Bērnībā, laukos, man bija divas mājas – vecāku māja un vecmāmiņas māja. Tās atradās (un vēl aizvien atrodas) tikai kādu 500 m attālumā viena no otras. Tās šķīra tikai labi pārredzama pļaviņa. Varēja pat sakliegties. Tomēr katrā mājā bija sava dzīve un sava kārtība. Man tas deva lielas priekšrocības – varēju izvēlēties, kur ēst pusdienas un viegli izvairīties no liekas uzraudzības. Māte allaž domāja, ka esmu pie vecmāmiņas, bet vecmāmiņa, ka pie mātes. Ja sabojājās attiecības vienā mājā, es allaž varēju būt “laba” meitene otrā. Kaut ko līdzīgu es izjūtu arī savā literārajā dzīvē, jo strādāju pārsvarā divos žanros – dzejā un dramaturģijā. Manu dzeju mēdz dēvēt par dramatisku, bet manas lugas par dzejiskām. “Īstie” dramaturgi mani neizjūt par konkurenti. “Varbūt tā ir laba dzeja, bet dramaturģija jau nu tā nav” – viņi saka, bet “īstie” dzejnieki, man šķiet, nodomā – “varbūt tā ir laba dramaturģija, bet dzeja jau nu tā, mīļie cilvēki, nav.” Abas “mājas” šķir tikai labi pārredzama pļaviņa. Var pat sakliegties!

Māra Zālīte