebkur izstarojusi, nezūd. Latviešu kultūra ir pilnībā integrējusi to Vakareiropas kultūras pienesumu, ko devis Kristofs Broce ar saviem desmit izcilajiem kultūrvēsturiskajiem sējumiem Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente, ko devis Rihards Vāgners, strādādams par kapelmeistaru Rīgas teātrī, ko devuši Lists, Berliozs, Rubinšteins, Ferdinands Cepelīns vai ievērojamais itālis Džuzepe di Lampedūza, kādā Latvijas provinces muižā rakstīdams savu slaveno romānu Gepards.

Baltija daudzu gadsimtu gaitā attīstījās kā multikulturāla zeme – vācu, poļu, krievu, zviedru ietekmes sakausējās ar pamattautu – īpaši latviešu un igauņu patstāvību un pašapziņu arvien vairāk iegūstošajām kultūrām. Tā bija Eiropa. Bet arī Vērsis vienmēr bija tuvumā. Baltija, tik iekārojamā Eiropas daļa, vaidēja zem Livonijas kara pakaviem, zem poļu – zviedru kara ratiem, bet it īpaši zem Ziemeļu kara cirvja, kas kapāja Latviju, Krievijai cērtot logu uz Eiropu. Tikai pēc trim paaudzēm Baltija atkopās. Tērbatas universitāti, piemēram, varēja atjaunot tikai 1802. gadā. Baltijas tautas aizvien vairāk emancipējās. 19.gs. pirmajā pusē, sakarā ar lielu imigrācijas vilni no Ziemeļvācijas, eiropeiskā kultūra atkal atplauka un paralēli tam tas notika arī ar vietējo tautu kultūrām.

Te būtu vietā teikt dažus vārdus par pašu vācbaltu kultūras fenomenu. Tas bija valdošais slānis Latvijā, kas ne vienmēr izprata latviešu nacionālos centienus uz kultūras autonomiju un bieži pat konfrontējās ar tiem. Turklāt vācbaltu kultūra uzsūca sevī daudz latviešu tautības inteliģences, piemēram, Drēzdenes karaliskās bibliotēkas un muzeja direktoru, Gētes draugu Kārli Krauklingu. Asimilēšanos latvieši uztvēra kā draudu savai pastāvēšanai, šo spriedzi audzēja arī nihilisms no vācbaltu puses pret latviešu pastāvības centieniem, kas reizumis izpaudās visai nepievilcīgās panģermāniskās un pat nacistiskās tendencēs. Varbūt arī tāpēc tik tolerantām un izcilām personībām kā dzejniekam un rakstniekam Reinholdam Lencam, Kazimiram Ulriham Bēlendorfam, vēlāk arī Verneram fon Bergengrīnam un Frankam Tīsam bija lemts autsaideru liktenis. Viņi nespēja integrēties Latvijas garīgajā realitātē un palika tai samērā sveši. Tai pašā laikā vairāki spoži latviešu literāti kā Rūdolfs Blaumanis un Jānis Poruks uzturēja ciešus radošus kontaktus un cilvēcisku draudzību ar vācbaltu rakstniekiem, gūstot no tās auglīgu ietekmi.

Neskatoties uz vēsturiski determinētu berzi starp latviešu un vācbaltu kultūrām, nevar neatzīt, ka šī mijiedarbe palīdzēja veidot kopīgu Eiropas garīgo telpu, izkristalizēja eiropeisko vērtību izpratni.

19.gs.beigās un it īpaši 20.gs. pirmajā pusē latviešu kultūra, no savas zemes izaugusi, bija laidusi dziļas, neizraujamas saknes un nesusi bagātīgus augļus. Tā vairs nejutās apdraudēta. Tā bija latviešu kultūra. Vairums vācbaltu bija cienījami un lojāli Latvijas pilsoņi. Noziedzīgā Rībentropa – Molotova pakta dēļ 1939. gada beigās un 190. gada sākumā savu tēvzemi Latviju bija spiesti pamest 64 tūkstoši vācbaltu, kas bija liels zaudējums Latvijas intelektuālajam un garīgajam potenciālam, nemaz nerunājot par pakta, šīs kārtējās Eiropas nolaupīšanas, traģiskajām, līdz pat šim brīdim jūtamajām sekām.

Man ir saviļņojoši izrunāt vārdus – Baltija ir brīva, tā ir nokratījusi savas važas. Nīče teicis, ka ir cilvēki un pat tautas, kas, zaudēdami savas važas, zaudē vienīgo, kas tām piederējis. Ar Baltijas tautām tā nav noticis. Tām pieder katrai sava suverēna kultūra, valoda un literatūra. Tām pieder Eiropa un tās pieder Eiropai. Te vietā atgādināt grieķu mītiskās Eiropas tradicionālos epitetus – platace un daudzbalse jeb daudzveide. Tāda – daudzveidīga un vienlaikus uz kopīgiem garīgiem pamatiem dibināta – rīt mums tā atklāsies.

Es ļoti ticu, ka Leipcigas grāmatu tirgus nebūs tikai poligrāfisko sasniegumu demonstrēšana, tikai izdevīgi biznesa darījumi, ka tā nebūs tikai, Jirgena Habermasa vārdiem runājot, jaunās nepārskatāmības pierādījums. Vēlos ticēt, ka šī nepārskatāmība tomēr slēpj sevī norādes par šīs pasaules daļas tikumisko un garīgo virzību, kurā piedalīgs arī rakstnieks – radītājs, visa šodien notiekošā galvenais vaininieks.

Romantisma laikmetā Bairons, Gēte, Igo kļuva par nacionālajiem varoņiem. Arī Baltijas valstīs, tāpat kā citur Austrumeiropā rakstnieka morālā autoritāte bija ārkārtīgi augsta. Viņi tautai, valstij izšķirīgā brīdī izmantoja savu Dieva doto varu radīt sirdsapziņas sabiedrību sabiedrībā bez sirdsapziņas (Žaks Maritēns). Protams, demokrātiskā sabiedrībā, mediju konkurencē, elektronikas diktatūrā rakstnieki Baltijā vairs nav nedz varoņi, nedz priesteri. Un tomēr – kāds zīmīgs fakts. Šā gada sākumā Latvijas Neatkarīgā Avīze rīkoja tautas referendumu, kas ievēlēja simbolisku valsts parlamentu. Atzīšos – biju pārsteigta, ka pirmajā šī uzticības reitinga desmitniekā izlasīju piecu latviešu rakstnieku vārdus. Tas ir daiļrunīgs fakts, kas mūs, rakstniekus, joprojām neatbrīvo no apziņas, ka rakstnieka darbam var būt tiklab dzīvinoša kā degradējoša un demoralizējoša ietekme. Šai nospiedošajai atbildības sajūtai kā pretreakcija dabiski izaug mākslinieka totāla atteikšanās no atbildības.

Un tomēr mēs neesam nolemti gulēt vienā no diviem grāvjiem – anarhismā vai totalitārismā. Ceļa meklēšana starp šīm galējībām varbūt arī ir galvenais, kas notiek Vērsim atņemtās Eiropas rakstniecībā.

Tikai nedaudz pārfrāzējot vienu no maniem būtiskākajiem rakstniekiem Tomasu Mannu, es uzdrīkstos teikt: vārds, pilns mīlas un rūpju, vārds, kas vieno mūs vārds, kas dziļi saviļņo mūs, – šis vārds ir Eiropa.

P.S. Pateicos J. Stradiņam, no kura bagātīgajiem faktu apcirkņiem dažu riekšavu esmu smēlusi.

Eseja par prieku

Prieks ir kosmisks spēks.

Līdzi ar dzīvību cilvēkam tiek dots prieks. Dzīvības jeb dzīvesprieks. Taču tā nav piedeva, bet esības galvenā sastāvdaļa. Esības prieks.

Dzīvesprieks un dzīves prieki ir dažādas lietas. Iespējams, ka tās pat ir pretējas lietas. Var taču, dzīves priekus baudot, pilnīgi pazaudēt dzīvesprieku.

Dzīvesprieku ieprogrammējis Dievs visā dzīvajā radībā. Tā ir tieksme, instinkts, tas realizējas pat vissmagākajos apstākļos. Tas piemīt gan apzinīgām, gan neapzinīgām būtnēm.

Kucēna prieks. Nemotivēta līksmība. Kucēns nedomā, kāpēc viņš dzīvo. Viņš dzīvo prieka pēc. Prieka pēc viņš ķer savu asti, prieka pēc drāžas tā iesānis un lec stāvus gaisā. Prieka pēc.

Cilvēks arī dzīvo prieka pēc. Citas nopietnas motivācijas nav. Mums tikai dažbrīd šķiet, ka dzīvojam, lai, piemēram:

— kaut ko dižu dzīvē paveiktu,

— lai atstātu aiz sevis “kaut ko paliekošu”. (Mēs labi zinām, ka tie ir maldi — visas pēdas dzēš vējš — agrāk vai vēlāk — visas pēdas.)

Īstenībā mēs dzīvojam prieka pēc. Prieka pēc mēs strādājam. Prieka pēc mēs rakstām dzejoļus, gleznojam, aram zemi, stādām kartupeļus, virpojam detaļas. Mēs radām.

Tas ir radīšanas prieks. Kustības prieks.

Viss ir kustībā — galaktikas, zvaigznes, mūsu asinsķermenīši, atomi, kas šaudās katrā mūsu audā, domas, jūtas — viss. Tas ir bezgalīgs prieka karuselis. Un tomēr — dažiem paliek slikta dūša karuselī. Un viņš meklē dzīvē vēl kaut ko bez prieka. Bez prieka viņš meklē vēl kaut ko bez prieka. Un viņš neko neatrod, ja nu vienīgi dažus priekus.Dažas izpriecas. Taču tās ir kā sērkociņi, kas ātri izdeg. Prieki, kas nesakņojas lielajā eksistenciālā prieka atskārsmē, izsmeļ sevi un atkārtojoties vairs nedod prieku. Izpriecas ir lūpukrāsa dzīvei, kamēr prieks ir dzīves spārni.

Cilvēku bez dzīves prieka vispār nav. Pati esība ir prieks. Varbūt esība nav jūsu prieks? Tad tā ir kāda cita cilvēka prieks. Tas ir dabas, kosmiskās aprites prieks, Dieva prieks.

Ikdiena, jūs teiksiet, sniedz jums maz prieka. Tā sakot, jūs runājat par dzīves priekiem, par izpriecām, bet mēs jau vienojāmies, ka tas nav viens un tas pats. Jūs tomēr spītīgi meklējat prieku. Vai tas jāmeklē? Vai jums nepietiek ar prieku, ka esat? Priecāsimies par to, ka esat dzīvi, jo, kā smejies, jūs ļoti, ļoti ilgi būsit miruši. Paldies! Man bija liels prieks…

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn