Māra Zālīte:

„Daudz dažādu personāžu un lomu ir mūsu kopdarbos ar Jāni Lūsēnu. Katram atsevišķam darbam ir savs galvenais varonis vai varone. Bet visos darbos, personu sarakstā neparādoties, ir ierakstīta vēl kāda loma. Mītiska, vēsturiska, izsapņota, reāla, simboliska – tā ir visu mūsu muzikāli dramatisko darbu galvenā varone – Latvija. Tā, ko elpojam kā gaisu, tā, kas ir mūsu dzīves satvars . To lūdzam, to sūdzam. Tai atklājamies, to atklājam. Pie tās tveramies. To tveram. To izsāpam, to izdziedam. Pacel acis, Latvija!”

Galvenie varoņi Tango un Tūtiņa ir suņi, brālītis un māsiņa – divi bērni, tikai ar četrām kājām. Ceļojums pie krustmātes, kas cep garšīgās kotletītes, abiem negaidīti izvēršas par grūtu pārbaudījumu: vilciens aiziet, māsiņa aizbrauc un Tango vienam pašam jāatrod ceļš uz krustmātes ciemu, kura nosaukumu viņš neatceras. Bigauņciems? Abragciems? Ķesterciems? Bērzciems? Apšuciems? Zināms tikai viens – ciems atrodas pie jūras, bet pie jūras jau ir tie visi… Autore piedāvā lielisku iespēju, lasot par sunīša ceļojumu un tikšanos ar dažādu ciemu iemītniekiem, iegaumēt Rīgas līča piekrastes ciemus, kuru nosaukumi pārvēršas par asprātīgiem valodas piedzīvojumiem.

Labsirdīgajam sanbernāram Tango ceļā jābūt dūšīgam un attapīgam, jāpārvar bailes un arī īstas briesmas, līdz viņš atrod īsto ciemu. Tūtiņai tikmēr jāpacīnās pašai ar sevi – tik jaukā un tik pareizā suņu meitene ir drusku egoistiska, brālītim nav palikusi neviena krustmātes kotletīte. Jāliek vien lielais priekšauts un jāpalīdz krustmātei cept jaunas. Tango ierodas kā mazs varonis, kas atvedis mājās krustmātei nozagtās vistiņas, bet pats galvenais viņa ieguvums ir pats ceļojums, atkalredzēšanās prieks, saule un pavasaris.

Lasītājiem grāmata ir asprātīgs „ceļvedis” piekrastes ģeogrāfijā no Slokas līdz Klapkalnciemam, skatot ciemus tā, kā tos redz sunītis, runcis, zilā govs, āpsis, vistiņas un vārna, kas vēlas kļūt par kaiju.

Galvenā varoņa – sunīša skatapunkts rāda pasauli tuvplānā, bet lidojuma skatapunktu dod cita stāsta varone – vārna, kas nešauboties tiecas būt par baltu kaiju. Savukārt mākslinieks nešaubās, ka Tango un Tūtiņa kļūs lasītājiem mīļi, tāpēc veido arī interesantu galda spēli ar grāmatas motīviem un piedāvā to izmēģināt Rīgas Grāmatu svētku apmeklētājiem.

Ilustrācijas grāmatai veidojis mākslinieks Oskars Veilands-Kustikovs.

3. septembrī Jelgavas kultūras namā
4. septembrī Latvijas Nacionālajā operā
18. septembrī Valmieras drāmas teātrī.

1999. gadā rokopera „Kaupēn, mans mīļais!” Liepājas teātrī un viesizrādēs Latvijas Nacionālajā teātrī piedzīvoja 115 izrādes, to noskatījās ap 85 000 skatītāji. Rokopera tolaik kļuva par notikumu, radot balvu birumu radošajam kolektīvam un iezīmēja augstāko māksliniecisko punktu Latvijas teātru attīstībā gadsimtu mijā.

Rīga, Zvaigzne ABC, 2003

M. Zālītes dzejas izdevums sērijā “Vajadzīga grāmata” , papildināts ar dzejoļiem no 1997. gadā iznākušā krājuma “Apkārtne” un libretu rokoperai “Lāčplēsis”.

Rīga, Jumava, 2011

Divvalodu dzejas izlase tapusi kā triju radošu sieviešu sadarbība vairāku gadu garumā; starp tajā apkopotajiem Māras Zālītes dzejoļiem atrodami gan labi pazīstami un pat dziesmās ieskaņoti, gan svešāki darbi.

No latviešu valodas atdzejojušas Astra Skrābane un Rose Marie Francois. Māksliniece Daina Girgensone.

Rīga, Dienas Grāmata, 2009

Sarunas ar Imantu Ziedoni.

Māras Zālītes grāmata tapusi no ieceres 2000. gadā, kad abi dzejnieki dažādās Rīgas kafejnīcās risināja sarunas par dzīvi, kultūru, literatūru. Īpaši izceļams ne tikai pilnestīgais, pārbagātais sarunu saturs, bet arī un, iespējams, galvenokārt — šīs “interviju” grāmatas apbrīnojami precīzā un grodā iekšējā “saspēle”, kāda pa spēkam tikai autoram, kas ir dzejnieks un dramaturgs vienā. “Manām sarunām ar Imantu Ziedoni nav ne sākuma, ne beigu. Esam sarunājušies vairāk nekā trīsdesmit gadu. Šeit lasāms tikai fragments īsā laika nogrieznī. Tā ir 2000. gada pirmā puse. Mēs arī agrāk šad un tad mēdzām iegriezties kafejnīcās un runāt par… Te nu būs redzams, par ko tie dzejnieki runā. Patiesīguma un sarunu pilnīga autentiskuma vārdā neesam tās literāri nedz gludinājuši, nedz stērķelējuši, nedz kā citādi uzlabojuši. Tā tie dzejnieki runā. Kopīgi izvēlējāmies arī nosaukumu. Kā refrēns gluži neviļus sarunām cauri izvijas frāze: “To mēs nezinām.” Ar jautru izbrīnu to ievērojām un pie tā arī palikām. Var būt, ka vietām būtu noderējušas tādas kā remarkas, piemēram, — “smejas”, “ieklausās mūzikā”. Vai — “ilgi klusē”. It īpaši — “ilgi klusē”.” (Māra Zālīte) Mākslinieki Sarmīte Māliņa un Oskars Stalidzāns.

Aus dem Lettischen von Matthias Knoll
[Lett. Originaltitel:] Tiesa [1987]

Berlin/Riga, 1993

Rīga, izdevēja Zaiga Jansone, 2004. g.

Māras Zālītes pašas veidota dzejas izlase jaunatnei.

“Mīļie jaunie lasītāji!

Kad es sāku rakstīt dzejoļus, vēl mācījos skolā. Tāpat kā jūs.
Biju vienlīdz droša un apjukusi, vienlīdz laimīga un nelaimīga,
vienlīdz gudra un nezinoša.
Tāpat kā jūs. Tāpat kā visi, kas jauni un zaļi, un augoši.
Dzeja ir augšanas sāpes. Dzeja ir augšanas prieks.
Es augu. Tu audz. Mēs augam. Tā nav gramatika,
tas ir dzīves likums.”

Māra Zālīte,
2004. gadā

“Rīkosim sazvērestību:
turēsimies neizpostāmi, kamēr
paiet šis tumšais laiks.
Novembrī jau nevar būt
daudz gaišāks.
- Vai tu vēl turies? – es
Tev jautāšu.
- Es vēl turos. – Tev man jāatbild.
Tāda ir parole.

Māra Zālīte

1992. gada 2. novembrī