Luga "Pērs Gints nav mājās" sarakstīta 2005./2006.g.  

"Pirms trim vai trīsarpus gadiem Mārai Zālītei un man radās ideja un kopīga vēlme izveidot Dailes teātrī dramatisku izrādi. Māra Zālīte piedāvāja tam tēmu "Pērs Gints", mani tas ieinteresēja. Mēs uzreiz norunājām, ka tā būs oriģinālluga, ka tas nebūs Ibsens, bet mūsdienu stāsts par tādu varoni - Pēru Gintu, protams, nevairoties no tradicionāli izveidojušamies priekšstatiem par šo norvēģu pasakas varoni, kurš kļuva slavens, pateicoties ģeniālajam Henrikam Ibsenam, kura rokās bija nonākusi šī pasaka. (Šajā P.Asbjernsena apkopotajā hulderu pasaku krājumiņā bija arī pasaka par Brandu.) H. Ibsena lugas "Pērs Gints" izrāžu un pēc tās veidoto koncertiestudējumu, dejas, kustību u.c. izrāžu skaits pasaulē šobrīd ir jau ap 400!

Un tā Māra Zālīte sāka rakstīt; pēc kāda laika viņa piedāvāja lugas nosaukumu "Pērs Gints nav mājās".

M.Gruzdovs. No Dailes teātra programmas izrādei "Pērs Gints nav mājās".

"Še tev Žūpu Bērtulis!" - komēdija, sarakstīta 2004. gada sākumā.

"Zemes nodoklis" ir īsts pārsteigums latviešu oriģināldramaturģijā – poētiskā Māra Zālīte ar īstu komediogrāfes tvērienu ir uzbūrusi divu vientuļu cilvēku aizkustinoši dramatisko pasauli – tēli kontaktējas ar TV ārzemju seriālu starpniecību, proti, Viņai nav salabots televizors, savukārt Viņam ir tā retā iespēja sekot līdzi spāniskajām ekrāna kaislībām un tās atstāstīt. Gudra, aizkustinoša luga!"
Citāts no Dailes teātra mājas lapas.

“M. Zālītes un U. Marhileviča “Tobāgo!” Dailes teātra uzvedumā (režisors V. Liepiņš) ir atzinīgi vērtējams visos komponentos – gan saturīgs teksts ar spoži izstrādātiem dialogiem ventiņu izloksnē, gan daudzsološa U. Marhileviča muzikālā debija teātrī, gan aktieru meistarības slīpējums asprātīgi risinātos dialogos."
Anda Burtniece, “Avoti, kas neaizsērē”, Teātra Vēstnesis, 2001., Nr. 4.

“Cik gan daudz Fausta, Mefistofeļa un Dona Žuana līdzinieku klīst pa pasaules teātru skatuvēm! Taču šo tēmu mūsdienīgos interpretus parasti neinteresē sievietes šo varoņu mūžā. Bet M. Zālīte Gētes Grietiņā saskata Margarētu – garīgi patstāvīgu personību, kuras liktenis ir mūsu līdzdalības vērts. Un vienkāršais sižets – gatavošanās tiesas prāvai, kur pēc 25 gadiem beidzot iztiesās par trīskārtēju slepkavību apsūdzētās Margarētas lietu – dramaturģei kalpo par pamatu, lai risinātu tēmu par grēku un piedošanu, šķitumu un īstenību, kārdinājumu un padošanos, mīlestību un upurēšanos. Par personības potenciālu un realizācijas skarbo realitāti. Par cilvēka neaizsargātību mūsdienu sabiedrībā, Eiropā, pasaulē.” 
Guna Zeltiņa, "Atpūta", 23.-30.03., 2001.

“Tik precīzs ir Eža kažociņa tēls, kas izraudzīts mūsu tagadējā laika simboliskai apzīmēšanai, ka rada kādas pavisam negaidītas jūtas. Visvairāk laikam rūgtu brīnīšanos (ar atpakaļejošu datumu) par savu (daudzu mūsu) naivo ideālismu, vakardienas cerībām, ka notiks neiespējamais – kroplai pagātnei piedzims skaista rītdiena.”
Silvija Radzobe, “No stipri nenoteiktām pozīcijām”, Karogs, 1993., Nr.6.

“Drāmai “Dzīvais ūdens” M. Zālīte par pamatu ņēmusi R. Blaumaņa nepabeigto lugu ar tādu pašu nosaukumu. [..] M. Zālītes darbs ne tikai turpina Blaumani, bet no sava skatu punkta polemizē ar to, diezgan konsekventi nošķiras pa citu ceļu”.
Silvija Freinberga, “Māras Zālītes teātris”, Māksla, 1989., Nr. 1.

“Lugā ir kungu (laicīgā) tiesa, tautas (budēļu) tiesa un mūžīgā jeb sirdsapziņas tiesa. Kungu tiesā piedalās Garlībs Merķelis, vācu tautības rakstnieks un publicists, kas 18.gs. beigās, 19.gs. sākumā iestājās par latviešu un igauņu tiesībām uz cilvēka vārdu. [..] Sadzīviski konkrētais tiek sakausēts ar nosacīto, lai visu notiekošo paceltu augstākā, sociālo secinājumu līmenī, kurā it viss tiek pakļauts lugas idejas realitātei, tam, kā vārdā Māra Zālīte runā uz mums. Šodien runā.”
Vija Beinerte, “Tagad un te”, Literatūra un Māksla, 13.12.1985.

“Māra Zālīte rakstīja dramatisko poēmu “Pilna Māras istabiņa” tad, kad pie mums tikko iekustējās interese par folkloru, par tautas garīgā mantojuma jauno lietderību. [..] Viņa nāca, lai pierādītu veco stipro vārdu noturību, to vajadzību – ne mirklim, ne retromodei, bet visam cilvēka mūžam. Ne vienai, bet katrai paaudzei; tomēr tai, kurai šie vārdi aizmirsušies, atgādinājums jāpasaka asāk, prasīgāk, nosodošāk. Un mēs esam iegadījušies tie, ar kuriem jārunā asi.”
Lilija Dzene,"Māras pārvilināšana”, Māksla, 1984., Nr.1.