"Zālītes dzeja iezīmē visai savdabīgu krustpunktu, kurā savienojas gan atbalsis no Aspazijas un Raiņa, gan tieksme turpināt sešdesmito gadu dzejnieku aizsāktos motīvus, gan kārtējie nacionālā koda radīšanas mēģinājumi, gan astoņdesmito gadu intelektuālisms. Kur mazliet vēlāk debitējušie dzejnieki saka ironisku, skeptisku, nīgru vai agresīvu "nē", tur Zālīte lielākoties meklē viscaur pozitīvi orientētu "jā". Vismaz - maldīšanās pa strupceļu labirintiem Zālītei nepavisam nav raksturīga; viņa drīzāk orientējas uz "mūžīgajām aktualitātēm" un mēģina ieskicēt mūslaikiem nepieciešamos ētiskos kritērijus, pareizāk sakot, tiecas šos kritērijus pārtulkot mūsdienu poēzijas valodā. Zālītei piemīt nosliece uz universālismu un plašiem vispārinājumiem, tai pašā laikā paliekot liriski intīmai."

                Guntis Berelis par Māras Zālītes dzeju,  “Latviešu literatūras vēsture”
(Rīga: Zvaigzne ABC, 1999)