"Finks kā spilgta, talantīga personība Latvijā laikmetu griežos vienlaikus ir sociālpolitiska zīme, kuras likteņa peripetijas labi izmanto M.Zālīte libretā. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, jo piešķir šim darbam plašu ideoloģisku, politisku, nacionālpatriotisku kontekstu. Finka vietā varētu būt arī kāda cita liela personība. Piemēram, pati Māra Zālīte.."
Anda Burtniece, "Teātra Vēstnesis".

 "Es viena pati pastaigājos pa kalnu. Vienubrīd uzgāju kādu lielu akmeni, kas bija tik skaists, ka man sagribējās dziedāt. Fantastisks skats! Zini, ko es dziedāju? Fragmentus no izrādes "Neglītais pīlēns". Starp citu, Māras Zālītes tekstos daudz kas ir no Tibetas uztveres."
Marija Naumova intervijā "Vakara Ziņām".

"Man šķiet, ka Māra Zālīte gadu tūkstošu mijā vēlas pieteikt Latvijā kādu piedzimšanu, kur ne sinkrētiskā kompromisā vai naidīgā pretrunā, bet Dieva svētītā saskaņā ir debesis un zeme, universāli kristīgais un tautiski nacionālais. Ja tā, tad audz, bērniņ! Tev pieder nākotne. Bet mums tevis dēļ ir jāiemācās tas, ko nespēja Alberts un Viesutrs, - noliekties citam pret citu, lai Latvija vairs nebūtu asara uz Dieva vaiga."
Jānis Vanags, "Teātra Vēstnesis".

"Kaupēns ir kļuvis ne tikai par manas personiskās dzīves, bet arī visas latviešu mākslas dzīves principāli nozīmīgu faktu. Jo apliecina nacionāli un sociāli angažētas mākslas dzīvotspēju, pat sabiedrības izsalkumu pēc tās. Par spīti pēdējo desmit gadu mākslas kritikas un prakses neticībai. Viss jau ir ļoti vienkārši - jebkuras idejas dzīvotspēju nosaka tās praviešu talants un ticība."
Silvija Radzobe, "Neatkarīgā Rīta Avīze".

"Beidzot bērnu izrāde, kas nepretendē, ka īstenībā domāta pieaugušajiem. It kā labi zināms, bet vienalga aizkustinošs sižets, ko noslēdz autoru kulminatīvā atzīšanās mīlestībā operai. Bauda acīm un ausīm: brīnumkrāšņi un atjautīgi K.Jurjānes kostīmi, it kā no bērna skata punkta viegli deformēts I.Jurjānes skatuves iekārtojums ar asprātīgiem knifiem, patiešām azartiska solistu spēle horeogrāfes E. Bukovskas kustību satvarā."
Henrieta Švāne, "Diena".

“Meža gulbji” ir mana mīļākā bērnības pasaka. Esmu laimīga, ka man bijis lems tajā atgriezties. Pasaku gudrās zīmes esmu sev tulkojusi arī pieaugusi būdama. Nu man liekas, ka ne drosmīgie pūķu galvu cirtēji, ne brašie velnu un jodu kāvēji nav tik lieli varoņi kā mazā vienpadsmit brāļu māsiņa Elīza. Kāpēc? Brašie velnu un jodu kāvēji nīdē ļaunumu ārpus sevis. Tomēr tā ir iluzora uzvara. Cirst tumsai ar zobenu vai gāzt ar milnu ir neauglīgi – tumsa sabiezē vēl vairāk. Likt naidam pretī naidu – ir sena traģiska kļūda – naids divkāršojas. Kādēļ aizmirstam, ka tumsa baidās vienīgi no gaismas, ka naids atkāpjas vienīgi mīlestības priekšā? Jā, šīs patiesības ir visgrūtāk īstenojamas. Tomēr vienmēr kāds to spēj. Tomēr kāds to izdara. Kā Elīza, asās, dzelošās nātres pārvēršot mīkstos un maigos kreklos. Lai mēs kļūtu atkal par cilvēkiem. Ļoti vēlētos, lai no nātrēm, kas slejas visapkārt, arī es spētu novīt siltu kreklu kādam no maniem brāļiem.
Lai tāds krekls būtu šis darbs.
Māra Zālīte

43 izrādes ik reizi noskatījās 4 000 skatītāju. Ieskaitot koncertuzvedumus, skatītāju skaits pārsniedz 180 000.

Katra izrāde bija savdabīga tautas manifestācija. Rokopera "Lāčplēsis" bija tautas atmodas rosinātāja un sastāvdaļa.