Populārākie raksti

Dzīvais ūdens

Anotācija: "Dzīvais ūdens" ir traģiska poēma 2 cēlienos. Tajā ir 4 ...

Še tev Žūpu Bērtulis!

Anotācija: Lugas pamatā ir kopš latviešu teātra sākumiem pazīstamais dāņu klasiķa ...

"Zemes nodoklis"

Anotācija: Traģikomēdija "Zemes nodoklis" ir sarakstīta 2003. gada sākumā. Lugā ir 2 ...

Tobāgo!

Anotācija: "Tobāgo!" ir traģikomiska dziesmuspēle divās daļās, sarakstīta 2001. gadā. “Tobāgo!” atver ...

Eža kažociņš

Anotācija: Dziesmuspēle „Eža kažociņš” ir sarakstīta 1991. gadā. Lugā ir 19 ...

Portālā SATORI lasāma teātra kritiķes Henrietas Verhoustinskas recenzija par Māras Zālītes lugas “Smiļģis” iestudējumu Dailes teātrī (režisors – Viesturs Kairišs).

«Ņudzoņa tukšā telpā ir kā nieze, kas paliek pēc Dailes teātra izrādes “Smiļģis”. Jo Smiļģis nav viens, viņu ir seši. Viņi ņudz. Pat kad Māras Zālītes lugā skaistākās padomju modes jādemonstrē skaistākajām Dailes teātra primadonnām, Viestura Kairiša iestudējumā elegantajās, košsarkanajās Ilzes Vītoliņas kleitās defilē seši smiļģi.

Mēs pavisam bijām seši

Paradoksāli, bet no visiem jautājumiem, kas paliek pēc izrādes, jautājums – kāpēc viņi seši – ir visvieglāk atbildams. Jo varētu būt vēl vairāk. Smiļģis kā Raiņa Baltais tēvs ir tūkstošveidis – viens viņš ir bohēmā krogū, cits – režisors izrādes mēģinājumos, vēl cits – vēstulēs mīļotajai sievietei, pavisam atšķirīgs – kā kritikas iemīļots aktieris, un vēl jau Smiļģis ir inženieris, Dailes teātra skatuves sarežģītās podestūras autors… Vēl jau viņš ir tēvs, kuram patika savus puikas vizināt uz muguras, bet nepatika pie viņiem laicīgi atgriezties mājās… Vēl jau viņš ir dēls, kurš bijājās savas mātes Hedvigas… Un vēl viņš ir “domātājs telpā”, kā viņu raksturoja pēctecis Pēteris Pētersons. Smiļģis ir inscenētājs, kurš ik izrādē rada savu neatkārtojamo telpisko veidojumu, personība, kas pati aizpilda jebkuru telpu, pievērš sev uzmanību jebkurā kompānijā. Un, lūk, mūsdienu Dailes teātra milzīgo, tukšo telpu ar scenogrāfes Ievas Jurjānes supertalantīgi ieraudzīto, medus šūnām līdzīgo, izjaucamo un dažādi saliekamo konstrukciju ar videoprojekciju ekrāniem gar sāniem (tie ar Jurjānes zīmējumu palīdzību rada papildu dimensiju lakoniskajam skatuves iekārtojumam), šo telpu piepilda sešgalvu Smiļģis – Kārlis Arnolds Avots, Artūrs Skrastiņš, Lauris Dzelzītis, Gints Grāvelis, Kaspars Dumburs un Toms Veļičko. Neviens no viņiem nedominē – katram atvēlēta epizode, kurā viņš ir Smiļģis, bet pārējie “smiļģīši” iejūtas citās – Dailes teātra līdzdibinātāja Jāņa Munča, aktieru, čekistu, garderobistu un dežurantu lomās. Bet, kad viņi visi kopā ir Smiļģis – horeogrāfes Janas Jacukas izdreijātā, saskaņotā kustību partitūrā kā daudzkāju, daudzgalvu būtne, allaž – izriestām krūtīm, lepni atmestām galvām un horizontā vērstiem skatieniem – tad viņi ņudz tik sinhroni, tik pārliecinoši, ka šis tēls ieņudz skatītājam zem ādas. Vairākiem recenzentiem, šķiet, ir savs favorīts sešotnē, bet man – nav, lai gan izrādes sākumā skatiens ierasti aizķeras aiz Artūra Skrastiņa koncentrētās sejas.

Vai varbūt tie daudzie smiļģi kā seši mazi bundzinieki ir tādēļ, ka Smiļģim izrādēs bija princips – jo vairāk cilvēku uz skatuves, jo labāk? Allažiņ tika izgudroti gondoljeri un pavadones, šuvējas un kalponītes, pat ja autoram nav bijis ne miņas no tik kupla personāžu skaita. Allažiņ uz skatuves vai viss ansamblis. Kairišam – vientuļš sešgalvu Smiļģis.»

Visu recenziju var izlasīt šeit: https://satori.lv/article/volumens

Post to Twitter Post to Delicious Post to Facebook Send Gmail Post to LinkedIn