Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

"Lāčplēsis"

Anotācija: "Lāčplēsis" ir librets rokoperai pēc A. Pumpura eposa motīviem, sarakstīts ...

"Pilna Māras istabiņa". Piln

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Tiesa

Anotācija: "Tiesa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1985. gadā. Lugā ir ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Bārbala Simsone
IESĀKUMĀ BIJA VISTA

Māra Zālīte. Paradīzes putni. Dienas Grāmata, 2018

Publicēts: “Kultūras diena” / 2018.gada 25.janvāris

Bērnības atmiņu grāmatu tradīcija ir starp tām tendencēm latviešu literatūrā, kas šķiet mūžīgas. Aizsākoties ar klasiskajām mazā Jaunsudrabiņu Janča un Akurateru Janča, mazās Rozenbergu Elzas un citām jau teju gadsimtu goda vietā liktām autobiogrāfijām, bērnības stāsti atkal un atkal atplaukst laikposmos, kad nācijai licies svarīgi uztaustīt savas identitātes sākumpunktus. Pēdējo divdesmit gadu laikā latviešu rakstnieku bērnības atmiņas iemanto būtiski jaunu intonāciju, kas tiecas izraut jēdzienu „bērnība” no romantiskā oreola, „saules baltu bērnu dienu” koncepcijā ievijot skarbi reālistiskas notis, kas vedina lasītāju apdomāt to, cik šokējoši nepastarpinātu redzējumu bērna perspektīva atklāj tiklab uz „lielo”, valsts un tautas, kā „mazo”, individuālo vēsturi. Šo redzējumu spoži manifestēja gan Vizmas Belševicas „Billes” triloģija, gan Māras Zālītes „Pieci pirksti”, kas klajā nāca 2013. gadā un kuram nule izdots turpinājums „Paradīzes putni”. Izmantojot to pašu paņēmienu, proti, distancējot savu varoni no sevis ar cita personvārda palīdzību un uzsverot, ka teksts uztverams kā galvenokārt, nevis simtprocentīgi autobiogrāfisks, abas rakstnieces panākušas ģeniālu līdzsvaru starp teksta biogrāfiski precīzo un radoši brīvo aspektu: Bille un Laura ir īstas, dzīvīgas meitenes ar fantastisku ideju pilnu galvu, taču vienlaikus arī mazi, nesaudzīgi sava laikmeta soģi (un ne viena, ne otra šo savu misiju neapzinās).

„Paradīzes putni” aizsāk stāstu ar nelielu pārbīdi laikā no brīža, kad beidzas „Pieci pirksti” –šeit Laura, jau agrīnajos pusaudzes gados, izbauda padomju skolas falšā ideālisma vingrinājumus un realitātes indīgos pieskārienus. Līdzīgi kā atmodu pārdzīvojusī Latvija, Sibīrijā dzimušais „krievēns” vairs negrimst tīrā jūsmā par ideālo, izsapņoto dzimteni – pirmās grāmatas poētisko lidojumu neizbēgami aizēnojusi prozaisku ikdienas darbu virkne. Lauras skatījums kļuvis bagātīgāks, plašāks un juceklīgāks – tajā vieta ir gan platoniskai mīlai pret „bālo, vājiņo puisīti” žurnāla fotogrāfijā, vārdā Pavļiks Morozovs, gan bezgalīgām ilgām „kaut mamma vairāk būtu mājās un tētis beigtu dzert”, gan alkas izpētīt pasauli ap sevi visos sīkumos – reālo, nevis izsapņoto.

Visu recenziju var izlasīt šeit: http://ej.uz/kep7

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn