Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

"Pilna Māras istabiņa". Piln

Anotācija: "Pilna Māras istabiņa" ir dramatiska poēma 2 cēlienos, sarakstīta 1981. ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Tobāgo!

Anotācija: "Tobāgo!" ir traģikomiska dziesmuspēle divās daļās, sarakstīta 2001. gadā. “Tobāgo!” atver ...

Še tev Žūpu Bērtulis!

Anotācija: Lugas pamatā ir kopš latviešu teātra sākumiem pazīstamais dāņu klasiķa ...

Māras Zālītes romāns “Paradīzes putni” iztausta padomjgadu pieredzi un dod tai vērtējumu

Anda Buševica, Latvijas Radio žurnāliste / Žurnāls “IR”; 7.02.2018.

Par labāko ieteikumu varētu kalpot ziņa, ka romāns ir autobiogrāfiskā romāna Pieci pirksti turpinājums, kas ieguva gan Lielo lasītāju balvu, gan arī 2013. gadā tika novērtēts ar Literatūras gada balvu prozas nominācijā. Savā prātā meklēju izskaidrojumu, kāpēc Pieci pirksti tika pieņemts ar tik nedalītu entuziasmu. Protams, tā ir labi uzrakstīta grāmata, kurā koncentrējas gan Māras Zālītes dzejnieces talants, liekot skanēt valodai, kas kāpj ārā no prozas rāmjiem, gan dramaturģes rūdījums, izstāstot labi strukturētu, detaļās izstrādātu stāstu. Taču bija arī kas vairāk.

Līdzīgi kā Vizmas Belševicas Bille vai Valmieras Drāmas teātra aktualizētie Sanitas Reinsones «meža meitu» dzīvesstāsti, tie ir stāsti par bērnību, taču tajos koncentrēts viss dzīves viedums. Bērnības atmiņas atjauno pasaules veseluma, nevainības sajūtu. Man šķiet, ka pašreizējie valsts simtgades pasākumi brīžam liekas tik nogurdinoši tāpēc, ka atražojam gatavas klišejas par latviešiem kā nāciju, savu valsti, sabiedrību, piešķirot jau izstāstītajiem stāstiem simt gadu tradīcijas svaru. Bērns, kas spēlējas krustcelēs, ir veids kā rakstniece Māra Zālīte izkāpj no ironiskā kārtā arī pašas Atmodas gados radītajām ideju klišejām. Ieraudzīt pasauli bērna acīm nozīmē atziņas ceļu noiet no jauna.
Šajā ziņā jaunais darbs ir Piecu pirkstu cienīgs turpinājums. Laurai romānā ir desmit gadu, viņa iet skolā. Uzsverot līdzību ar Zālītes pašas biogrāfiju, 60. gadu Slampe, kurā viņa kā izsūtīto bērns atgriezās no Krasnojarskas, romānā ir pārtapusi Lamē — ciematā, kur viss ir vienīgais. Pionieru vadītāja runā vienīgo patiesību, vistu kūts ir pasaules centrs, kurā notiek dzimšanas un miršanas brīnums, pusbārenis, pie izdzīvošanas radušais Staņislavs ir viņas vienīgais draugs. Taču Laurai pašai nāksies tikt skaidrībā, kāpēc pret viņas vienīgo patiesību mājinieki izturas ar skepsi.

Visu recenziju var izlasīt žurnāla “IR” 7.februāra numurā un www.irir.lv

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn